Kādi vēji pūš šodienas Liepājā?
Ar Liepājas domes priekšsēdi Uldi Sesku sarunājās Ligita Kovtuna    30.05.2017

 

 

Par Liepāju, ko parasti romantiski mēdz saukt par „vēju pilsētu”, mūsu valsts Ministru prezidents Māris Kučinskis teicis: „Liepāja ir mākslinieku, mūzikas un investīciju pilsēta.” Vai tas saistāms ar to, ka nu jau 20 gadus jūsu pilsēta ir Speciālās ekonomiskās zonas reģiona centrs?

 

Aizvadītā gadsimta 90. gados Liepāja bija ne tikai „vēju pilsēta”, bet depresīvs valsts reģions, galvenokārt tāpēc, ka te bija zināmā Kaŗosta, kas aizņēma vienu trešdaļu pilsētas. Tā bija degradēta vieta, kur liepājnieki saviem bērniem liedza iet... Kaŗostā bija izvietota PSRS Jūras spēku flote, kas izslēdza Liepājas ostu no tirdzniecības aprites un kas, izejot no pilsētas, atstāja visai nožēlojamu territoriju. Īstenībā Liepāju nācās būvēt no jauna – pēcpadomju infrastruktūra, ieskaitot ūdens un siltuma apgādi, elektroapgādi un ceļus, bija burtiski sabrukusi. Un tad 1997. gadā sanāca kopā uzņēmīgi ļaudis, kas tobrīd varbūt mazliet naīvi, bet sparīgi un apņēmīgi ierosināja un noformulēja ideju par Liepājas speciālo ekonomisko zonu. 

 

Apmēram tikpat gadus jūs esat Liepājas pilsētas galva. Kā tas sākās?

 

Mani, tolaik jaunu un gana veiksmīgu uzņēmēju, pierunāja cits veiksmīgs uzņēmējs Uldis Pīlēns, kuŗam šobrīd pieder plaša starptautiska firma ar apmēram 1500 cilvēkiem un 150 miljonu gada apgrozījumu. Nekādā ziņā nebiju domājis „iet polītikā”, jo, pabeidzot savas autosportista gaitas, biju izveidojis uzņēmumu, kas sadarbojās ar Volkswagen un Audi Vācijā, ražojām autopiederumus, un 1996. gadā vadīju vienu no lielākajiem uzņēmumiem ne tikai Kurzemē, bet arī Latvijas mērogā.

 

 

Pazīstamais liepājnieks Uldis Grava savulaik teica: “Ar kuģi no Liepājas aizbraucu, ar kuģi arī atgriezīšos,” un tā arī izdarīja. 2002. gada 11. jūlijā ar prāmi no Liepājas sadraudzības pilsētas Rostokas ieradās “vēju pilsētas” tirdzniecības ostā, kur viņu un Sarmīti ar dziesmām sagaidīja ansamblis “Atštaukas”. Attēlā Uldis Sesks dāvā savam vārdabrālim simbolisku kuģa stūri, novēlot “visos vējos taisnu kursu!” Pa labi – Sarmīte Grava 

 

Mana profesija ir autoinženieris, esmu beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti Jelgavā. Saņēmis iedzīvotāju atbalstu, kļuvu par Liepājas pašvaldības vadītāju, un kopā ar domubiedriem ķērāmies pie darba, pirmām kārtām sakārtojot pilsētas infrastruktūru. Šodien varu teikt, ka Liepājas ūdensapgādes, elektroapgādes un citi infrastruktūras elementi ir tādā kārtībā, ka vismaz četrus gadu desmitus te nevajadzēs „rakties zemē”. Attiecībā uz siltumapgādi – iedzīvotāju rēķini par apkuri ir sarukuši par 50 ‒ 70%, pateicoties tam, ka esam siltinājuši mājas un, galvenais, atteikušies no Krievijas „gāzes atkarības”, jo Liepājā kurinām ar šķeldu. Tā procesi soli pa solim virzījušies uz priekšu, arī pateicoties Eiropas struktūrfondu atbalstam. Turpinām būvēt pilsētu, kas ērta cilvēkiem, jo īpaši ģimenēm, kuŗās aug bērni.

 

Arī Latgalē ir speciālā ekonomiskā zona (SEZ). Vai apmaināties pieredzē?

 

Liepājā ir citāda situācija, un pirmām kārtām – mēs esam ostas pilsēta. Līdz ar to „interesantāki” ražotājiem no Eiropas. Piecas reizes nedēļā no Liepājas uz Lībeku kursē prāmis, kas saražoto produkciju 24 stundu laikā nogādā Vācijā vai Skandinavijā. Līdz ar to esam īpaši izdevīgi partneri šo zemju ražotājiem. Tas arī ir Liepājas spēks, šī sinerģija starp ostu un ražotājiem, savukārt speciālās ekonomiskās zonas likumi ļauj uzņēmumiem straujāk attīstīties. Bet – nevar piesaistīt pasaules ražotājus, ja nav kārtībā pašmāju infrastruktūra, tāpēc tajā pirmām kārtām bija jāiegulda darbs un līdzekļi. Tagad varam rezumēt panākumus – Liepājas SEZ darbojas 43 uzņēmumi, tostarp 14 Skandinavijas ražotnes, kuŗās top automašīnu Volvo detaļas, lauksaimniecības technika, saules baterijas, ūdenslīdēju tērpi, tostarp ASV armijai...

