Daiga Mazvērsīte 06.06.2022
Kad 1969. gadā klajā nāca komponistes Lūcijas Garūtas dzīvei un daiļradei veltīta grāmata Zvaigznes un zeme, tajā slavenā kantāte Dievs, tava zeme deg netika pat pieminēta, kaut tas pašlaik ir zināmākais komponistes darbs. Tā pirmatskaņota 1944. gadā ar nosaukumu Latviešu lūgšana Dievam, un Andreja Eglīša dzeja met, Dieviņi, robežā savu zelta zobentiņu vai lai vīru acīs spožums deg izklausās kā šī brīža saspringtajam laikam rakstīta. Latvijas kultūras kanonā iemūžinātā Garūta ir vienīgā komponiste sieviete no Baltijas valstīm, kuŗa iekļauta 1996. gadā izdotajā vācu mūzikas leksikonā (Olivier, Antje; Braun, Sevgi. Komponistinnen aus 800 Jahren. Ein Lexikon zur Musikgeschichte der Frauen. Sequentia) par pasaules komponistēm 800 gadu periodā. Un maijs šogad ir viņas 120. jubilejas mēnesis.
Lūcija Garūta citreiz auda skaņu audus tik smalkus, kā sapnītis zelta stellēs. Citreiz atkal viņa sāpju pārņemta, bet tās uzvarējusi, lēja savus skanu tēlus bronzā vai kala rūdītā tēraudā. Šoreiz viņa cēlusi templi, rakstīja teologs ar pianista izglītību, Ziemeļamerikas trimdas latviešiem labi zināmais Edmunds Šmits pēc kantātes pirmatskaņojuma Rīgā, Sv. Ģertrūdes baznīcā (Baznīcas ziņas). Zīmīgi, ka pateicoties šai kantātei Garūtas vārdu un daiļradi iepazina tālajā Japānā, kad 2003. gada 23. decembrī Tokijā, dievnamā Christ Shinagawa Church šis lieldarbs izskanēja skaidrā latviešu valodā vietējo spēku priekšnesumā. Klausītāji pie ieejas saņēma programmiņas ar pilnu kantātes tekstu, kuŗu japāņu valodā bija pārtulkojis koncerta iniciātors Jasunori Kikuči. Kāds klausītājs vēlāk izteicies, ka šī ir labākā kantāte, ko viņš jelkad ir dzirdējis, citus ļoti aizkustināja Garūtas Meditācija ērģelēm. Japānis kantāti bija dzirdējis Garūtas simtgadē Rīgas Domā, un mūzika viņu tik ļoti saviļņoja, ka Kikuči sapulcināja 48 koristus, lai dalītos sajūsmā par latviešu komponistes skaņumākslu.
Tikmēr padomju mūzikas skolās līdz Latvijas neatkarības atgūšanai par Garūtas ievērojamāko darbu tika saukts Klavieŗkoncerts, kurš tapis pēc komponistes jaunākās māsas Ernas Reinvaldes meitiņas Lailas nāves Lūcija ārkārtīgi mīlēja mazo, mūzikāli talantīgo meiteni, un viņas smagā slimība un aiziešana bija liels trieciens. Komponists savas bēdas var paust skaņās, kas arī izdarīts 1951. gada Klavieŗkoncertā, kur otrā daļa ir In memoriam variācijas par latviešu bēŗu tautasdziesmu melodijām. Klavieŗkoncerts tika pirmatskaņots tikai 1956. gadā, jo tirāna Staļina varas laikā nedrīkstēja komponēt minora tonalitātē...
Pēc piedzīvotās traģēdijas Garūta pārtrauca aktīvu koncertdarbību. Vēlāk Ernai Reinvaldei piedzima meitiņa Liāna, kuŗa saslima ar bērnutrieku, kas radīja smagas veselības problēmas, bet Erna bija vienīgā no Lūcijas māsām, kuŗa piedzīvoja laiku, kad 1988. gadā atkal drīkstēja dziedāt kantāti Dievs, Tava zeme deg.
