Kā kļūt par savējo?
Sallija Benfelde    18.08.2015

 

Vai cilvēki ar atšķirīgu izskatu, pavisam citu kultūrvēsturisko pieredzi var iedzīvoties Latvijā un vai mēs spējam viņus pieņemt, vai neraugāmies uz viņiem kā uz svešiniekiem arī tad, ja viņi Latvijā dzīvo ilgus gadus?

 

Diskusijas par bēgļu uzņemšanu Latvijā ir pieklusinājušas strīdus par termiņuzturēšanās atļaujām (TUA) apmaiņā pret nekustamo īpašumu. Pieklusušas arī runas par ķīniešu ienākšanu Latvijā, it sevišķi pēc tam, kad pagājušā gada 1. septembrī tika paaugstināta summa, kas jāiegulda nekustamajā īpašumā, lai TUA saņemtu. 250 tūkstoši eiro ir pārāk dārga cena, un ķīnieši vairs Latvijā īpašumus neiegādājas. Vēl pirms dažiem gadiem tika runāts par „ķīniešu invāziju” Cēsīs, vēl pagājušajā gadā skaistajā Vidzemes pilsētā uz dzīvi bija apmetušās apmēram desmit ķīniešu ģimenes, bet pašlaik grūti pateikt, cik ģimeņu pastāvīgi Cēsīs dzīvo. Tādēļ pārsteigums bija ziņa, ka blakus Cēsīm, Pārgaujas novada Raiskuma pagastā, šogad, sākoties vasaras tūrisma sezonai, atjaunota viesu māja „Zaķīši”, tajā atvērts arī ķīniešu restorāns, un saimnieks ir ķīnietis Ma Tao ar ģimeni. Patiesībā pārsteigums bija dubults, jo Raiskums, kaut gan ir skaista un klusa vieta pie ezera, nav bagātu ļaužu apdzīvota. Izrādās, Ma Tao nav atbraucis, lai iegādātos nekustamo īpašumu un saņemtu TUA, kas ļauj brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā – viņš Latvijā dzīvo jau 18 gadus un viņa sieva ir latviete Sanda, kuras dzimtā puse ir Raiskuma pagasta Auciems.

 

Liktenīgā nejaušība

 

Ma Tao un Sanda satikušies Rīgā, kur Sanda studējusi, bet Ma Tao sākumā strādājis par pavāru ķīniešu restorāniņos, bet pēc tam Rīgā kļuvis par sava restorāna (sākumā Soho, tagad Pekinas pīle) īpašnieku un pavāru. Iepazinušies pagalmā, jo dzīvokļus īrējuši vienā mājā, apprecējušies pirms astoņiem gadiem. Tagad ģimene ar septiņgadīgo Jasmīnu un četrgadīgo Marko dzīvo Raiskumā, Ma Tao joprojām ir Pekinas pīles īpašnieks, bet ikdienā abi ar Sandu saimnieko „Zaķīšos”.

 

Kāpjot pa puslokā izliektajām kāpnēm uz otrā stāva terasi un ieeju restorānā, mani sagaida Zipo – liels čau čau šķirnes suns, kurš gluži kā piemineklis nekustīgi sēž kāpņu augšgalā. Suns paliek nekustīgi sēžot, kamēr apeju viņam apkārt un kādā mirklī pat šķiet, ka tas tiešām ir suņa piemineklis, nevis dzīvs suns. Vēlāk saimnieki smejot stāsta, ka Zipo bieži tā mēdzot sagaidīt viesus, reizēm tos arī pavadot līdz saimniekiem un, redzot, ka viesi saņemti, atgriežas savā novērotāja vietā.

 

Mūsu saruna ar Sandu un Ma Tao (ķīnieši uzvārdu min pirms vārda, arī Sanda vīru sauc par Ma Tao) norit latviešu un krievu valodā, jo Ma Tao latviešu valodu saprot ļoti labi, tomēr tajā gandrīz nerunā, bet krievu valodā runā pavisam brīvi. Rīgā bez krievu valodas nevar iztikt, varat nezināt latviešu valodu, bet biznesā bez krievu valodas nekur netiksiet – viņš skaidro. Sākumā mācījies latviešu valodu, bet tad ātri sapratis, ka jāmācās krievu valoda. Sanda ar vīru sarunājas krievu valodā, jo ķīniešu valodu zina tikai mazliet, bet bērni, protams, zina latviešu, arī krievu valodu un mazliet ķīniešu, jo Ma Tao ar viņiem lielāko tiesu sarunājas savā dzimtajā valodā. 

