Latviešu leģionāra gaitas
   17.05.2013

Vladislavs Zeps, Latviešu leģionāra gaitas, Latgales Kultūras centra izdevniecība, Rēzeknē 2013. g., 160 lpp.

Latviešu leģions nu jau ir septiņdesmit gadu tālā pagātnē. Dažs apgalvo, ka par to jau viss ir pateikts un uzrakstīts. Citi tiepjas pretī: kamēr vien austrumu kaimiņzemes ekstrēmisti traucēs ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa ik gada 16. martā, patiesība par leģionu un par latviešu tautas simpātijām un antipātijām pret vienu vai otru iekaŗotāju būs jāpauž vēl un vēl. Arī šo viedokli var atspēkot, aizrādot, ka ne jau informācijas trūkums, bet gan pašreizējo Latvijas krievu paaudžu nevēlēšanās atzīt savu vectēvu vainu ir tā, kas motivē 16. marta huligāniskās izrīcības.

1920. gadā dzimušais Vladislavs Zeps no Piziču ciema, četrus kilometrus  no Viļāniem, ieskaitīts Latviešu leģionā 1944. gada 22. februārī, pēc kaŗa beigām Kurzemē kritis krievu gūstā, bet no spaidu darbu lēģeŗiem Vorkutā mājās pārnācis 1946. gada 11. oktobrī. Apmēram pirmā puse grāmatas stāsta par Zepa pieredzi Kurzemes cietoksnī, bet otra puse – par gūsta laiku. Būdams vienkāršs Latgales lauku puisis, neprecējies, bez augstākās izglītības, smagos lauku darbos rūdīts, Zeps nepārkāpj savas kompetences robežas, neizsakās par komunismu un nacionālsociālismu, neanalizē to, ko, precīzākam terminam nenākot prātā, varētu saukt par leģiona dziļāko būtību. Viņš nav ne dižs kāda apsūdzētājs, nedz kāda aizstāvis, viņa nostāja pieklusināta, kā pusvārdiem pateikta. Ka viņš nav nekāds nacisma draugs, rāda vieglā ironija, izsakoties par dienēšanu ūsainajam Hitleram. Viņš nožēlo, ka Lestenes baznīcu izdemolējuši un par zirgu stalli pataisījuši nevis austrumu „bezdievji”, bet gan „kristieši no rietumiem”. Vorkutu Zeps savukārt nosauc par „lielāko elli zemes virsū”. Taču viņš savā stāstījumā vairās no vērtējumiem un no tiesas un taisnības piešķiršanas vienam vai otram. Zeps koncentrējas uz iespējami precīzu paša pieredzes izstāstījumu, kas ir pati vienkāršība.

Kas būtu tāds īpatāks Zepa atmiņās? -

Izceļas viņa reliģiozitāte un morālā stāja, ko ar kaŗavīriem un fronti saista reti. Pēc pārciestas apšaudes, kuŗā nav gūti ievainojumi, viņš pārmet krustu un skaita: „Esi sveicināta, Marija.” (55. lpp.) Tāpat viņš pārmet sev krustu un piesauc Dievu pirms došanās ceļā. (57.) Viņš skaita rožukroni (76.). Viņš pārdzīvo, ka, nonākot krievu gūstā, viņam jāšķiŗas no lūgšanu grāmatiņas un rožukroņa. (97.) Viņš apbrīno kaimiņus lietuviešus, kas gūstā pratuši pagatavot rožu kroņus „no saviļātām, sakaltētām maizes drupačām, savērtām uz kājautu diega” (112.). Rīgā, stacijas apkārtnē, kur divas skaistas jaunkundzes īsos bruncīšos Zepam ar draugu prasa „tikai piecas reichsmarkas par pakalpojumu”, mūsu autora reakcija ir šāda:

Es savam draugam, piegrūdis pie sāna, noprasu, ko viņas solās mums pakalpot, vai šīs mazās kulītes panest līdz stacijai par piecām markām? ... Mans draugs nosauc mani par duraku, iečukst man ausī tādus vārdus, kuŗus tajos laikos atklāti nemēdza sacīt... To izdzirdis, es ar steigu aicinu draugu bēgt no skaistajām būtnēm, kuŗas arvien velk augstāk savus brunčus, kamēr neesam krituši kārdinājumā, lielajā grēkā. (13.)