Par Lūcijas Garūtas bērnudienām liecina viņas pašas stāstījums, kas radiofonā iemūžināts 1972. gadā un saglabājies līdz mūsdienām turpmāk citāti no šī ieskaņojuma. Siltas labestības un mīļuma pilna izklausās viņas balss, komponiste, kuŗu tuvinieki sauca par Lūcīti, toreiz vērsusies pie bērniem, stāstot par mūziku un savu bērnību: Paldies maniem vecākiem, kas saprata bērna neatlaidīgo lūgumu atvest mājās klavierītes. Viņas runā ņirbēja pamazināmās formas, kas komponisti pielīdzina no tautasdziesmām nākošai Laimes māmiņai. Labestība un sirsnība viņai tāpat kā māsām 1900. gadā dzimušajai Olgai un 1908. gadā dzimušajai Ernai bija jau šūpulī ielikta, mājās nekas netika taupīts bērnu izglītībai, visas trīs meitenes bija ļoti apdāvinātas, zinātkāras un mūzikālas. Olga studēja dziedāšanu pie Paula Saksa, jo viņai bija laba balss, tikmēr 1902. gada 14. maijā dzimusī Lūcija bija neparasti, fantastiski apdāvināta, un skolu sāka apmeklēt jau piecu gadu vecumā, reizē ar māsu.
Dziedāju jau no agras bērnības, jo mājās mums visi dziedāja tautasdziesmas māmiņa, tētis, krustmāmiņa, abas vecmāmiņas. Kad gāju pa ielu vai staigāju dārzā, man patika apdziedāt to, ko redzēju. Un, kad dziedāju, jutu, ka iznāk skaistas dziesmiņas. Pašai apdziedāt pasauli tā es teicu bērnībā. Tad reiz ienāca prātā - vajadzētu lūk šito melodiju uzrakstīt, rakstīt es pratu jau piecu gadu vecumā. Un rakstīju la la la, skatījos un sapratu, ka no šī raksta neviens nesapratīs, kā dziedāt uz augšu vai leju. Gāju prasīt māmiņai kā rakstīt notis? Neviens nezina, un redzot manas lielās bēdas, man pagādāja mazu tautasdziesmu nošu grāmatiņu. Lūcijas un viņas māsu bērnu dienas tika vadītas Rīgā, Tērbatas ielā 18, nelielā bēniņu dzīvoklītī. Tēvs Jānis strādāja viesnīcā par grāmatvedi un, pats būdams literātūras cienītājs, atbalstīja meitu skološanos grāmatām šai mājā vienmēr atradās nauda.
Savu mīzikālo garu Lūcija, iespējams, mantojusi no mātestēva Jāņa Brenča. Viņš bija galdnieks, kuŗš darināja arī mūzikas instrumentus vijoli un kontrabasu, pašmācības ceļā iemācījies spēlēt, pat izveidoja nelielu kapelu, kas piedalījās svinībās. Ja no tēva puses Garūtas senči nāk no Zemgales, no Tērvetes, tad mātes, mājasaimnieces Jūles senču dzimtene bija Limbažu puse, kur valda lībiskais gars. No turienes pārņemta tradicija vīrišķot meiteņu vārdus, un māsas viena otru uzrunāja Lūcītis, Ernītis. Tautasdziesmas meitām mācīja arī mamma, tomēr Lūcijas galvā skaņu pasaule ieguva savas aprises un veidojās pašai savas melodijas. Mans sapnis bija dabūt mājās klavierītes lūdzu tētim, bet tas jau nebija viegli. Vispirms viņš atnesa bērnu klavierītes ar 12 taustiņiem, un prieks par tām ātri pagaisa. Pietrūka skaņu vienā un otrā pusē, melnie taustiņi nemaz neskanēja, bet bija tikai uzlīmēti. Sāku vēl neatlaidīgāk lūgt tētim klavieres katru dienu sēdēju un skatījos, vai vedīs klavieres. Man jau bija septiņi gadi un skolā bijusi sākusi mācīties nošu nosaukumus Un vienudien tētis teica šodien vedīs, un mani vairs nevarēja no klavierēm nost dabūt. Pavērās jauns brīnums pavērās visādas jaukas saskaņas, augšā skan kā mēnesnīcas vizmojums, apakšā baigums, pa vidu jūras šalkas.
