Latgalei veltīts mūžs (Vladislavam Lōcim - 100 )
   04.02.2012

Foto:  Latgales kultūras darbinieki pirms Otrā pasaules kaŗa: Jōņs  Cybuļskis (pēc izsūtījuma dzīvoja Latvijā), dzejniece Marija Andžāne un rakstnieks Konstantins Strods-Plencinīks (dzīvoja un strādāja ASV), aizmugurē stāv Vladislavs Lōcis

Šomēnes Rēzeknē un Dricānu pagastā tiek atzīmēta Trimdas latgaļu izdevēja Vladislava Lōča simtgade.

V.Lōcis piedzima  1912. gada 26. janvārī Dricānu pagasta Lōču ciemā. Viņa mājās bija saglabājušies laikraksta Dryva izdevumi, tos lasot, Vladislavs iepazīst  Franča Trasuna, brāļu Skrindu un citu Latgales atmodas darbinieku paustās idejas. Pirmās literāta iemaņas viņš gūst Aglonas ģimnazijā, rakstot skolas žurnālam Censūnis  un darbojoties jauno literātu pulciņā „Austra”, taču par rakstnieku ar lielo burtu V. Lōcis nekļūst, viņa sūtība ir rakstītā vārda nešana tautā. Kopā ar domubiedru J.Cybuļski viņš nolemj veidot modernu izdevniecību, taču tikai 1939. gadā K.Ulmaņa Ssabiedrisko lietu ministrija viņiem piešķiŗ izdevējdarbības atļauju. Sākās izdevēja Vladislava Lōča dzīves posms, kas noslēdzās 1984. gada 30. decembrī tālu no dzimtenes, Minchenē, Vācijā.

Dunot  Otrajam pasaules kaŗam, Daugavpilī, Alejas ielā 3, jau bija iekārtota izdevniecība ar 32 štata darbiniekiem un sākts veidot grāmatu tirdzniecības tīklu. Apbrīnojama bija V. Lōča apņēmība par katru cenu no Latviešu pašpārvaldes un atbildīgajām vācu okupācijas iestādēm panākt nepieciešamās atļaujas izdot grāmatas, žurnālus, kalendārus un laikrakstus latgaļu rakstu valodā.

Zviedrijā dzīvojošais izdevēja domubiedrs un „Latgaļu literātūras vēstures” autors M. Bukšs šos centienus raksturoja šādi: 1941.godā jys dabōja atļōvi izdūt tikai „Tāvu zemes kalendāri”. Un tai pat tys beja ari 1942.godā. Tys beja satrīcūši. Bīži vīn lykōs, ka vysas latgaļu ceiņas par sovu drukotū vōrdu beigsīs piļneigi bez rezultāta. Bet mēs nazaudējom dūšu, ni cereibas. Kolom plānus, uzturējom mūžu goru storp Latgolas kulturas darbinīkim un gaidejom uz vacō lada salaužšonu.s 

1943. gada 16. oktobrī beidzot tika saņemta laikraksta Latgolas Bolss izdošanas atļauja. Pieprasījums pēc laikraksta latgaļu rakstu valodā bija necerēti liels. Pirmais laikraksta Latgolas Bolss metiens bija 21 000 eksemplāru, bet 1944. gadā 18.–22. numurs jau tika drukāts 33 000 lielā metienā. Kopumā laikraksts  nepilna pusotra gada laikā iznāca  1 281 800 eksemplāros. Bremzējošs faktors bija negātīvā Latviešu pašpārvaldes nostāja, kas neļāva laikrakstu Latgolas Bolss izplatīt ārpus Latgales. Par to savās atmiņās raksta V. Lōcis. Pēc pirmō „Latgolas Bolsa” numura iznōkšanas Latvīšu pošpōrvalde ar generāļim Dankeru un Bangerski  priekšgolā pījēma lēmumu, ka latgaļu aveižu nabyus un tos ir aizlīdzamas. Reichskomisaram beja īsnīgts apgolvojums, ka latgaļi asūt  tykai Daugavpils piļsātā  un apkōrtnē. Tyku izsaukts uz Daugavpils komisariatu un vālōk uz Reichskomisariatu dūt paskaidrojumus šamā lītā. Tur nūlyku dokumentus par latgaļu daudzumu un izplateibu. Lai gandareitu Latvīšu pošpōrvaldi, vōcīši panōca kompromisu, ka latgaļu aveizi nedreikstēja syuteit uz pōrējū Latviju. Nav zināms, vai laikrakstu saņēma Latviešu leģiona kaŗavīri frontē.

Nepilnu divu gadu laikā V. Lōča izdevniecība izdeva 30 grāmatas, kuŗu kopējais ekemplāaru skaits bija 277 283.