Vai šīs rindas veido paticamu 24 gadus jauna cilvēka tēlu 1944. gadā? Jāsaka, tēls tikpat ticams vai neticams kā dzīves īstenība, ka  Zepu ģimenei viņu Pizičos nav bijis „tādas pariktes kā pulkstenis”: māte dēlus cēlusi no miega, kad gailis skaļi nodziedājis trešu reizi. (14.)  Kaŗus nepieredzējuši un kaŗa stāstus maz lasījuši lasītāji varētu iedomāties, ka kaŗos kaŗo, bet Vladislava Zepa liecība liecina, ka frontes aizmugurē nereti notiek šķietami bezjēdzīgas vienību klaiņošanas apkārt un iestājas ilgāki nīkšanas periodi:

Visas pāriešanas pa Kurzemes laukiem un mežiem notika kājām, ne vienu vien reizi maldoties, aizejot uz to pašu vietu, no kuŗas uzsākts ceļš. (30.)

Bērzes krastos mūsu rota dzīvoja vienā mierā, kā izbraukumā zaļumos. Frontē valdīja liels klusums. (38.)

Aizkustina dažs labs kaŗa apraksts:

Ieejot Rožleju pagalmā, no kūts atskan nežēlīgi cūku kviecieni, kuŗas, saimniekiem steigā bēgot, atstātas, teļš runkuļos šķin lapas, vistas kašņājas pie kūts. ....

Mājas durvis vaļā. Uz beņķa stāv liela abra ar rūgstošu maizīti, kas tūlīt taisās kāpt pāri malām, bet cepējas nav ... Tālāk stāv liela bļoda ... gandrīz pilna ar medu, uz kuŗas saliktie medus rāmīši arvien vēl pil.

Viss atstātais liecina par bēgšanu lielā steigā no sarkanā Lucifera. (33.)

Piedalīšanās karstās tuvcīņās Zepam tā i nav sanākusi. Nāvei tuvākais moments viņam iznācis Lestenē, kad mīnmetējs no gaisa notēmējis uz viņu vienīgo. (71.-72.) Vienīgā reize visā kaŗa laikā, kad viņš šāvis uz dzīvu cilvēku, bijusi tad, kad viņš veicis apsarga pienākumus. Iznākums labajam kristietim Zepam bijis laimīgs:

Mērķis kā gāja, tā arī aizgāja, neredzēju, ka būtu pakritis no mana šāviena. (82.) Sastapšanās ar kaŗa šausmām vistiešākā un spilgtākā Zepam iznākusi, uzejot un iepazīstot kauju un nogalināšanu iznākumu, piemēram, 59. lpp.

Vorkutas lēģeŗos pavadītais laiks lielā mērā atbalso citu liecinieku agrāk pastāstīto, turpretim autoram līdzi gribas izdzīvot viņa atgriešanos dzimtenē. Līdz Ļeņingradai un tad līdz Narvai padomju vara atbrīvotajiem gūstekņiem noorganizējusi kopēju ešelonu, bet tālāk katram bijis jātiek, kā vien viņš māk. Lielākus ceļa posmus, kā no Valgas līdz Valmierai, autors ar ceļabiedriem veicis kājām.  Stāstījuma pēdējā lappusē teikums: „Tēva silā mani apņem egļu un priežu viegla šalkoņa, reizē ar to manu iekšējo pasauli pārņem miers,” - atgādina Poruka Brūklenāju vaiņaga skaisto izskaņu.

Paliek neskaidrs, kā Vladislavs Zeps tik ilgus gadus vēlāk tik detalēti spējis rekonstruēt 1944. – 1946. gada notikumus. Vai manuskripts būtu sagatavots jau krietni senāk un tikai tagad ticis publicēts, rodoties grāmatas titullapas aizmugurē norādītājam financējumam? Autors gan pēcvārdā („Par sevi”) pastāsta, ka viņš pēdējos divus gadu desmitus visu brīvo laiku esot veltījis dienasgrāmatas rakstīšanai, bet pēdējo divu gadu desmitu pieminēšana drīzāk liek domāt, ka kaŗa un gūsta gados viņš dienasgrāmatu rakstījis vis nebūs. Iespējams, ka mums ir darīšana ar cilvēku, kam ir fainomenāla atmiņa. Necik labi atmiņā viņam gan nav saglabājušās droši vien tai pašā kaŗā uzlasītās vācu valodas drumslas, jo par „zoldāten” jau nu vācu kaŗavīrs viņu vis nebūs uzrunājis. (57.) Autentiska skanējuma labad var iebirdināt tekstā pa vārdam vai teikumam svešā valodā, bet jācenšas nekļūdīties un parindē jādod latviskais tulkojums.

Grāmatas beigās, pielikumā, lasāmas divu Zepa likteņbiedru - Pēteŗa Giluča un Staņislava Zīras atmiņas, kā arī no Viļānu pilsētas un Viļānu pagasta leģionā iesaukto jauniešu un kritušo un apbalvoto leģionāru saraksts. Skatāmi astoņi foto attēli, kas rāda Džūkstes kapus, Lestenes baznīcu un grāmatas autoru jaunībā un tagad, gan vienu, gan grupās.

Eduards Silkalns