Tikusi pie klavierēm, meitene pie tām pavadīja augu dienu, gan improvizējot pati savu mūziku, gan gatavojoties klavieŗstundām, ko apmeklēja pie Oto Fogelmaņa, ievērojama čellista. Mācīdamās Maldoņa ģimnazijā, Garūta iemīlēja arī dzeju, tapa pirmie mēģinājumi rakstniecībā, iekārtojot kladi Lūcijas Garūtas romānu, teātŗu lugu un pasaku krājumi ar mākslīgi krāsotām bildēm. Droši vien jau tad komponistes gars prasīja lirisku izteiksmi kā vēlāk sacerētajās solodziesmās ar pašas vārdiem. Kopā ar māsu Olgu meitene apmeklēja koncertus un operu izrādes, kopš 1915. gada, jau mācoties Beķeres ģimnazijā, Garūtas skaņdarbus varēja dzirdēt skolas vakaros. Sākās mūzikas teorijas studijas pie Nikolaja Alunāna, ātri aizlāpot robus mūzikas ābecē, vēlāk harmonijā un instrumentācijā, kas prasīja arī talantu matēmatikā tāds iedzimts visām trim māsām Garūtām.
1919. gadā Lūcija pārgāja mācīties uz 1. Rīgas pilsētas vidusskolu, kur darbojās dažnedažādi literātūras, mūzikas, teātŗa un deju pulciņi. Togad viņa iestājās arī Latvijas konservatorijā, kur līdz 1924. gadam mācījās kompozīcijas klasē, bet līdz 1925. gadam klavieŗu klasē. Studiju gados Garūta cieši sadraudzējās ar mūzikālo Komisāru ģimeni. Tajā auga trīs brāļi baletmeistars Vodemārs, čellists Pēteris un topošais komponists Ādolfs. Šis puisis kļuva par Lūcijas Garūtas pirmo lielo romantisko mīlu, abus tuvināja interese par mūziku, Ādolfs arī studēja konservatorijā.
Tikām Voldemārs Komisārs Garūtu uzaicināja strādāt par pianisti-repetitori Operā, kur bija baletmeistars. Divu gadu darba laikā Garūta baletmūzikas literātūru iepazina tik labi, ka varēja spēlēt no galvas, tapa arī pašas baleta iecere ar Voldemāra libretu, kas diemžēl palika neīstenota. Ādolfs Komisārs, Lūcijas pirmā mīlestība, nomira ar diloni 1921. gadā.
Tā laika foto atainota nopietna, lielacaina būtne vispirms meitene ar bizēm, tad, studiju noslēgumā jau ar tolaik modīgajām princešlokām. Čakli un centīgi viņa mācījās profesora Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē, sacerēja pirmās solodziesmas ar Friča Bārdas romantisko dzeju. Pēc augstskolas beigšanas uz gadu par viņas darba vietu kļuva Latvijas Radio, kur Lūcija strādāja par pianisti, un bieži bija jāuzstājas pat bez mēģinājuma.
1926. gada 12. janvārī notika pirmais Lūcijas Garūtas kompozīciju vakars ar burvīgām mīlas dziesmām, dažām vārdu rakstījusi viņa pati. Mēnesi vēlāk komponiste devās ilgi lolotā studiju ceļojumā uz Parīzi, kur pusgadu papildinājās klavieŗspēlē pie franču meistariem Alfrēda Korto un Izidora Filipa. Šeit uzplauka nākamā mīla, par jaunās mūziķes draugu kļuva franču tēlnieks Žoržs Kruzā (1904 1976). Atgriežoties Latvijā, komponiste viņam rakstījusi, taču atbildi tā arī nav saņēmusi, jo Žorža tante vēstules adresātam nav nodevusi nepatika, ka krustdēls draudzējas ar ārzemnieci.
Starp citu, sīkā auguma komponistei bija neliels kuprītis, un, šķiet, nosliece uz kaulu deformāciju ģimenē bijusi raksturīga. Toties viņai bija ļoti stipras rokas, un fizisko defektu Lūcija vienmēr prata labi nomaskēt nēsāja kleitas ar pelerīni un plecu lakatus. It kā meitene bērnībā mēģinājusi lidot, nolēkusi no galda un sāpīgi sasitusies varbūt kupris radies šīs traumas rezultātā Skolas laikā Garūta atbrīvota no vingrošanas nodarbībām, to laikā viņa drīkstēja spēlēt klavieres. Taču Lūcija bija viena no pirmajām sievietēm, kuŗa Latvijā iemācījās vadīt automašīnu, viņa pat iegādājusies auto, bijusi arī aizrautīga burātāja, ar mazu privātjachtu vasarās dodoties gaŗos izbraucienos.
