Ko un kā māca diasporas skoliņās ārpus Latvijas?
Agnese Blaubārde    23.07.2019

 

 

Pamatojot, kāpēc skolotājas diasporas latviešu skolās dara savu visbiežāk neapmaksāto darbu, viņas parasti teic, ka pagrieziena punkts bijis bērna piedzimšana un vēlme saglabāt bērnā latvietību caur valodu, latviešu tradicijām un latvisku vidi. Turklāt svarīgi, ka bērnam skolā ir arī latviešu draugi.

 

Diasporas skolām skolotāju trūkst, tāpēc katras māmiņas vēlme kaut nedaudz iesaistīties skolas darbā tiek apsveikta, it īpaši, ja viņai ir pedagoģiskā izglītība. Kad bērns jau ir izaudzis, tad personīgās motivācijas strādāt šo darbu vairs nav, tomēr ir jau izveidojusies piesaiste un skolotājas darbs ir kļuvis par sirdslietu un misiju. Katrā ziņā, diasporas latviešu skolās tiek ieguldīts milzīgs darbs. 

 

Latviešu Valodas aģentūras (LVA) diasporas projektu koordinatore Aija Otomere LR1 raidījumā "Globālais latvietis" stāsta, ka latviešu skolas Amerikā un Austrālijā ļoti atsķiras no Eiropas jaunajām skolām. Eiropas skoliņās mācības notiek integrēti un caur radošu darbošanos, taču ASV un Austrālijā aizvien tiek saglabāts mācību priekšmetu princips - atsevišķi māca latviešu valodu, vēsturi, ģeografiju.

 

Tomēr ir viens  nosacījums, lai šīs skoliņas varētu saņemt financiālo atbalstu no Latvijas valsts ‒ tām ir jābūt atsevišķām latviešu valodas nodarbībām. Tā kā vismaz puse diasporas skolu skolotāju nav profesionāli pedagogi,  LVA rīko kursus diasporas skolotājiem, kuŗos iepazīstina viņus ar latviešu valodas apguves metodiku. 

 

Protams, ir arī skoliņas, kas izvēlas vienkārši sanākt kopā vienu reizi mēnesī un svinēt, piemēram, gadskārtu svētkus, un arī šādas skoliņas ir vajadzīgas. A.Otomere uzsver, ka latviešu valodu var mācīt arī bez gramatikas - kā komunikatīvo pieeju.

 

Sidnejas Latviešu skolas (pastāv vairāk nekā 60 gadus, mācās 20 skolēnu, papildus vēl 5-6 bērni piedalās spēļu grupā) bijusī pārzine, skolotāja Māra Mora (Moore) stāsta, ka LVA rīkotajos diasporas skolotāju kursos guvusi apstiprinājumu tam, ka viss ir jāmāca kopā, ka valodu nevar nodalīt no pārējām personības izpausmēm. Latviešu valodas apguvē vienlīdz nozīmīga ir runāšana, dziedāšana, dejošana, domāšana, folklora. Sidnejas Latviešu skolas nodarbībās vispirms runā par kādu tematu, tad dzied un pēc tam arī raksta - kas paticis un ko iemācījušies. Protams, skolā māca arī gramatiku, taču bērni labāk uztver, ja māca caur mūziku un deju. Sidnejas Latviešu skolā valodu māca arī ar sporta  nodarbību palīdzību.

 

M. Mora  teic, ka viņu skolā latviešu valodas gramatika ir dienas pirmā stunda. Tas ir svarīgi, jo tad bērni vēl nav noguruši. Tam seko projektu darbi. Savukārt tēvi skolas darbā iesaistās, gatavojot visiem pusdienas.  Mācību procesā tiek iesaistīti arī viesi no Latvijas. 

 

Maskavas Latviešu skolas (dibināta 1994. gadā, šobrīd mācās 42 bērni ar ļoti dažādu zināšanu līmeni) vadītāja Antra Levova piekrīt, ka tieši caur darbību - dziedāšanu, dejošanu vai darbošanos ar pirkstiem  (zīmēšanu, līmēšanu, veidošanu) ‒ bērni valodu uztver labāk. 

 

A. Levova stāsta, ka Maskavas Latviešu skolā notiek latviešu valodas, mākslas, dziedāšanas un deju stundas. Taču, kad gatavojas kādam sarīkojumam, tad notiek kopējā stunda, kuŗā  dara kopējas lietas, sarunājoties latviešu valodā. 

