Kā klājas čigāniem/romiem Eiropas valstī Latvijā?
Latvijas Romu Kultūras centra priekšsēdis, IRU (International Roman Union) Augstākais komisārs Normunds Rudevičs intervijā Ligitai Kovtunai    21.04.2015

 

1971. gada 8. aprīlī Londonā tika nodibināta IRU – International Roman Union,  Starptautiskā romu jeb čigānu apvienība, kuŗā 2000. gadā, apvienības 5. kongresā, par Augstāko komisāru tika ievēlēts Latvijas pārstāvis – Normunds Rudevičs, vēlāk arī LR Saeimas deputāts no Latvijas ceļa, Latvijas Romu kultūras biedrības priekšsēdis. Bet viņa dzīvesbiedre Lilija Rudeviča kopš tā laika ir Pasaules Romu kongresa parlamentāriete. Bet kopš aizvadītā 8. kongresa šai organizācijā darbojas arī Rudeviču vecākā meita – Roksana Rudeviča, kļūstot par komisāri cilvēktiesību jautājumos. Jāpiebilst, pati jaunākā, Roksanai ir 30 gadu, un viņa ir Latvijas Cilvēktiesību biroja speciāliste. Starp citu, viņas šefs, Latvijas ombuds jeb Cilvēktiesību biroja vadītājs Juris Jansons, darbojas  IRU par oficiālo starptautisko novērotāju. Un vēl kāds fakts – minētajā 8. kongresā jaunievēlētais IRU prezidents, kādreizējais Rumānijas čigānu jeb romu karalis Florians Chioba, diemžēl aizgāja mūžībā, un š. g. augustā Rīgā notiks kārtējais kongress, kuŗā mūsu valsts „galvenajam romam” Normundam ir lielas izredzes ieņemt prezidenta amatu. 

 

Vai tas nozīmē, ka Latvija ir paraugvalsts citu ES valstu pulkā attiecībā uz romu minoritātes jautājumu risinājumu, kas šobrīd ir Eiropas aktuālitāte?

 

N. Rudevičs. Vispirmām kārtām vēlos uzsvērt, ka Latvijas čigāni daudzās jomās bijuši pionieri – ciganoloģijas jeb zinātnes par romiem pamatlicējs pasaulē bija Latvijas čigāns Aleksandrs Belugins jeb Ļeksa Mānušs,  kuŗš arī ir pirmās čigānu ābeces autors. Kopā ar Kārli Rudeviču – pirmo čigānu mākslinieku un dzejnieku, pasaules PEN kluba locekli. Pirmais Pasaules romu parlamenta deputāts arī no Latvijas – Normunds Rudevičs... Un saknes šim pionierismam paraudzīsim vēsturē – Ulmaņlaikos Latvijā. Kāds konkrēts raksturojošs piemērs – Jelgavā tolaik dzīvoja čigānu vīrs uzvārdā Paučs, savējo vidū saukts Fraitis, izcils zirgkopis un zirgkopības lietu zinātājs. Viņš bija satuvinājies ar ģenerāli Balodi – tiktāl, ka ģenerālis uzticēja Fraitim iepirkt zirgus Latvijas armijai, viņš bija   galvenais eksperts. Un te pavērās plaša čigānu nodarbinātības niša – Fraitis organizēja zirgu iepirkšanu un audzēšanu, čigāni sāka nodarboties ar arodiem, kas ar to saistīti, - ratnieki, sedlinieki, kalēji, pātagu un ratu meistari..., andele gāja vaļā, un, kur andele, tur infrastruktūra – tirgi, krogi, bodītes. Plauka amatniecība čigānu vidū, latu bija pilnas kabatas. Un tad nāca vācu laiki, kad 70% čigānu nogalināja. Ir publiskots Hitlera reichsministra Himlera pavēles teksts – šausminošs teksts, pēc kuŗa tika izpildīta pavēle čigānus vienkārši nošaut. 