Tā arī palikusi neprecējusies, Lūcīte pašaizliedzīgi nodevās darbam. Garūta bijusi Latvijas mūzikas veicināšanas biedrības valdes un kameras locekle. Saņēmusi Latvijas Kultūras fonda balvu par variācijām Manā dzimtenē simfoniskajam orķestrim un Variācijām par latviešu tautasdziesmu Karavīri bēdājās klavierēm, kā arī godalgu par Meditāciju simfoniskajam orķestrim. Trīsdesmitajos, strādājot Rīgas tautas konservatorijā, parallēli viņa kopā ar Latvijas redzamākajiem mūziķiem kā pavadītāja un soliste līdz pat piecdesmitajiem gadiem uzstājās daudzos koncertos uz Rīgas un provinces skatuvēm. To programmā bija arī viņas klavieŗdarbi un solodziesmas.
Lūcija Garūta sacerējusi kā nelielus skaņdarbus, tā apjomīgas oratorijas, bet visatklātāk savu dvēseles romantisko pusi atklājusi solodziesmās, kopā ap simtu, un pusei no tām ir viņas pašas vārdi. Par vienu no komponistes mūzikas draugiem noteikti varētu saukt dziedātāju Marisu Vētru, kuŗam veltīta 1926. gadā sacerētā dziesma Draugs ar pašas komponistes vārdiem. Viņa ļoti apbrīnoja arī izcilā dziedātāja Jāņa Zābera balsi, īpaši viņam sacerot vairākas solodziesmas. Un mūzikālā sadarbībā balstīta bija arī viņas mūža draudzība ar neatkārtojamo dziedātāju Mildu Brechmani-Štengeli, ar kuŗu kopā koncertos apceļota visa Latvija. Koncertiem abas gatavojušās pedantiski, pie šuvējām analizējot katru tērpa detaļu, piemeklējot kleitu krāsai atbilstošas kurpes utt.
Ne tikai mīlas jūtas deva iedvesmu komponistes darbam, bet arī cilvēces sapnis par lidošanu. Kad divi franču lidotāji Nešners un Koli lidojumā no Eiropas uz Ameriku īsi pirms mērķa sasniegšanas gāja bojā, Lūcija Garūta sacerēja dziesmu - vēstījumu Nākotnes cilvēks, kuŗa koncertā izskanēja 1931. gadā. Tā kļuva par izejas punktu operai Sidrabotais putns (1938) par drosmīgu jaunu zinātnieku, kuŗš pasaulei grib dāvāt pirmo zvaigžņu kuģi pasaulē. Taču tās pirmiestudējums nenotika, un tika atcelts pat divreiz: pirmoreiz 1938./39. gadā, par iemeslu minot faktu, ka operā attēlots strādnieku streiks; otroreiz 1960. gadu sākumā, kad iemesls tā arī netika darīts zināms.
Labāk veicās kantātei Viņš lido korim, soprānam un simfoniskajam orķestrim, kas veltīta pirmā kosmonauta Jurija Gagarina lidojumam 1961. gada 12. aprīlī. Par godu pirmajai sievietei kosmosā Valentīnai Tereškovai tapa dziesma Kaija brīnišķā. Jūsmodama par cilvēces prāta sasniegumiem, Lūcija Garūta bija visai tāla no polītiskās elites, nevienai no varām tā arī nekļūdama par galma komponisti. Reizumis viņa darbos rādīja ideālizētu cilvēku, cīnītāju par savu nākotni, par labāku pasauli, vienlaikus jūsmodama par dabas un attiecību daili. Savus humānos ideālus Garūta apliecināja arī 1967. gadā uzvestajā oratorijā Dzīvā kvēle ar Raiņa dzejoļiem no krājuma Tie, kas neaizmirst tas bija majestātisks, piecdaļīgs simfonisks darbs korim un solistiem, viņas piemiņas velte saules un brīves dziesminiekam. Kopš 40. gadu beigām likusi punktu savai koncertmeistares darbībai, Garūta ar sirdi un dvēseli nodevās pedagoģiskajam darbam pasniedza teorētiskos priekšmetus un kompozīciju.
Komponiste ar gandarījumu ziedojās savai mūzikālajai sūtībai, vēl dzīves pēdējos gados sakot: Vasarā es strādāju ar sevišķu prieku, sēžu pie savas pultītes ir ražīgākas, vērtīgākas dienas, dažreiz padaru mazāk. Daudz strādāju konservatorijai, gribu uzrakstīt lekcijas, viens no viņas iemīļotākajiem priekšmetiem bijis tieši polifonija mācība par daudzbalsību, pētot skaņdarba attīstības līnijas, mūzikas dziļumus. Garūta sarakstījusi harmonijas mācību grāmatu, un tās matēmatiskais racionālisms bija pretstats komponistes mūzikas atkailinātajai, romantiskajai stīgai.
