Krievijas lācis pie Latvijas bišu stropa
Valters Nollendorfs    20.07.2021

 

 

Kad saņēmu ziņu par vienpusīgajiem lēmumiem, ko Zedelgemas pilsēta pieņēmusi par pieminekli “Latvijas stāvstrops brīvībai” pilsētas laukumā Brivibaplein, man vispirms ienāca prātā: te mūsu kaŗavīri otrreiz zaudē savu brīvību. Lēmumi paredz nekavējoties noņemt skaidrojošo plāksni pie pieminekļa un sākt procedūru laukuma nosaukšanai citā vārdā. Principā tas nozīmē piemineklim atņemt jēgu, kuŗa bija pamatā tā veidošanai.

 

Nepieciešama vēsturiska atkāpe par pieminekļa tapšanu un par Okupācijas mūzeja sadarbību ar Zedelgemas pilsētu. Ar Daugavas Vanagu financiālo atbalstu Mūzeja filmēšanas grupa Andreja Feldmaņa vadībā 2014. gadā izmantoja iespēju filmēt bijušās kaŗagūstekņu nometnes territorijā. Zedelgemā viņus sagaidīja pārsteigums, ka pilsētas vēsturnieks Pols Denīss (Pol Denys) ir jau veicis plašus pētījumus par nometnē 1945./46. gadā ieslodzītajiem latviešu leģionāriem, kas pilnībā apstiprināja un nozīmīgi papildināja jau zināmo, it sevišķi izceļot Brīvības pieminekļa maketu, ko leģionāri izveidoja 1945. gada novembrī, apliecinot savu patriotismu un cerību atgūt Latvijas neatkarību. Tapa dokumentāla filma Zedelgema latviešu un angļu valodā. Vienlaikus Pola Denīsa un viņa domubiedru ierosmē 2015. gada 5. maijā Zedelgemas dome nolēma nelielu laukumu projektētā jaunapbūves apgabalā nosaukt Brivibaplein vārdā. Tas rosināja domu, ka laukuma nosaukums kaut kādā veidā jāizskaidro. Tālāko diskusiju gaitā tapa ideja gan par skaidrojošo plāksni, gan pieminekli.

 

Gala rezultāts bija Mūzeja 2017. gada 26. aprīlī parakstītais sadarbības līgums ar Zedelgemas pilsētu par pieminekļa konkursu, kuŗa nolikumā teikts: “Piemineklim simboliski jāattēlo brīvības jēdziens un jāatgādina par latviešu (baltiešu) kaŗagūstekņiem, kuŗi bija ieslodzīti Zedelgemas nometnē 1945.-1946. gadā, kā arī Zedelgemas un Latvijas vēsturiskās saites, kas izveidojušās no šīs pēckaŗa epizodes. “Piemineklim arī jāatsaucas uz minēto Latvijas Brīvības pieminekļa maketu. Piemineklis, tā skaidrojums un Brivibaplein līgumā ir savstarpēji saistīti. Kopējās izmaksas noteica 100 000 eiro apmērā, daloties uz pusēm. Mūzejs savu daļu ieguva, izsludinot ziedojumu vākšanas kampaņu, uz kuŗu kopā atsaukušies vismaz 200 ziedotāju. Konkursā par pieminekļa māksliniecisko izveidošanu uzvarēja tēlnieks Kristaps Gulbis. Par savu pieminekli viņš saka: “Bišu saime ir tauta. Strops ir viņu valsts. Ar savu armiju, ar likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas – tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību.”

 

Ir grūti teikt, kur paliek Kristapa Gulbja veidotais piemineklis, ja tam atņem centrālo ideju – brīvību. Zedelgemas birģermeisteres vēstulē Latvijas Okupācijas mūzeja biedrības valdes priekšsēdei Dzintrai Bungs lēmumi pamatoti ar nepieciešamību pēc “niancētāka un vēsturiski pamatota” skaidrojuma, ko veidošot saziņā ar “akadēmiskiem vēsturniekiem.” Pilsētas nodoms esot sadarboties ar Mūzeju. Kā, - to vēstule nemin.

 

Jāpaskaidro, ka terminētais līgums ar Zedelgemas pilsētu ir izpildīts un vairs nav spēkā. Ar to Zedelgemas pilsēta saistīta tikai morāli. Vienīgi iespējams, ka ar maiņām ir aizskartas Kristapa Gulbja autortiesības. Un katrā ziņā – ir pievilta Mūzeja un tā ziedotāju pārliecība, ka Zedelgemas pilsēta turpinās uzturēt dzīvu plāksnē deklarēto: “Latvijas stāvstrops Brivibaplein savieno Latvijas un Zedelgemas vēsturi. Tas simbolizē brīvību visos tās veidos.” Arī Latvijas brīvību, par kuŗu Zedelgemā ieslodzītie latviešu kaŗavīri varēja tikai sapņot un uz kuŗu pēc brīvlaišanas viņiem bija jāgaida vēl 45 gadi.

 

Kāda būs pieminekļa nākotne, nav zināms. Kā izriet no birģermeisteres vēstules, pilsētas dome jutusi neatliekamu spiedienu gādāt, lai piemineklis un laukums būtu skatāmi no “pareizās perspektīvas” – ka ne mākslas darbs, ne laukuma nosaukums “negodina nacismu vai cilvēkus, kas (brīvprātīgi vai ne) cīnījās kopā ar Waffen-SS.” Nekādi nav apskaužama Zedelgemas situācija, un jācer, ka tiešām ir kāds risinājums, kas vienlaikus varētu apmierināt sākotnējo laukuma un pieminekļa ideju ar prasību negodināt (nepieminēt?) latviešu leģionārus, neatzīt viņu piespiesto mobilizāciju, uzspiesto SS simboliku un pašu pārliecību, ka viņu mērķis ir Latvijas brīvība, ko viņi cer sagaidīt no Rietumu sabiedrotajiem.

