Kur koklētājs, tur brīvs gars
   13.09.2012

Atskats un IX. Koklētāju saietu Latgalē

Viļānu novada Dekšāres pagasta „Madžuļos”, kur tagad mājvietu radusi biedrība „Latgaļu sāta”, savulaik dzīvoja pazīstamais etnogrāfisko kokļu meistars Donats Vucyns. Pēc viņa grieztajām koklēm deviņdesmitajos gados 200 km attālo ceļu no Rīgas mēroja folkloras entuziasti no visas Latvijas, kā  arī latvieši no ASV un Kanādas. Uz meistara darinātajām koklēm spēlē Ņujorkā, Toronto, arī Baltkrievijā, Lietuvā un Nīderlandē. Donatam pieder viedie vārdi: „Kur kokle, tur koklētājs, kur koklētājs, tur brīvs gars”. Šajā gaisotnē „Latgaļu sātā” uz devīto koklētāju saietu Latgalē pulcējās ļaudis no Rīgas, Cēsīm, Madonas, Jēkabpils un Andrupenes. Latvītes Podiņas un Aivara Zariņa vadībā bija iespējams apgūt kokļu spēles pamatus un saspēlēties vakara koncertam. Rolands Blezūrs no Rīgas līdzi bija paņēmis trīs Anglijā darinātas kokles, kas viņam dāvinātas bērnībā. „Pēc trīsdesmit gadu pārtraukuma nav viegli atsākt spēlēt, koklētāju saiets ir īstā vieta, kur to darīt, jo šeit visi vienādi, gan tie, kuriem koklēšana ir pat maizes darbs, gan tiem kas atbraukuši mācīties.”

Koklētāju saieta organizatore Marika Zeimule klātesošos aicināja pastāstīt par savu instrumentu un tā izgatavotāju. Gatis Staprēns visas līdzpaņemtās kokles iemūžināja fotoattēlos, kas tiks izmantoti jaunāko laiku kokļu dokumentācijai. Kokles ir visnotaļ atšķirīgas, tā, piemēram, kokļu meistars Ilmārs Lucijanovs no Jēkabpils uz kokles spārna iededzinājis sava trīs gadus vecā dēlēna zīmējumu. Ar rakstiem bagātīgi rotāti ir ASV un Anglijā darinātie instrumenti.

Katram iepazīšanās ar kokli notikusi savādāk. Kristīne Liede un Māra Vidiņa no Rīgas koklēšanu iemīlējušas „Latgaļu sātas” rīkotajās etnogrāfiskajās bērnu vasaras nometnēs. Viens no koklētāju saieta organizatoriem, Dainis Mjartāns izteica gandarījumu, ka lielākā daļa dalībnieku ir skolas vecuma jaunieši un studenti. „Tas vieš cerību, ka ir nodrošināta etnogrāfiskās kokles spēles pārmantojamība, ka tā ir paliekoša kultūras vērtība. No otras puses, jau kuru  gadu  organizējot kokļu dienas, mēs sastopamies ar faktu, ka liela interese ir no pārnovadu ļaudīm, taču dalībnieki no Latgales iztrūkst. Esmu pārliecināts, ka koklētāji ir arī Latgalē un nākamgad tos ieraudzīsim,” optimismu pauda D. Mjartāns.

Spraigu diskusiju klātesošo vidū izraisīja Aivara Zariņa pārdomas par tradicionālās kultūras un baznīcas saskarsmi, par to vai kokle var skanēt dievnamos, arī izklaides vietās un citur. Koklētāju saieta organizatore Marika Zeimule atvadoties teica, ka nākamgad, desmitajā pasākuma gadadienā „Latgaļu sāta” plānojot plašu pasākumu, aicinot uz skatuves mūzikas grupas, kas nespēlē akustiski, taču kuru instrumentu klāstā ir kokle. Lai plašais dalībnieku un viesu pulks justos kā mājās rūpējās biedrības „Latgaļu sāta” entuziasti – Astrīda Vucyna, Dainis Mjartāns, Gatis Staprēns un Ivars Logins.

Nav viegli mūsdienu sarežģītajos laikos uzturēt kultūras telpu un ne vienmēr tiek rasts pietiekams finansiālais atbalsts, neskatoties uz to, koklētāju saieta dalībnieki vieš pārliecību, ka  etnogrāfisko kokļu spēles tradīcijai ir turpinājums.

Agate Vucina
Foto: Gatis Staprēns