Kādas tradicijas chronoloģija
Andris Kļaviņš    29.11.2022

 

 

Mariss Vētra savā romānā: “Div’dūjiņas” raksta: “... visi kaŗa stāsti vēsta vienu un to pašu – par kaŗavīru nāvi. Bet tas nedrīkst apnikt, tas jāraksta un jādaudzina tik ilgi, kamēr arī tie, kas nepazīst kaujas lauka, ieklausīsies vārdos "kaŗavīra nāve" tik dziļi, ka tie vairs neliksies banāli, kamēr tie, kas mūsu brīvības cīņu laikā sēdēja gan savās, gan citu mājās, sapratīs, ka Brāļu kapos nav apglabāti tikai miroņi, bet cilvēki, jauni cilvēki, kuŗiem gribējās dzīvot un kuŗu nāvei mums jāpateicas par visu, kas mums ir.”

 

1919. gads

Brīvības cīņu laikā Latvijas armijas skaitliskais sastāvs bija sasniedzis vairāk nekā 39 tūkstošus kaŗavīru, bet virsnieku bija nepietiekami. 1919. gada septembrī armijas vadība pieņēma lēmumu dibināt Kaŗaskolu. Taču plānotās kadetu mācības bija jāatliek, jo galvaspilsētai uzbruka Bermonta kaŗaspēks. Kaŗaskolai deva uzdevumu komplektēt divas kaujas rotas un doties pretī Bermotam uz Pārdaugavu.

 

“Esi prātīgs! — neviena vārda vairāk, nevienas asaras, ne nopūtas. Tā mātes aizvadīja savus dēlus Brīvības cīņās. Un iedeva tīru kreklu. Tagad šis krekls bija asiņu pilns, un tomēr no tā iegūtā pārsēja mani vēl paglāba no noasiņošanas. Mīļā māte! Es domāju par viņu, kamēr mans virsnieks mani ietina viņas austajā kreklā.” (M. Vētra. “Div’ dūjiņas”)

 

Pie Rīgas tiltiem krita pirmie divi kadeti – Gustavs Beļinka un Jānis Dēliņš. Kad Bermontu pie Rīgas sakāva, cīņas turpinājās Zemgalē. Lielupes krastos, Vareļu un Plāņu māju rajonā, neapmācītie kadeti klajā laukā sastapās ar ienaidnieku. Pie Vareļiem pārstāja pukstēt divpadsmit jaunas, karstas sirdis. Tas bija smags zaudējums. Nekādas taures vairs nespēja uzmodināt Oļģertu Bomu, Robertu Dzelzkalēju, Ansi Erdmani, Jūliju Irbi, Ēvaldu Kalniņu, Nikolaju Lāci, Paulu un Otto Palmus, Pēteri Pelši, Jāni Rutki, Gustavu Skaldi un Verneru Skudruli. Četrpadsmit Brīvības cīņās kritušo kadetu vārdi tika iegravēti marmora plāksnē pie Kaŗaskolas viesistabas sienas. Bet tajā drūmajā 30. novembŗa vakarā kadeti atgriezās savā mītnē Krišjāņa Barona ielā 99, pārnāca bez saviem četrpadsmit biedriem. Nogurums un kauju pārdzīvojumi jaunajās sejās bija atstājuši dziļas pēdas. Tie vairs nebija pusaudži. Pie skolas ēdnīcas galdiem apsēdās vīri - Latvija dēli, kuŗi ar ieročiem iemācījās rīkoties saltajā kaujas laukā. Smaržoja kafija, melna, rūgta, stipra,rupjmaizes šķēles - apaļi, grauzdēta rudzu maluma riecieni ar biezu un piedegušu garozu, kā uz laukiem, un marmelāde. Vairāk itin nekas skolas kantīnē nebija. Pulkvedis Kārlis Krīpens, atceroties šo kauju, trīsdesmitajos gados rakstīja: “Daudz gan mēs tādu kaŗaskolu neatradīsim, kur pirmās mācību dienas nav kaujas mācības miera laika apstākļos uz apmācības laukuma, un mācībām pielietojamās patronas nav salutēšanai un cīņas trokšņa imitēšanai domātas, bet gan īstens kaujas lauks ar nāvi nesošām lodēm, kā tas bija mūsu Kaŗaskolai.”