 

Par šo laiku jūs cītīgi vācat dokumentus un cenšaties panākt čigānu holokausta atzīšanu un kompensācijas – tāpat kā ebrēji... 

 

Nacisma režīma laikā Eiropā vajāšanas, slepkavības, nošaušanas, deportācijas un masu iznīcināšanas skāra kā ebrējus, tā romus. Nirnbergas procesa laikā atklājās, ka ebrēji un čigāni bija izsludināti par etniskām grupām, no kuŗām nacisti gribēja attīrīt savu Reichu. Ebrēji un čigāni gāja pretī nāvei Babij Jarā, Aušvicā, Salaspilī un citās koncentrācijas nometnēs. Šajos šausmu gados viņi bija brāļi savā rūgtajā liktenī. Pēc vēsturnieku ziņām, no nacistu rokām tika iznīcināti aptuveni 2 miljoni čigānu. 

 

Romu tauta ir ļoti sena tauta, kuŗa, tāpat kā ebrēji, tūkstošiem gadu bijuši sašķelti un izjutuši neiecietību un naidu no vietējām tautām. Daudzās valstīs, kuŗās plauka antisemītisms, bija arī antičigānisms. Atšķirībā no ebrēju tautas, romiem nav savas valsts, tāpēc pasaulē maz kas zināms par šausminošo romu genocīdu Otrā pasaules kaŗa laikā. Vācijas valdība oficiāli atzina romu holokaustu tikai 2012. gadā, kad Angela Merkele oficiāli atklāja memoriālu Romu holokausta upuŗu piemiņai Berlīnē, netālu no Bundestāga. Varbūt tikai tagad romu tauta, kuŗu dvēseles un dzīve vēl ilgus gadus nevarēja attapties no pārdzīvotā, sagaidīs taisnīgus lēmumus par tām sāpēm, ciešanām un ļaunumu, ko viņi izcietuši Otrā pasaules kaŗa laikā.

 

Latvijas Romu kultūras centrs sadarbībā ar vēsturniekiem un LU akadēmisko bibliotēku ir veikuši vērienīgu pētījumu, izpētot archīvu datus un apzinot vietas Latvijā, kur notika romu iznīcināšana. Romu holokausts dokumentāli ir pierādīts Bauskā, Rēzeknē, Jelgavā, Ludzā, Jaunlatgalē, Valmierā, Liepājā, Talsos, Tukumā, Ventspilī, Aizputē, Kuldīgā, Saldū. Pagaidām vēl nav atrasti dokumentāli pierādījumi par to, kas noticis Daugavpils, Valkas, Madonas, Cēsu, Ilūkstes un Jēkabpils apriņķī, kā arī Rīgā (Biķerniekos, Rumbulā, Dreiliņu mežos, Šķirotavā, Bišumuižā, Salaspils koncentrācijas nometnē, Termiņcietumā, Juglas stacijā, Strazdumuižā, Matīsa kapos), kur, pēc liecinieku ziņām, arī notika romu iznīcināšana. Par to esam izveidojuši izstādi, kas aprīlī bija aplūkojama Rīgā, Misiņa bibliotēkā.

 

Taču Latvijā nav neviena pieminekļa, memoriāla vai mūzeja, kur var pieminēt nevainīgos upuŗus, kuŗu vienīgā vaina bija tikai tā, ka viņi piedzima čigānu ģimenēs. 

 

Katru gadu 2. augustā pieminam romu holokausta atceres dienu – Mudaripen. Šajā dienā 1944. gadā nacisti uz gāzes kamerām nosūtīja 2897 čigānus, galvenokārt sievietes un bērnus, kuŗi atradās nāves nometnē Aušvicā.

 

Es ceru, ka Latvijas valsts kā vienotas un saliedētas valsts ideoloģijas nesēja un ebrēju tauta, kas dalīja ar mums rūgto likteni vajāšanā un iznīcināšanā, sniegs atbalstu un dalīsies savā pieredzē romu holokausta izpētē. 