 

Bet ir arī kāds „neveiksmes stāsts” – Liepājas metallurgs...

 

Tas diemžēl nav vienīgais uzņēmums, kas neizturēja laika prasības – cik industriālās revolūcijas notikušas Eiropā, kamēr Liepājas metallurgs strādāja ar 1971. gadā būvētu velvēšanas cehu! Lai arī iepriekšējie īpašnieki mēģināja uzlabot, modernizēt, piemēram, metalkausēšanas krāsnis, tomēr nespēja tikt līdzi pasaules biznesa ritmam, kur cits citam ceļu negriež... Šīs rūpnīcas liktenis ir valdības kompetencē un vēlreiz tiks mēģināts Metallurgu atdzīvināt, jo ir kādi četri, pieci interesenti. Taču ir arī skaidrs, ka bez nozīmīgām investīcijām technoloģijās nevar būt ne runas par sekmīgu iznākumu. Tas būtu kā, piemēram, mēģināt autotirgū konkurēt ar veco Volgu...

 

Līdz ar notikušo Liepājā ir daudz nelaimīgu cilvēku bezdarbnieku?

 

Neviens, protams, nejūtas priecīgs, zaudējis darbu! Tomēr ir cilvēki, kas pieņēma piedāvājumu pārkvalificēties, daudzi to negribēja vai nevarēja, tostarp arī valodas „barjēras” dēļ, vēl citi sameklēja darbu metalurģijas uzņēmumos citās valstīs. Īstenībā jaunos investorus gaida vēl viens izaicinājums – darbaspēka trūkums. Un sagaidāms, ka darbaroku Liepājā trūks, īpaši būvniecībā, jo, turpinot īstenot mūsu plānus infrastruktūras attīstībā, esam ķērušies pie vērienīga skolu rekonstrukcijas darba – renovēsim 10 mācību iestādes, jāceļ jauns bērnudārzs, lai visiem bērniem būtu pieejama pirmskolas mācību iestāde, kā arī citi objekti. 

 

Tad jau rēķināties ar labu demografisko situāciju. Vai jūs nav sāpīgi skārusi cilvēku aizbraukšana?

 

Ik gadu Liepājā piedzimst aptuveni tūkstoš bērnu, un mēs varam lepoties ar modernāko slimnīcu valstī, ar dzemdību nodaļu, kas neatpaliek, teiksim, Stokholmas vai Briseles klīnikām. Kā jau minēju, Liepāju veidojam pievilcīgu ģimenēm, rūpējoties arī par to, lai skola, sporta centrs būtu „izstaigājamā” attālumā. 

 

Par aizbraucējiem – situācija ir tieši tāda pati kā citur valstī. Jautājums ir, cik pievilcīgu savu vidi padarīsim, lai tajā būtu vēlme atgriezties.

 

Un nu par kultūru – kā mainījusies dzīve Liepājā pēc koncertzāles Lielais dzintars uzcelšanas?

 

Līdz ar to Liepāja tiešām ieguvusi jaunu elpu, jaudu. Šurp brauc vairāk tūristu no Lietuvas un Skandinavijas, līdz ar ko aktīvizējas viesnīcu un restorānu bizness. Lielais dzintars ir arī konferenču centrs, un nesen viesmīlīgi uzņēmām savā pilsētā 750 pasaules ārstu – radiologu. Ar jaunu sparu turpinās iesāktās mūzikas tradicijas – Pianisma zvaigznes, ērģeļmūzikas, džeza un roka festivāli, teātŗa un citu mākslas nozaru saieti. Pats esmu pamanījis, ka kopā ar ģimeni biežāk apmeklēju koncertus, jo, ja jābrauc uz Rīgu, iznāk daudz laika pavadīt ceļā.

 

Bet nu jau var ar lidmašīnu!

 

Jā, šobrīd varam lidot uz Rīgu un atpakaļ trīs reizes nedēļā. Esam gandarīti, ka stāsts, kuru uzsākām pirms gandrīz 10 gadiem, kad tika pārtraukti iepriekšējie regulārie avioreisi, ir noslēdzies ar rezultātu – lidosta ir sertificēta, regulāri lidojumi atsākti, tagad jārūpējas, lai piesaistītu vēl kādu aviokompāniju un varētu nodrošināt vēl citus galamērķus.

 

Kādas ir Liepājas „attiecības” ar tuvējo Ventspili – esat draugi, konkurenti vai tā jums kā dadzis acī?

 

Mūsu starpā, manuprāt, valda veselīga konkurence. Liepāja ir lielāka un jaudīgāka, savukārt Ventspils – vairāk sakopta. Līdzībās izsakoties, ja Ventspils atgādina vācu pilsētu ar tai raksturīgu „ordnungu”, tad Liepāja ir franču – ar savu radošumu un mutuļojošo kultūras un izklaides dzīvi...