1944. gada 27. septembrī V. Lōcis un izdevniecības darbinieki saņēma evakuācijas atļauju un ar kuģi devās uz Vāciju. Otrā  pasaules kaŗa beigas V. Lōcis kopā ar kollēgām sagaidīja Dienvidvācijā, kur turpināja Daugavpilī uzsākto darbu, nodibinot Latgaļu izdevniecību. V. Lōcis un trimdas latgaļu kultūras darbinieki konsekventi lietoja apzīmējumu latgaļi  kā etnisku jēdzienu, jo pēc viņu domām latgalieši ir visu Latgales terrritorijā dzīvojošo iedzīvotāju apzīmējums.

Dienvidvācijas bēgļu nometnēs  dzīvoja ievērojama daļa Latgales kultūras darbinieku - J. Klīdzējs, L. Latkovskis, F. Murāns, O. Rupainis, F. Teirumnīks, N.Trepša u.c. Kaut gan no visa Rietumu emigrācijas kopējā latviešu skaita tikai nepilni 10% bija Latgales iedzīvotāji, Latgaļu izdevniecības izdevumi turpināja  preses tradicijas, uzturot dzīvu žurnālistiku latgaļu rakstu valodā; padomju Latvijā tas nebija iespējams. Vladislavs Lōcis joprojām izdeva laikrakstu Latgolas Bolss, žurnālu Dzeive, „Tāvu zemes kalendari”, „Acta Latgalica”, kā arī romānus, stāstu un dzejas krājumus, grāmatas par Latgales kultūrvēsturi.

Rietumu  latviešu emigrācija par vienu no galvenajiem mērķiem bija nospraudusi  radioraidījumu organizēšanu uz Latviju. Pēc  vairāku gadu nesekmīgiem centieniem, apelējot pie Radio Vatikāns un Amerikas Balss latviešu raidījumu redakcijām, šo mērķi kopā ar domubiedriem sasniedza arī V. Lōcis, raidījumu Latgolas Bolss  integrējot Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas sagatavotajās programmās, kas tika raidītas no Minchenes. 1983. gadā V. Lōcis  par līdzstrādniekiem raidījumu veidošanā piesaistīja Valdi Labinski un Daini Mjartānu. Materiālus savās mītnes zemēs sagatavoja vēsturnieks Tadeušs Puisāns, filozofs Alberts Spoģis, literātūrzinātniece Paulīna Zalāne, dzejnieks Francis Murāns, Dr. Eduards Upenieks, Jānis Trūps, Alberts Pleišs, prof. Leonards Latkovskis, Ontons Zvīdrs, Jānis Dimants. Par reliģiskajiem jautājumiem uzstājās prāvests Miķelis Lizdiks un Staņislavs Škutāns, filozofijas prof. Staņislava Ladusāns. Lielākā daļa  Latgolas Bolss līdzstrādnieku savus honorārus ziedoja A. Jūrdža fonda darbībai, tādējādi financējot grāmatu un periodikas izdošanu latgaliski.

Latgolas Bolss redakcija laika posmā no 1975. gada līdz 2003. gada decembrim sagatavojusi kopumā 559 stundas gaŗus oriģinālraidījumus. Redakcijas ierosmē Rēzeknē 1992. gadā notika I. Pasaules latgaliešu konference. V. Lōcis neatlaidīgi apelēja pie ANO un citām starptautiskām institūcijām pret Latvijas rusifikāciju, panāca Daugavpils Sv. Pēteŗa un Pilcenes dievnamu saglabāšanu, aizsāka padomju režīma represētā bīskapa Kazimira Duļbinska rehabilitācijas procesu, protestēja pret Stepona Seiļa represēšanu.

V. Lōcis, pieticīgi dzīvodams nelielā Austrumeiropas bēgļu ciematā Minchenes pievārtē, bija atteicies no karjēras un integrācijas vācu sabiedrībā.  Darbu drukātavā viņš saistīja vienīgi ar iespēju iespiest grāmatas, kas tika drukātas ar domu, ka, Latvijai atgūstot neatkarību, tās tiks nogādātas lasītājiem Latvijā. Tāds brīdis pienāca. No Alberta Spoģa Minsterē noorganizētās grāmatu krātuves „Latgaļu sāta” V. Lōča izdotās grāmatas nonāca Latgales bibliotēkās. Piepildījies arī viņa novēlējums dusēt dzimtās zemes kapos Pilcenē. V. Lōča mūža darbs atspoguļots „Latgalīšu rakstnīceibys muzejā” Rēzeknē. Ar ideālismu, neatlaidību un nesatricināmu ticību Latvijas neatkarībai un Latgales uzplaukumam Vladislavs Lōcis savu mūžu veltīja tautas kultūras un valodas saglabāšanai. Dižā patriota lielās atceres dienā mūsu pienākums ir pateicībā noliekt  galvu un uzdot jautājumu - ko mēs pēdējo 20 gadu laikā esam darījuši Latgales labā?

Dainis Mjartāns