 

Šobrīd esam tiktāl, ka ir sagatavoti memoriālā pieminekļa zīmējumi un atrasts zemes gabals tā uzstādīšanai Rīgā, netālu no ostas. Bet nesen uzzinājām, ka šis zemes gabals nodots izsolei...

 

Tad jau jums atkal jādodas polītikā, lai gūtu iespējas lobēt? 

 

Jā, un piedāvājumi pieslieties kādam polītiskam spēkam arī ir. Taču, atgriežoties pie jūsu iepriekšējā jautājuma, - vairāk ieinteresētības no Latvijas valsts puses varētu gan vēlēties. Šobrīd valsts mūs financiāli neatbalsta, šo atbalstu daļēji saņemam no Sabiedrības integrācijas fonda un laba sadarbība veidojas ar Kultūras ministriju, kuŗas pārziņā ir integrācijas lietas. Un rūpe jau ir ne tikai par šo memoriālu, kur varētu pulcēties un pieminēt savējos. Ir vēl daudz plašākas rūpes, galvenās – romu nodarbinātība un aizbraukšanas apturēšana. Raugiet, kad Latvija atguva valstiskumu, 98% romu kļuva par pavalstniekiem, līdz ar to arī ierobežoja migrantu ieplūšanu no Moldovas un Rumānijas, kur čigānu „profesija” ir ubagošana. Jā, rumāņu čigāni ir mūsu kauna traips, jebšu Latvijas čigānam ielāgot ir tabu – viņš pirks un pārdos, nu, labi, savureiz nozags, bet neubagos. Atminēsimies padomju laikus, kad čigānu nodarbinātībai arī bija sava „niša” – deficita tirgošana. Čigāni ar savu izmaņu iemanījās dabūt deficita preces, braukāja pa visu Padomju Savienību tās tirgodami, atgriezās Latvijā, cēla mājas un tērēja savu naudu. Un tā 30 – 40 gadus, bet, par nožēlu, šai laikā aizmirsa sentēvu tradicijas, arodus un tikumus. Jaunajos laikos attapās bez izglītības, bez pamata zem kājām un vēl ar nievājošu attieksmi..

 

Un vēl – kāda valsts pamattauta, tādi tās čigāni. Latvieši ir lojāli, pacietīgi, tādi paši arī Latvijas čigāni. Citās valstīs viņi jau sen būtu ielās! Jā, ar čigāniem tagad saista visādas nepatīkamas lietas – kriminogeno jomu, narkotiku tirdzniecību. Bet ne jau čigāns ir lieltirgotājs – viņam jāpabaro sava ģimene. Un rezultātā vismaz puse Latvijas čigānu ir aizbraukuši no valsts. 

 

Tai pašā laikā Latvijā darbojas jūsu kultūras centrs, kur tiek pētīta vēsture, folklora, veidoti projekti.

 

Svarīgi ir apzināties, ka, lai izveidotu nākotni, ir jāzina pagātne. Un ir grūti aizrakties līdz mūsu tautas pašām saknēm, ja pat rakstība mums ir kopš vēsturiski nesena laika. Jā, 20 gadus mūsu kultūras centrā to pētām un veidojam. Romu mūzejs Rīgā, Kaļķu ielā 10, ir atvērts apmeklētājiem, te notiek izstādes un sarīkojumi, pieņem grupu un individuālos apmeklētājus, ko pavada gīds un, ja ir vēlēšanās, iepriecinās Romu folkloras ansambļa AME ROMA mākslinieki. (Interesentus aicinām sazināties pa e-pastu: normunds.rudevics@gmail.com vai  zvanīt pa tālr.+ 371 29964592;+ 371 67554222)

 