 

Sākot sarunu, vaicāju, kā Tao atbraucis uz Latviju un kāpēc palicis pie mums dzīvot pirms 18 gadiem, kad Latvijas vārds pasaulē vēl tā īsti nebija izskanējis. Tā bija nejaušība – viņš saka. Draugs aicinājis aizbraukt uz Eiropu, apskatīt ārzemes un divdesmit gadu vecumā bijis viegli piekrist doties ceļojumā. Par Latviju neko nav zinājis, kaut kur izlasījis, ka tā atrodas Eiropā, tajā dzīvo 2 miljoni cilvēku un valstī esot 5 tūkstoši kaŗavīru. Pirms brauciena domājis, ka Latvija līdzinās citām Eiropas valstīm – Francijai, Italijai, par kuŗām lasījis un kaut ko zinājis, tādēļ bijis pārsteigts, ka Rīgā nav daudz cilvēku, ka Vecrīgā ir daudz tukšu ēku un ka pilsēta neizskatās bagāta. Ma Tao ir no Pekinas, un viņš joprojām domā, ka Latvijā ir daudz zemes, maz cilvēku un ka cilvēki varētu strādāt un darīt daudz vairāk, ja vien to gribētu, jo vietas pietiek. 

 

Latvijā viņam piedāvāts darbs vienā ķīniešu restorāniņā, tad otrā, līdz uzaicināts kļūt par partneri un atvērt savu restorānu – arī Ma Tao tēvs bijis pavārs un savu amatu nodevis dēlam, tādēļ bijis skaidrs, ar ko Latvijā nodarboties. Rīga nav Latvija – viņš atbild, kad vaicāju, kā abi ar Sandu izdomājuši dzīvot Raiskumā. Nopirkuši māju, izremontējuši, iekārtojuši viesu namu, bet viesnīcai taču vajag arī vietu, kur paēst. Tā arī nolēmuši atvērt restorāniņu, it sevišķi tādēļ, ka reģionā nekā līdzīga nav – būtu savādi, ja mēs piedāvātu kartupeļus un karbonādes, smejas Ma Tao.

 

Svešinieks vai savējais?

 

Ma Tao ģimene ziņu par to, ka dēls precēsies ar latvieti, pieņēmusi mierīgi. Gandrīz katru gadu Ma Tao ar Sandu brauc ciemos uz Ķīnu, vienīgi pēdējos divus gadus nav sanācis aizbraukt, jo aizņemti ar darbiem Raiskumā. Toties tagad ciemos pie mazbērniem brauc Ma Tao māte, kurai Raiskumā ļoti patīk. Droši vien mamma pat labprāt paliktu pie mums, ja vien zinātu valodu un ja viņai te būtu arī citi tuvinieki, ne tikai mēs – saka Tao. Raiskums ir skaista vieta, plašums, svaigs gaiss, zaļa vide un klusums, gan mums, gan bērniem te ir ļoti labi – piekrīt Sanda. Pat Zipo Raiskumā jūtoties pavisam laimīgs, jo vairs nav jāpaliek tikai dzīvoklī, var izskrieties pēc sirds patikas, viņa saka. Vaicāta, kā ziņu par laulībām ar ķīnieti uzņēmusi viņas ģimene, Sanda atbild, ka viņas tuvinieki Ma Tao pieņēmuši kā savējo, nekādu domstarpību nav bijis. Bērni iet latviešu bērnudārziņā, un mazliet atšķirīgā izskata dēļ viņiem nav nācies dzirdēt piezīmes. Sanda domā, ka tas varbūt tādēļ, ka dārziņā ir arī daži krievu tautības bērni, pāris bērnu ir melnīgsnēji, ar citas tautības iezīmēm izskatā, tādēļ ne Jasmīna, ne Marko neizceļas citu bērnu vidū. Arī raiskumieši esot draudzīgi, un Ma ģimenei nav nācies ne dzirdēt, ne just negatīvu attieksmi. Varbūt aiz muguras kāds kaut ko saka, bet to mēs nezinām – smejas Sanda un Tao.