 

A. Levova uzsver, ka diasporas skolotājiem ir viens mērķis un vienotas idejas. LVA rīkotajos diasporas skolotāju kursos pasmeltas idejas, ko noteikti varēs izmantot savā skolotājas darbā. Svarīgi, lai bērnam, atnākot uz latviešu skolu,  ir ne tikai mācību stundas, bet lai tie ir svētki. Tāpēc  jāveido tāda gaisotne, lai bērnam gribētos arī sestdienā nākt uz latviešu skolu.

 

Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes Ņūdžersijas latviešu skolas (dibināta 1952. gadā,  šobrīd ir 50 skolēnu) pārzine Jana Anča-Tetere stāsta, ka viņu skolā bērni vienreiz nedēļā gatavo Latvijas ziņas par to, kas Latvijā ir noticis. Ņūdžersijas latviešu skolā seko Latvijas aktuālitātēm un kaut vai no attāluma mēģina tajās piedalīties vai tās pārrunā. Tāpat viņi izdomā kādu vārdu vai teicienu, piemēram,  gurķošanās ‒ un tad visas dienas darbošanās norit ap šo vārdu. Lielajiem bērniem ir nopietns stundu plāns ‒ latviešu literātūra, vēsture, ģeografija. Gramatiku tik izteikti neatdala no pārējā, tomēr 7.-8. klasē bērni sāk nopietni mācīties arī gramatiku. Mazajiem ir Tēvzemes mācība, kas ietver folkloru, ir arī ticības mācība.

 

Berlīnes latviešu skolas (darbojas 7 gadus,  pagājušajā mācību gadā mācījās ap 60 bērnu) radošā skolotāja Ieva Kunga teic, ka viņu skolā bērni pēc vecuma ir sadalīti četrās grupās. Mazuļu grupā ir bērni līdz trīs gadu vecumam, bet vidējā un vecākā grupā valodas mācīšana notiek jau intensīvāk, kaut arī tāpat – ar spēļu, dziedāšanas un zīmēšanas palīdzību. Savukārt jauniešu grupā ir ļoti laba skolotāja, kura māca īpašas lietas, piemēram, frazeoloģismus vai rosina meklēt avīzēs vārdu salikumus un saprast to jēgu - jau dziļāk izprast latviešu valodu. Uz Berlīnes latviešu skolu tiek aicināti arī viesi no Latvijas, īpaši uz gadskārtu svinībām. 

 

Aija Otomere uzsver, ka atbalstu latviskajai izglītībai savulauk inicējusi Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA), un tagad šis atbalsts sazarojis. 

 

LVA sagatavojusi  plašu un daudzveidīgu mācību materiālu klāstu, kas ir pieejams lielākoties elektroniski, tātad ikvienam ‒ skolotājiem un vecākiem, bērniem pašiem. Ir arī  financējums skolām, kas palīdz risināt praktiskos jautājumus – telpu īri, apdrošināšanu u.c.

 

Savukārt kursi, ko LVA katru gadu vasarā organizē kā diasporas skolotāju centrālo notikumu, šogad notika jau sesto gadu. Pirms tam tos rīkoja PBLA, tāpēc patiesībā šāda veida kursi notiek jau vismaz desmit gadus. LVA mēģina šos kursus organizēt katru gadu citā vietā, lai diasporas skolotājiem būtu iespēja apceļot Latviju. Šos kursus rīko ne tikai zināšanu apguvei, bet arī kā pateicību skolotājiem par viņu bieži vien tikai brīvprātīgo darbu. Kursos tiek mēģināts līdzsvarot gan jaunumus metodikā, gan to, kas saistīts ar folkloru un tradīcijām, gan arī kultūras jaunumus. 

 

LVA kursus diasporas skolotājiem organizē arī ārpus Latvijas, Eiropā – Lielbritanijā, Īrijā, Vācijā un Ziemeļvalstīs, jo tur ir daudzskaitlīgākās kopienas. Savukārt, t. s.  vecās trimdas skolas apvienojas un organizē konferences Amerikā, Kanadā un Austrālijā, bet LVA var palīdzēt, atbalstot tās ar finansējumu. 

 

A. Otomere piebilst, ka kursos veidojas ne tikai skolotāju, bet arī skolu draudzība un tālāka sadarbība. 

 

Visiem diasporas skolēniem viņa novēl motivētus, saprotošus un atbalstošus vecākus, kas iesaistās skolu dzīvē, kā arī skolās jaunus skolotājus, kuŗi būtu gatavi strādāt, jo skolotāju trūkst. Savukārt skolotājām - spēku, jo gandarījums noteikti būs!

(No latviesiem.com)