Pacietības un mīlestības pret jauno paaudzi komponistei nekad netrūka, viņai ļoti paticis strādāt ar bērniem un jauniešiem, kas, iespējams, kompensēja privātās dzīves ierobežotību, nereti nodarbības ar studentiem notika pašas dzīvoklī. Lūcija gan nekad nav bijusi vientuļa, vienmēr atradusies piederīgo sabiedrībā, faktiski dzīvojot kopā ar jaunākās māsas Ernas ģimeni, kuŗa uzņēmās saimnieciskās rūpes. Vasaras tika vadītas Jūrmalā, Garūtu valdzināja apvāršņa plašums, kalni, mākoņi, jūra, ne velti viņas pirmā dziesma bijusi Es esmu jūrnieks.
Ar testamentu Lūcija Garūta sava garīgā mantojuma saglabāšanu novēlēja māsas Olgas meitai Dainai Pormalei, viņas dibinātais fonds daudz darījis komponistes darbu populārizēšanai, nošu, skaņu ierakstu izdošanā. Uzcītīga Garūtas mūzikas daudzinātāja ir pianiste Dzintra Erliha, kas pērn decembrī ar koncertu Parīzē ieskandināja Lūcijas Garūtas 120. jubilejas gadu.
Dzīves pēdējos gados komponiste sacerēja koŗdziesmas, arī zēnu un skolēnu koriem,
Sešdesmitās jubilejas reizē viņa saņēma tolaik nozīmīgo Nopelniem bagātās mākslas darbinieces goda nosaukumu, taču darba gaitas ik pa brīdim pārtrauca sirds slimības uzliesmojumi. Mūžības durvis aiz Lūcijas Garūtas aizvērās 1977. gada 15. februārī.
Viņas kādreizējā dzīvoklī pie Berga bazāra saglabāta memoriālā darbistaba, kur bija iecerēts izveidot komponistes mūzeju. Valstiskas ieinteresētības šajā ziņā, kā redzams, nav, arī par jubilejas gada aktīvitātēm nekas nav dzirdēts. Garūtas radošais mantojums ieslīgst aizmirstībā, vien pēdējo Vispārējo Dziesmu svētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā skanēja Garūtas kantāte Pavasaŗa vējos.
Protams, viņas visbiežāk piesauktais un arī atskaņotais sacerējums ir kantāte Dievs, Tava zeme deg drāmatisma līmenī satricinošs mākslas darbs, kas dzima hitleriešu okupācijas laikā. Kantātes tapšanas rosinātājs bija Kuldīgas luterāņu draudzes prāvests Oskars Sakārnis, kuŗš 1943. gada pavasarī izsludināja literāri mūzikālu konkursu par tēmu Latvju lūgšana Dievam. Par uzvarētāju atzina divus Andreja Eglīša darbus, un kantātes pirmatskaņojums bija izcils notikums tā laika kultūras dzīvē Latvijā. Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca 1944. gada 15. martā bija pārpildīta, dziedāja Ādolfs Kaktiņš, Mariss Vētra, koris Teodora Reitera vadībā, ar pašu autori pie ērģelēm, jo bija saslimis Alfrēds Kalniņš, un Lūcijai bija jāielec ērģelnieces lomā. Noteikti šis ir viens no labākajiem, nozīmīgākajiem Lūcijas Garūtas darbiem, kuŗā latviešu tautas pārdzīvojumi izteikti tik spēcīgi, dziļi un patiesi, ka šis kļuvis par pasaules nozīmes skaņdarbu. Pēc pirmatskaņojuma sekoja daudzi atskaņojumi ne tikai Rīgā, tad padomju okupācijas laikā jau trimdas mūzikālajā telpā, kamēr 1988. gadā kantāte atgriezās Latvijas koncertdzīvē līdz ar kamerkoŗa Ave Sol un tā diriģenta Imanta Kokara uzdrīkstēšanos.
Piecel no putekļiem pilsētas, kalngalus atpakaļ stādi,
Tautām, kas negaisos noliektas, cerību karogu rādi!
/A. Eglītis/
Atpakaļ
.jpg)