 

Rīgā, it sevišķi pirmajos gados, kad Latvija tikko bija atvērusi savas durvis citu valstu cilvēkiem, dažreiz nācies dzirdēt rupjības un aicinājumus atgriezties savās mājās, atzīst Ma Tao un smejas, ka sākumā nācies dzirdēt, ka saskrējuši te visādi no nabadzīgām valstīm un grib iedzīvoties uz latviešu rēķina, bet tagad gadoties dzirdēt, lai atgriežas vien savā bagātajā Ķīnā, Latvijā neesot ko meklēt. Pirmajos piecos, septiņos gados Latvijā ļoti jutis to, ka nāk no citas valsts. Tomēr lielu konfliktu nav bijis, viņš saka un piebilst, ka saprotot to, ka maza zeme ļoti grib sevi pasargāt, uztraucas par savu neatkarību un kultūras saglabāšanu. Abi kļūst nopietni, kad vaicāju, vai pēdējā laika diskusijas par bēgļiem situāciju nav saasinājušas. Sanda teic, ka reizēm palasot komentārus internetā un pēc tam nožēlojot, ka tos lasījusi – labāk nezināt, ka cilvēkos var mājot tāds naids pret visiem, kas nav latvieši.

 

Tiesa, ne Sanda, ne Ma Tao nav jutis, ka būtu mainījusies attieksme pret viņu ģimeni, bet nav patīkami masu informācijas līdzekļos redzēt un dzirdēt nostāju, kas ļoti atgādina rasismu. Tie jau polītiķi, kas tracina cilvēkus, piekrīt Sanda, kad saku – daudziem ir izdevīgi paust ļoti nacionālus uzskatus. Tao piebilst, ka ievēro visus likumus, necenšas izcelties un neuzbāžas ar to, ka ir lielas valsts pilsonis. Mēs esam klusi un mierīgi kaimiņi – viņš saka.

 

Ma Tao neplāno kļūt par Latvijas pilsoni, jo tad būtu jāatsakās no Ķīnas pilsonības – gribu saglabāt savas valsts aizsardzību, tā ir drošāk, viņš saka. Par pārcelšanos uz Ķīnu ģimene gan nedomā, tādu plānu neesot, Ma Tao vien nosaka, ka nekad jau nevar zināt, kas var notikt. Pats galvenais man ir sieva un bērni, tā ir mana galvenā un lielā vērtība, te ir manas mājas kopā ar viņiem, piebilst Tao. Viņš pats nāk no divu bērnu ģimenes, viņam ir arī brālis, jo viņa vecāku jaunībā Ķīnā vēl nav bijis aizlieguma dzemdēt vairāk par diviem bērniem. Vecāki paši gan esot no lielām sešu un septiņu bērnu ģimenēm.

 

Ma Tao ir pārliecināts, ka viena bērna ģimene cilvēkus padara par ņēmējiem, sliņķiem, kuŗi neko negrib darīt un visu sagaida no citiem. Iedomājieties, vecākiem un radiem ir tikai viena rūpe, vienīgais bērns, kuŗam viss tiek dots un viss tiek sagādāts – viņš saka. Viņaprāt, Ķīnā mainās vērtības un aizvien vairāk ir cilvēku, kuŗi grib visus materiālos labumus, bet paši neko darīt negrib un kuŗiem nauda un manta ir vienīgais, par ko viņi domā. Mani bērni man ir pats svarīgākais, bet mācu viņiem, ka arī pašam ir kaut kas jāizdara, lai varētu kaut ko prasīt – saka Ma Tao.

 

Astoņpadsmit gados Ma Tao ir iedzīvojies Latvijā, te ir viņa ģimene, un viņš ir pieņēmis Latvijas cilvēkus ar visām labajām un arī ar ne tik labajām īpašībām. Grūti pateikt, vai tā būtu arī tad, ja Tao nebūtu apprecējies ar latvieti, jo mēs neesam ļoti atvērti tiem, kuŗi nav latvieši, un valstij nav normālas un efektīvas programmas, kā padarīt visus Latvijā dzīvojošos par savējiem. Atliek cerēt, ka viņi nekļūs par svešiniekiem.