 

Spiediens nācis galvenokārt no ideoloģiski zināmām aprindām un organizācijām Eiropā, kas principā atbalsta Krievijas viedokli par vācu okupāciju Baltijā un – svarīgi norādīt – uztur dzīvus Hitlera un viņa režīma izplatītos lielos melus par holokaustu Austrumeiropā kā vietējo iedzīvotāju spontānu rīcību un viņu iesaistīšanu savos bruņotajos spēkos kā brīvprātīgu iestāšanos Waffen-SS rindās. Ar ideoloģisku spiedienu Zedelgema sastapās jau 2018. gadā, bet toreiz tā spēja tam nepadoties. Šogad spiediens ir bijis ilgstošāks un neatlaidīgāks, un Zedelgema nav vairs paļāvusies uz pašas vēsturniekā Denīsa un latviešu vēsturnieku pētījumiem un atzinumiem, bet izšķīrusies kā padomnieku pieaicināt “akadēmisku vēsturnieku” no frankofonās Briseles Brīvās universitātes, profesoru Dr. Pīteru Lagrū (Pieter Lagrou). Varētu domāt – objektīvu jautājuma izvērtētāju. Taču, vai nu zinot, vai nezinot, rezultāts ir tāds, kādu var sagaidīt no āža, kad tas kļuvis par dārznieku. Šoreiz gan – no lāča, kas kļuvis par bitenieku. Un ne no kaut kāda lāča; šoreiz no lāča, kas kā vēsturnieks pārstāv Krievijas viedokli.

 

Profesors Lagrū tiešām ir respektēts speciālists Otrā pasaules kaŗa, kolaborācijas un pretošanās jautājumos. Taču viņš nav veicis pētījumus un iedziļinājies Austrumeiropas, kur nu vēl Latvijas sarežģītajos vēstures līkločos. Viņš arī necenšas atspēkot Pola Denīsa un mūsu vēsturnieku atzinumus par Latviešu leģiona izcelšanos un būtību, vienīgi – noniecināt Denīsa neakademisko statusu. Vēl vairā - viņš uzliek akadēmiskas respektabilitātes zīmogu jau pastāvošajiem presē izplatītajiem uzskatiem, tos papildinot ar rakstiem, kas pastiprina viņa padomu Zedelgemas pilsētai: latviešu leģionāri ir kaŗa noziedznieki un piemineklis Zedelgemā ir nacisma slavināšana un upuru noliegšana. Tā ir ne tikai necieņa; tas ir apvainojums.

 

Profesors Lagrū nav nezināms Latvijas vēsturniekiem. 2007. gadā Latvijas Vēsturnieku komisijas un Latvijas Okupācijas mūzeja rīkotajā konferencē viņš pauda, kā pats minēja, uzskatus no “tālajiem rietumiem,” kuŗi nepārliecināja un nebija pieņemami Latvijas vēsturniekiem. Viņa referāts ir publicēts LVK rakstu 26. sējumā un jau pašā sākumā izceļas ar augstprātīgu un agresīvu pieeju, pamācot klātesošos, ka neesot pieņemami noniecināt vai mazinot Padomju Savienības nopelnus Eiropas atbrīvošanā no nacisma. Referāta gaitā viņš arī atgādināja, ka daudzi Rietumeiropas vadītāji un sabiedrība nebūt neesot bijusi sajūsmināta par pārmaiņām Austrumeiropā. Citiem vārdiem – jau toreiz pausts Krievijas viedoklis par Otro pasaules kaŗu, kas nu jau pārtapis Putina vēstures doktrīnā, ko pirms gada publicēja ASV žurnāls The National Interest. Ir skaidrs, ka profesora Lagrū vēršanās pret pieminekli iekļaujas kampaņā, kuŗas mērķis nav tikai piemineklis, bet Latvijas un citu Austrumeiropas valstu un to vēsturiskās pieredzes diskreditēšana par nacisma apoloģētiem. 

 

Tāpēc ir labi, ka Latvijas valdība un eiroparlamentārieši ir reaģējuši uz Zedelgemas lēmumiem un, cerams, turpinās sekot un reaģēt uz tālākajiem lēmumiem un rīcību. Nedomāju, ka Zedelgemas centieni turpināt sadarbību ar Latvijas Okupācijas mūzeju ir tikai žests. Tāpēc ceru, ka Eiropas kopīgo vērtību un ideālu garā tālāka sadarbība ir iespējama. Tai pašā laikā jāapzinās, ka arī mūsu pašu mājā vēl daudz darāmā, lai spētu ne tikai pārliecinoši paust savu viedokli starptautiskajā vēsturnieku apritē, bet arī veikt nepieciešamo pētniecības darbu, īpaši attiecībā uz objektīva vēsturiska viedokļa veidošanu par nacistiskās okupācijas laiku un ar to saistītajiem sāpīgajiem jautājumiem par kolaborāciju, pretošanos un vēl vairāk – sabiedrisko atmiņu un apziņu. Tas ieskaita jautājumus, kas saistīti ar Latviešu leģionu. Varbūt Zedelgemas piemineklis un tā draudošais liktenis var kalpot par pamatu vēl nepadarītajam.