Jettei Užānei - 90
Mg.phil. Elīna Apsīte, biedrības „Cimdu ceļš” valdes locekle    20.05.2014

 

Šogad 7. maijā tautā mīlētai cimdu māksliniecei Jettei Užānei apritētu 90. Nu jau septiņus gadus Jettiņas vairs nav mūsu vidū, bet viņas domas, stāsti, pasakas, viņas cimdi ir sākuši dzīvot savu, neatkarīgu dzīvi.  Jettiņas dzīves laikā dibinātai biedrībai „Cimdu ceļš” ir daudz domu un ieceŗu veidot Jettiņas māju Dzērbenes pagasta „Lejniekos” par mūzeju un telpu radošu domu apmaiņai. Par mūzeja radīšanu lietiskās mākslas priekšmetam – CIMDAM  Jette domāja jau savas dzīves laikā un kopā ar šī raksta autori sapņoja - kāds tas varētu būt, – nu, tāds, kuŗā atspoguļojas latvieša dzīve, jo ar stāstu par cimdu var izstāstīt Latvijas dzīvesstāstu – darba cimdi, mežā ejamie cimdi, goda cimdi, kāzu cimdi, krustabu cimdi un bēŗu cimdi. Cimdi - tik dažādi katrā novadā!

 

Kāpēc Jettiņa ir tik īpaša? To jūs sapratīsit, iepazīstoties ar Jettes dzīvesstāstu un, kas jo īpaši, ar viņas dienasgrāmatām, ko atradu pēc Jettiņas aiziešanas mūžībā uz plauktiņa. Vecas kladītes, kur rūpīgā rokrakstā piezīmētas  atziņas un pārdomas par dzīvi, sākot no Jettiņas 16 gadu vecuma 1940.gadā. Šķita, ka viņa tās atstājusi man ar nodomu, jo citkārt šo turpat trīsdesmit gadu laikā dienasgrāmatas nebiju redzējusi, kaut par tām esam runājušas. Pavadot ilgas vasaras kopā ar Jettiņu sarunās un lasot viņas  dienasgrāmatas, esmu sapratusi, ka, pirms Jette bija teicama rokdarbniece, viņa bija domātāja. Cilvēks, kas skaudri apzinājās cilvēciskās esamības smagumu un, pat nereducējot to uz savu slimību (Jettiņa no 7 gadu vecuma pēc kaulu tuberkulozes pārciešanas nevarēja staigāt), apjauta, ka visu grūtumu un likstu sākotne ir katra paša nespējā saprast dabas ritmu un kārtību, neprasmē ieklausīties apkārtējā pasaulē un, pats galvenais, – nespējā ieraudzīt pasauli sevī.

 

Es gribu jūs iepazīstināt ar izcila un ļoti stipra cilvēka dzīvesstāstu. Varbūt tas ļaus uzdrošināties veidot savu vienīgo dzīvi kā mākslas darbu! Jette Užāne – cimdu adītāja, filozofe, stāstniece, sieviete, kas visu savu dzīvi ir pavadījusi invalidu ratiņos un uzvarējusi savu likteni, likusi tam smaidīt, kad bijis skumji, un smieties, kad bijis grūti.

Jette Užāne visu savu mūžu ir pavadījusi Dzērbenes pagasta „Lejnieku” mājās, ar savu dzīves filozofiju un cimdu adīšanas prasmi ieinteresēdama daudzus Latvijā un pasaulē mītošos kultūras cilvēkus. Pie viņas bieži viesi ir bijuši tādi Latvijā ievērojami cilvēki kā mākslas zinātnieks Māris Brancis, mākslinieks Laimonis Blumbergs, fotomākslinieks Gunārs Janaitis, rakstniece un polītiķe Anna Žīgure, somu žurnālists Jukka Rislaki, rakstnieks Zigmunds Skujiņš, rakstnieks un sabiedrisks darbinieks Dainis Īvāns, māksliniece Rita Valnere, mākslinieks Kurts Fridrichsons, dzejniece Ludmila Azarova, japāņu vēstniecības darbiniece Ajumi Kurosava un daudzi citi. Savulaik pie Jettes viņas mājās ir vesti un ciemojušies ministri, un Guntis Ulmanis 1995. gadā  pasniedzis viņai  Triju Zvaigžņu ordeni. Jette ir bijusi VKKF mūža stipendiāte.

 

Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kas ciemojušies pie Cimdu Jettiņas (tā viņa pati mēdza sevi saukt). Daudzi viņu pazīst iztālēm, un satiksit arī tādus, kuŗiem Jettiņa ir devusi spēku dzīvot.

 

Aizvadītā gadsimta astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados plašāka sabiedrība tika iepazīstināta ar savdabīgu talantu, tautas mākslas tradiciju turpinātāju Jetti Užāni. Lai arī Tautas daiļamata meistares nosaukumu viņa bija ieguvusi tālajos sešdesmitajos gados, par mākslinieci viņa sevi pieteica 1980. gadā, kad pirmo reizi uzdrošinājās draugiem parādīt savu pirmo cimdu ciklu Gadalaiki. Tā bija uzdrošināšanās, jo pirmo reizi cimdi tika adīti nevis novalkāšanai, bet skatīšanai.

 

Ieguvusi  tēlnieka Laimoņa Blumberga un mākslas zinātnieka Māŗa Branča atzinību,  viņa noticēja savam ceļam un savai varēšanai, un cits pēc cita tapa cimdu cikli – Koki, Puķes, Zīmes, Varavīksne, Dzīves ceļš – stāsti par to, kādu pasauli var redzēt, kad tajā skatās abām acīm un jūtīgu sirdi, kādas krāsas ir rīta, pusdienas un novakares stundām, kā mainās koki, mijoties gadalaikiem. Savos cimdos Jette  stāstīja par savas tautas zemapziņā mītošo spēku, ilgām, ētisko kodu un kopīgo vēsturisko atmiņu. Viņa ieadīja literāros tēlus Lāčplēsi, Spīdolu, Laimdotu, Kangaru, Edgaru, Kristīni un Baibiņu, viņa izadīja Latvijas lauku traģiku savā lugā Vecās mājas logi.

 

Jettes Užānes dzīvesstāsts, ideāli, savas zemes, savas tautas mīlestība  šodienas apjukušajam, saraustītajam cilvēkam ir nepieciešams savu sakņu, savu mērķu, ideālu un vērtību orientieris, kā turpinājums vai varbūt sākums sarunai ar sev tuvu dvēseli.

 

Mana karstākā vēlēšanās ir, lai Jettes Užānes mūžs un padarītais, tiktu saglabāts tautas atmiņā, lai Jettiņas unikālā cimdu adīšana – gobelēna veidošanas technika, tiktu saglabāta Latvijas cimdu adīšanas vēsturē un viņas dzīvesstāsts mums apliecinātu latvisko varēšanu.

 

Šobrīd sagatavošanas procesā ir grāmata, kuŗā būtu sakopotas Jettes Užānes dienasgrāmatas un dzīvesstāsts. Grāmatu apņēmies izdot apgāds „Mansards’’. Šobrīd aktīvi meklējam financējuma avotus. Ja jums ir kādas idejas, ar prieku gaidīšu ziņu.

 

Mg.phil. Elīna Apsīte, biedrības „Cimdu ceļš” valdes locekle