Bet šobrīd pats, pats nozīmīgākais mērķis ir iesaistīties Eiropas projektā, kas paredzēts romu integrācijai un kam piešķirti 26,5 miljardi eiro Eiropas struktūrfondu naudas. Mūsu projekts saucas „21. gadsimta tabors”, un tā mērķis ir atjaunot čigānu Dzimtas likumu, piedāvājot atjaunot čigānu taborus, izveidojot tos par moderniem 21. gs. ciematiem. Tā nebūt nebūs kāda noslēgta čigānu vide, nē. Tie būs ciemati 350 – 500 cilvēkiem ar mūsdienīgu infrastruktūru, kuŗā ietilps arī mācību iestādes un veselības centri. Iedzīvotāji būs nodarbināti siltumnīcās, tītaru fermās, kā arī augļu un dārzeņu saldēšanas un iepakošanas darbos. Starp citu, iekārtas jau aizrunātas Izraēlā. Ieguvumi? Bezdarba un emigrācijas mazināšana un reāla sabiedrības integrācija, kas savukārt ietekmē kriminogenās situācijas mazināšanos un ceļ sabiedrības izglītošanas un veselības uzlabošanu. Varu pateikt, ka pirmajam projektam jau ir konkrētas aprises – tāds iecerēts Daugavpilī.

 

Romu kultūras biedrība un jūsu ģimene personīgi iesaistāties arī projektā, ko ierosinājuši Edvards Anderss, Pēteris Bolšaitis un Anna Žīgure un kuŗā piedalās arī mūsu redakcija – grāmatas par t. s. „klusajiem varoņiem” tapšanā. Tā būs grāmata par cilvēkiem, kas glābuši līdzcilvēkus, neskatoties ne uz etniska, ne cita veida piederību. Vienkārši – cilvēcības vārdā. 

 

Un darām to no sirds, vienlīdz izjūtot pienākumu iemūžināt mūsu tautasbrāļus, kas gājuši bojā un cietuši, kā arī pateikties tiem, kas palīdzējuši un glābuši. Mēs palīdzam saviem senioriem rakstīt pieteikuma anketas kompensāciju saņemšanai no Vācijas fonda, pierakstām, dokumentējam vēl dzīvo liecības. Mūsu rīcībā ir aptuveni 45 tūkstoši archīva dokumentu, kas ļauj pierādīt, ka čigānu holokausts ir bijis. Šis vācu fonds pieņems anketas līdz 2017. gadam – mums jāpasteidzas, taču juristu pakalpojumi  ir dārgi, ļoti dārgi. Jācīnās pašiem, cik un kā spējam. Līdz šim romi par savām ciešanām nav pat saņēmuši atvainošanos. 

 

Bet pāridarījumi ir jāsauc vārdā – it visiem un it īpaši šābrīža pasaules polītiskajā situācijā, kad nacionālisms paceļ galvu. Un mēs zinām, ka vieni no pirmajiem allaž cieš čigāni.

 

Vai tomēr Latvijā čigāni izjūt vai neizjūt diskrimināciju?

 

Atklātas diskriminācijas nav, bet nevaru neatzīt, ka slēptā veidā tā tomēr pastāv – nu, nenoslēdzot darba vai īres līgumu, piemēram. Stereotipi ir grūti salaužami. Bet ir jādod iespēja, un vislabākā no tām ir nodarbinātība. Iespēja katram parādīt savas spējas, talantus un sirdi. 

 

Lilija Rudeviča,  IRU parlamentāriete:

„Romu sievietes savu attieksmi pret dzīvi un savas tautas izlolotajām vērtībām  nav mainījušas, taču ir kļuvušas modernākas – tas, kas traucē, ticis atmests, tas, kas iet roku rokā ar mūsdienu pasauli – ir pieņemts. Daudzām romu sievietēm ir augstākā izglītība, karjēra, bet ģimenes pavarda kopšana ir un paliek spēcīga. Gluži tāpat kā gadsimtos iekoptā vīru tradicija - būt atbildīgiem par savu sievu un bērniem. Tas nav patriarchāts vecmodīgajā izpratnē, ka sieviete paļaujas uz savu vīru. Ģimenes attiecībās jāvalda harmonijai – tāds ir mērķis. Un visa centrā – bērni.”