Lidija Ozoliņa 20.04.2021
Kuŗš gan nepazīst tradicionālās asociācijas, izdzirdot šo vārdu?! Ieskatoties senākā pagātnē, ar pārsteigumu secināms, ka par krogiem pirmās ziņas rodamas jau 13.gadsimtā, kad panīka cietokšņi un klosteri, kas līdz tam bija devuši pajumti ceļiniekiem. To vietā šo jomu aizpildīja krogi un iebraucamās vietas. Īpaši aktuāli krogi Latvijas territorijā kļuva t.s. zviedru laikos.
17. gadsimta vidū, Zviedrijas valdība Latvijas territorijā izveidoja pasta sistēmu, kuŗa ietvēra sevī arī krogus kā atpūtas un nakšņošanas vietas nogurušiem ceļotājiem.
Vistiešāk Latvijā 19.gadsimta otrajā pusē un 20.gadsimtā līdz 30.gadu beigām krogi saistās ar Jurģa dienu, kas saimniekiem un gājējiem bija jauna darba cēliena sākums. Protams, muižās vismaz sākumā krogiem bija saimnieciska loma. Tā Gricgales muižas īpašnieks, piemēram, cerēja uzlabot šīs saimniecības ekonomisko situāciju, uzceļot krogu. Laiks rit, un šogad, 2021.gada aprīlī, Gricgales krogs svin 190.sezonu, kopš barons to atvēra 1831.gada Jurģu dienā, uzsaucot zemniekiem muciņu alus. Viņš toreiz neparedzēja tās daudzās lomas, ko šī ēka iznesīs gandrīz divu gadu simtu ilgumā cauri dažādiem vēsturiskiem notikumiem, cilvēku mūžiem un likteņiem. Jāatzīmē, ka vismazākā daļa te bijusi alkoholam. Patvēruma devējs, saimnieciskās un kultūras dzīves centrs Gricgales krogs gan bijis un ir visos laikos.
Pēc Pirmā pasaules kaŗa daudzi krogi panīka, zaudēja savas sākotnējās funkcijas un sāka eksistēt kā dzīves telpas jaunajiem zemes ieguvējiem, pārvērtās par tautas namiem vai ražotnēm. Līdz 1940.gada pavasarim Latvijā krogos, kuŗi savu darbību turpināja senajā ritmā, deramdienās slēdza līgumus, itin bieži apstiprinot tos ar kroga čarku. Jurģa dienā (23.aprīlis) pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē 1817.gadā, Vidzemē 1819.gadā tradicionāli šajā vai kādu dienu pirms un pēc Jurģa kalpi un nomnieki devās no vienas dzīves vietas uz citu, mainot saimniekus. Tā radās apzīmējums jurģošanās, Jurģi.
Jurģa dienā ne tikai notika aktīva cilvēku pārvietošanās, bet Saules kalendārā tā iezīmē vidus punktu starp pavasaŗa un vasaras saulgriežiem. Jurģos zemes kopēji centās pirmo reizi ganos kaut uz īsu brīdi izlaist lopus. Sākās pieguļas un sējas laiks. Saimnieces sēja kāpostus dēstiem, jo tad tie augot lielām galvām un saknes neēdot tārpi. Tāpat sievas stādīja sīpolus, jo tad bija gaidāma laba to raža.
Sēlijā, Neretas apkaimē senāk ik pēc trim verstīm bijis krogs, jo tas ietvēra veikalu, viesnīcu, darba biržu, balles vietu jeb kultūras namu. Tos pēc valdīšanas rīkojuma cēluši vietējie zemnieki. Vieniem stāvi slieti no māla kleķa, ar salmu vai šķendeļu jumtiem. Citi tikai no kokmateriāliem vai apvienojumā ar akmens mūŗa stabiem stūros. Vēl citi - no lieliem laukakmeņiem, kas stiprināti kopā ar kaļķu javu, bet mazie akmentiņi kroga sienās atsituši lietu un sniegu. Tas no ēkas tapšanas laika un pēc katras muižas vai saimnieka ieskatiem, rocības, pieejamiem būvmateriāliem.
Kurzemē krogi bijuši slaidi un gaŗi. Vidzemē kā pienākas krogus būšanās ar divām stadulām. Sēlijā stadula ēkai tikai vienā galā, bet pārējās kroga telpas stipri līdzīgas. Vidzemnieku krogiem stadula vienā ēkas galā lepnāku viesu rumakiem, otrā zemnieku bērīšiem. Sēlijā stadulā visi pajūgi līdzvērtīgi, jo braucēji bagātāki vai nabadzīgāki, ar zemes darbiem ciešā saistībā. Dažu reizi lepnībā tie dalījās tikai pie kroga stoikas.