 

 

1930. gads

Kaŗaskolas vadība nolēma uzcelt pieminekli saviem kritušajiem biedriem. Lielupes krastos, kur notika liktenīgā kauja, nebija dabiska paaugstinājuma. Viss Kaŗaskolas kurss pieteicās strādāt tovasar pie Vareļiem. Ceļu un satiksmes pārvalde iedeva trulīšus un, piepalīdzot autotanku pulkam, uzbūvēja "mazbānīti". Lielupes smiltis tika pārvietotas uz Jelgavas- Bauskas lielceļa malu. Kadeti ar savām rokām uzcēla mākslīgu paaugstinājumu, bet vēlāk arī pieminekli no šūnakmens. Pieminekli atklāja 1934. (Latvijas Kaŗa skola. V. Hāzners, LVA, 1979.)

 

1938. gads

No kaujas pie Vareļiem bija pagājuši deviņpadsmit gadu. Tumsā ap sešiem vakarā Kaŗaskola izgāja Rīgas ielās, lai dotos pāri tiltam, pa kuŗu 1919.gadā kadeti aizgāja cīņā pret Bermontu. Pa šiem pašiem tilta dēļiem arī atgriezās, bet ne visi. 

 

“... gar ielas malām stāvēja tauta un vēdināja cepurēm un mutautiņiem... No cilvēkiem ielas malās plūda tik sirsnīgas izjūtas uz mums, kā to var sajust tikai tā armija, uz ko lepna viņas tauta. Uz kāda ielas stūra stāvēja jaunava ar mirtes podu rokās, viņa plēsa zaļo stādu mazos zariņus un appušķoja mums krūtis kā līgavaiņiem. Varbūt tā bija viņas līgavas mirte?” (M. Vētra. “Div’ dūjiņas”)

 

“Pulkvedis Krīpens soļoja ierindas priekšgalā. Tad karognesējs, tad visa skola. Drīz pa Pērnavas un Brīvības ielu aizskanēja “Līgo, laiva”,”Seglo, māsiņ,kumeliņu!”, “Āvu, āvu baltas kājas” un “Div’ dūjiņas gaisa skrēja” - senas latviešu kājnieku soļojamās dziesmas, izdziedātas līdz apnikumam un tomēr tādas, kuŗās rīdzinieki ieklausījās ar gaišu vaigu. Tas bija skaists gājiens cauri visai Rīgai….,ar gaismu un siltumu logos, aiz kuŗiem vīdēja aizkari un puķes, un rosījās ierasta mājas dzīve, cauri Rīgai ar ormaņiem un ratiņu stūmējiem uz ielu stūriem, ar kino reklāmu ugunīm,” tā rakstīja bijušais Kaŗaskolas kadets Pauls Kovaļevskis, vēlāk pazīstamais trimdas rakstnieks Pāvils Klāns savās atmiņās “Kadet, uguni!” .

 

Pēc gājiena kadeti atgriezās Kaŗaskolā. Jauno puišu sejas pauda vīrišķību, telpā bija klusums. Viņi bija ielūkojušies vēsturē. Ēdnīcā smaržoja kafija, marmelāde un rupjmaizes šķēle. Tā sākās šī tradicija, ko nosauca par "Melnās kafijas vakaru".

 

1994. gads

Šo tradiciju Nacionālajā aizsardzības akadēmijā palīdzēja atjaunot brīvvalsts Latvijas armijas virsnieki, bijušie Kaŗaskolas absolventi. Vecie virsnieki un kadeti stāvēja vienā ierindā. Pulkvežleitnants Inārs Bīskaps, toreizējais kadetu krīvu krīvs, ziņoja akadēmijas priekšniekam pulkvedim Valdim Matīsam un saņēma pavēli sākt vakaŗa jundu. Atskanēja taures skaņas “Vakaŗa junda” - visiem pulcēties! Kadeti ienesa mūžīgās uguns lāpu, kas aizdegta Brāļu kapos. No tās tika iedegtas četrpadsmit piemiņas svecītes.

- Kadets Gustavs Beļinka!

Pēc īsa klusuma brīža atskanēja skarbi un nežēlīgi: “Kritis par Latviju pie Daugavas tiltiem!”

- Kadets Oļģerts Boms! “Kritis pie Vareļiem!”

Un tā - īsi un aprauti - četrpadsmit atbalsis. Kā šauteņu zalves.