Ēkas vidū visa braucēju un krodzinieka darīšana: lielā kroga istaba ar leti viesu apkalpošanai. Tāpat ar galdu un platiem beņķiem īslaicīgiem viesiem un nakšņotājiem. Lielā maizes krāsns šai būšanai un ceļinieku lietū mirkušo drēbju kaltēšanai. Manteļskurstenis ēdiena gatavošanai dažkārt viesiem, bet galvenokārt krodzinieka saimei un lopiem. Neiztikt arī bez vācu istabas un ķēķa, kur gatavoja lepnāku ēdienu viesiem un vismaz svētdienās arī sev. Tāpat telpas krodzinieka ģimenei dzīvošanai. Viss gluži kā Neretas puses krogiem, kuŗiem viena stadula. Tomēr, kā tiem, tā šiem stadulas vārti ieslīpi vērsti pret ceļu, lai braucējam ērtāk ar pajūgu tajā ietikt. Un gaŗām nepabraukt, kad ceļš gandrīz vai stadulas vārtos atduras.
Neretas novadā un kaimiņu pagastos tuvu robežām pēc senām kartēm un rakstiem saskaitu bijušus vismaz 35 krogus. Mazzalvē - Baznīcas krogs, Beķerkrogs, Bērzu, Bābu, Lujānu, Priedes krogi. Senais Mēmeles pagasts, kas vēlāk sadalīts starp Mazzalves un Pilskalnes pagastiem, lepojies ar Gricgales muižas, Odiņu, Rises, Mūra, Timsēnu, Dūžānu, Jauno, Krusta un Sudmalu krogiem. Neretas pagastam piederējuši Baznīcas krogs, Dzirnavu krodziņš, arī Krusta jeb Neretas Krusta krogs, Salates, Dūņu, Susējas, Oruļu, Auzu, Putras un Robežkrogs. Arī liela daļa no tagad Pilskalnes pagastam piederīgiem senajiem krogiem Knāviņu, Neretiņas, Skudres un Strobuku krogi. Tāpat Zalves pagastā bijuši krogi: Bumbuļa, Smaltānu, Baznīcas krogi. Noteikti neesmu visus nosaukusi, jo daža kroga vieta sen dabā nav pamanāma un zudusi no ļaužu atmiņas.
Laikabiedru pierakstītās atmiņās, tāpat J. Jaunsudrabiņa darbos lasām, ka Lielā deramdiena bija Pīrāgos. Tā Sēlijā sauca Vastslāvi jeb Meteni. Otrdiena pēc Pelnu dienas. Bērni šļūca no sniega kalniņiem, lai tēviem izaugtu gaŗi lini, bet lielie gāja uz krogu. Saimnieki līga kalpus, un kalpi meklēja saimniekus.
Latvijas brīvvalsts laikā krogi savas agrākās funkcijas vairs nevarēja pildīt, jo laiks bija cits saimnieciskā un sabiedriskā dzīve mainījusies. Ceļmalu krogus zemes reformas rezultātā izlozēja jaunsaimniecību veidošanai vai ministrija ieteica tajos ierīkot tautas namus. Palika tikai daži, kas saimnieciskajos centros. Turpināja darboties baznīckrogi. Taču arī šie lielāko daļu pildīja tautas namu vai saimnieciskās funkcijas. Daudzas krogu ēkas bija izpostītas kaŗa darbības rezultātā. Citas nojauca jaunie saimnieki, lai vēl derīgos materiālus izmantotu jaunu ēku celtniecībā.
Pēc Pirmā pasaules kaŗa līdz ar zemi iegūtie krogi turpināja dzīvi kā cerība un smags darbs jaunsaimniekiem, amatniekiem. Tā Gricgales muižas krogu ieguva amatnieks Kristaps Mednis, un šī māja kļuva par skolotājas, novadpētnieces, rakstnieces Lūcijas Ķuzānes dzimto vietu. Turpat, ne tik tālos kaimiņos, Mēmeles Mūra krogā, dzimusi Alma Paegle - Birģele (dz. 1877.), Raiņa māsīca. lietišķās mākslas (audumu) meistare un pedagoģe, etnografe un tautas mākslas pētniece.
Daudzviet krogus nodeva pagastu pārziņā. Tā Smeltānu un Bumbuļu krogos ierīkoja krejotavas. Pretī Ērberģes baznīcai esošo krogu pārbūvēja par tautas namu ar plašu zāli, kuŗā iekārtota arī glīta skatuve.
Mūsdienu lauku vai pilsētu ainavā senie krogi ir diezgan reta parādība. Kaut gan tos, kuŗu ēkas vēl saglabājušās un uzturētas pienācīgā stāvoklī, patīkami apmeklēt gan kā viesnīcas, viesu namus vai kultūras iestādes, gan tos, kuŗi pilda tūrisma objektu funkcijas.
Gricgales krogs 2021. gadā no 23. aprīļa ver durvis tūristiem jaunajā sezonā individuāli, ģimenēm, mājsaimniecībām atbilstoši pandēmijas situācijas prasībām. Te var arī pārnakšņot. Vēlams apmeklējumu iepriekš pieteikt. Taču, ja esat jau pie kroga, un rodas ideja apskatīt telpas, piezvanot pārzinei Evitai 28342969, krogs 90% gadījumu pēc minūtēm 10-15 tiks atvērts. Kroga sētas pusē viesi laipni aicināti uzkavēties terasē, vai dārzā baudīt Sēlijas dabas skaņas un rēnumu.
Atpakaļ
.jpg)