 

1998. gads

Sešdesmit gadu pagājis kops šīs tradicijas iedibināšanas. Rīta pusē otrā kursa kadeti aizbrauca uz Vareļiem. Vējš dzenāja sniega vērpetes. Augšā pie atjaunotā pieminekļa brāzma rāva no rokām kadetiem karogu kātus. Kā pārbaudot topošo virsnieku roku spēku. Kā jautājot - vai jums roka nenodrebēs? Vakarpusē akadēmijas krīvi devās ar lāpu pēc mūžīgās uguns Brāļu kapos, bet sešos vakarā Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) atskanēja pausme - visiem pulcēties! Tika ienesta mūžīgās uguns lāpa. Kadeti aizdedza četrpadsmit piemiņas svecītes kritušajiem kadetiem. Tad bijušās Kaŗaskolas un NAA absolventi sēdās pie balti klātajiem galdiem ēdnīcā. Smaržoja rūgtā cigoriņu kafija. Īsajās uzrunās Valsts prezidents, aizsardzības ministrs, pieminēja kritušos un aicina uz centību kadetus. Kā vienmēr, uz darbu un disciplīnu aicināja leģendārais zemūdenes “Ronis” komandkapteinis Hugo Legzdiņš, kas šajās dienās atzīmēja 95.dzimšanas dienu. Runāja arī Igaunijas kaŗavīru apvienības vadītājs Udo Helme, pulkveža Kalpaka radiniece Ārija Kalpaks-Grundmane. Atskanēja kaŗavīru dziesmas. “Zilais lakatiņš” un “Es karāi aiziedams” mijās ar Miķeļa Gruzīša “Latvijas ozoli”, ko kadeti izvēlējušies par savu himnu.

 

2014. gads

 Sākot ar šo “Melnās kafijas vakaru” gada labākajam akadēmijas absolventam tika pasniegts Latvijas armijas ģenerāļa Lāčplēša ordeņa kavalieŗa Mārtiņa Hartmaņa Goda zobens, klātesot ģenerāļa meitai Astrīdai Ivaskai. 

 

2019. gads

Atzīmējot tradicijas simtgadi, “Melnās kafijas vakars “tika sarīkots Prezidenta pilī. Lūk, kā savas izjūtas apraksta Pļaviņu novada ģimnazijas skolniece Enia Kaņepēja:

 

“30. novembris patiesībā ir viena no īpašajām, skaistajām un reizē skaudrajām dienām Latvijas vēsturē. Šī ir diena, kad mātes nesagaidīja mājās savus bērnus, kuŗi studentu vecumā atdeva savu dzīvību Latvijai, lai mēs šodien varētu dzīvot neatkarīgā un brīvā valstī. Tagad mēs šajā dienā atzīmējam Melnās kafijas vakaru, bet ar kafiju tam ir tikai pavisam neliela saistība. Uz Melnās kafijas vakaru Rīgā devos jau trešo reizi. Šoreiz, LR armijas simtgades gadā, šī diena tika atzīmēta LR Valsts prezidenta pilī, kas šķita vēl nozīmīgāk. Pēc Vakaŗa jundas visi - gan kadeti, gan valsts augstākās amatpersonas, gan arī mēs, vienīgās skolas Latvijā, kuŗa atzīmē Melnās kafijas vakaru, skolēni, devāmies uz svinību zāli, kur uz galda jau bija miežu kafija, rupjmaize un marmelāde. Sajūtas, ko piedzīvoju 30. novembŗa vakarā, nav aprakstāmas. Izjusts zālē esošo cilvēku spēcīgais patriotisms, liela cieņa un patiesa pateicība tiem, kuŗi 1919. gadā Brīvības cīņu laikā ar milzīgu drosmi aizstāvēja mūsu valsti. Ļoti liels gods bija uzstāties visu kadetu priekšā, Latvijas Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājai stāstīt par mūsu skolu un redzēt cilvēku acīs skumjas un reizē lepnumu “.

 

* * *

Un NAA - Kaŗaskolas mantiniecē - atkal iestajās klusums. Aizbrauca sirmie virsnieki, uz kazarmām aizsoļoja kadeti.

Kritušie ir pieminēti. Viņi guļ savu varoņu miegu cits Brāļu kapos, cits Lielupes malā, bet tovakar viņi bija ierindā...