Jau 50 gadus Latvijas nacionālais putns – baltā cielava
VALIJA BERKINA    15.03.2016

 

Martā no siltām zemēm Latvijā atgriezīsies liels skaits gājputnu. Starp tiem būs arī Latvijas nacionālais putns - baltā cielava (Motacilla alba), kuŗa šo godpilno nomināciju ieguva pirms 50 gadiem - pēc Japānas galvaspilsētā Tokijā 1960. gada maijā notikušās Starptautiskās putnu aizsardzības padomes (International Council for Bird Preservation, tagad - BirdLife International) XII konferences. Tur, starp citu, tika pieņemts lēmums ar ieteikumu pasaules valstu valdībām izvēlēties „savu putnu” kā nacionālo simbolu, izmantojot to dabas un jo īpaši spārnoto draugu aizsardzības populārizēšanā. 

 

Pirms 55 gadiem Japānas galvaspilsētā Tokijā 1960. gada maijā notika Starptautiskās putnu aizsardzības padomes (BirdLife International) XII konference, kur ieteica izvēlēties savas valsts „nacionālo putnu”. Lai vērstu lielāku uzmanību dabas aizsardzībai. Uz to ātri noreaģēja Apvienotās Lielbritanijas Karalistes ornitologi, - ar populārā britu laikraksta The Times starpniecību organizēja iedzīvotāju aptauju, kuŗas rezultātā jau 1960. gada nogalē tapa zināms, ka Anglijā lielākais vairākums nobalsoja par sarkanrīklīti – kā par valsts nacionālo putnu. ASV par nacionālo lepnumu izvēlējās vareno baltgalvas ērgli, kurš vēl šodien grezno valsts ģerboni un ir uz 1 dolara naudaszīmes. Zviedrijā putnu pētnieki avīzes Dagens Nyheter slejās pauda vēlmi noskaidrot savas tautas viedokli, kur lielākais vairākums izvēlējās melno meža strazdu.

 

Savukārt Dānijā par nacionālo putnu kļuva paugurknābja gulbis, Austrijā – bezdelīga, Beļģijā – lauku piekūns, Īrijā – paceplītis, Polijā – jūras ērglis, Somijā – ziemeļu gulbis, Zviedrijā – melnais mežastrazds, Norvēģijā – ūdensstrazds, bet Francijā par nacionālo putnu kļuva - arī Latvijas lauku sētā tik labi pazīstamais - gailis. ES mazākās valsts Luksemburgas iedzīvotāji visai trāpīgi izvēlējās vismazāko Eiropas putniņu zelgalvīti. Rietumvācijā par nacionālo putnu atzina balto stārķi, vēlāk to izvēlējās arī Čehijā, Baltkrievijā un Lietuvā. Savukārt Igaunijas Dabas pētnieku biedrība 1962. gadā un tās atbalstītāji balsoja par bezdelīgu, kuŗas attēls redzams laikrakstos un drukātos izdevumos, uz pasta aploksnēm, emblēmām, nozīmītēm un pat uz skolēnu formastērpu piedurknēm. 

 

Pasaules valstis bija jau izvēlējušās lielu skaitu Latvijā labi pazīstamo un populāro putnu sugu. Pirms 50 gadiem Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības un citi ornitologi 1965. gadā lēma, ja jau valstī redzamāko putnu balto stārķi „paņēmušas” vairākas citas valstis, nolēma par Latvijas nacionālo putnu atzīt balto cielavu ar domu, ka katrs ir redzējis cielaviņu gan pilsētā, gan laukos. Latvijas lēmumu Starptautiskajā putnu aizsardzības padomē apstiprināja 1969.gadā.

 

Baltā cielava ir viena no 10 pasaulē un viena no četrām Latvijā sastopamām cielavu sugām. No sprīdi garā ķermeņa pusi sastāda aste. To ir viegli atpazīt gan pēc melnbaltajām krāsām - uz baltā ķermeņa izdalās samtaini melnā „cepurīte” galvā un pelēcīgā muguras daļa, gan pēc gaitas un uzvedības. Nepārtraukti atrodas kustībā, pat koka zarā sēžot, – ik pa brītiņam sašūpo garo, slaido asti, knosās, bužina spalvas. Cielava veikli skraida pa zemi un apstājoties šūpo garo asti augšup-lejup. Ne velti angliski cielavu sauc wagtail, no wag -- kustināt, vēcināt un tail - aste. Vairums zvirbuļveidīgo kārtas putnu ir labi dziedātāji, tomēr baltā cielava neizceļas ar vokālām dotībām. Pirms trim gadiem Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) izdotajā krājumā „Latvijas putnu balsis” iespējams saklausīt, ka tā izdala tik īsus divzilbju saucienus, kurus iespējams aprakstīt kā: kučiņ, kučiņ! 

 

Tāpat kā kārtas līdzinieks zvirbulis, cielavas galvenokārt uzturas apdzīvotu vietu tuvumā - gan laukos, gan pilsētā - un pie ūdenstilpēm. Pārtiek no kukaiņiem, tādēļ priekšroku dod klajiem, plašiem laukiem, kur var labi pārredzēt lielos un mazos lidoņus. Tā ir dabai derīgs putns, jo iznīcina daudzus kaitēkļus. Mājvietu rod ēku pažobelēs, mūra sienu spraugās un nišās, malkas grēdās, koku un akmeņu krāvumos un arī cilvēku darinātos būrīšos. 

 

Cielavu pāris pēcnācējus gādā maijā un jūnijā, izdējot katrā reizē pa 4-8 raibām oliņām. Pēc izšķilšanās mazuļi vēl pusotru līdz divas nedēļas pavada ligzdā un tad sāk patstāvīgu dzīvi. Oktobrī dodas ziemot uz Afriku.

 

Starptautiskā mērogā atzītais Latvijas nacionālais putns - baltā cielava - ir viens no visbiežāk minētajiem putniem latviešu folklorā un tautasdziesmās: 

 

Cielaviņa, gludgalvīte,/ Dzīsim govis paganīt!/ Tu zināji lielu mežu/ Deviņiem stūrīšiem,/ Es zināju dāboliņu / Deviņām lapiņām./ 

 

Leģendāra ir Raimonda Paula un Leona Brieža dziesma „Cielaviņa”. 

 

Baltā cielava ir 1985. gadā dibinātās Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) logo, bet no 2014. gada 18. novembrī ir kļuvusi arī par Ogres novada simbolu. Tad svinīgā ceremonijā Ogrē, Brīvības ielas skvērā pie strūklakas,  tika atklāta tēlnieka Jāņa Karlova darinātā baltās cielavas skulptūra „Sargātāja”. Tās mirdzoši baltie spārni tiecas pretim debesīm, it kā aicinot cilvēkus lūkoties pāri ikdienībai uz daudz būtiskākām lietām... Bet skulptūras pakājē satupuši mazi putnēni, kas simbolizē, ka cielava ir ne tikai tautas modinātāja, bet arī sargātāja... Siltajos gadalaikos šeit vienmēr ir ziedi, kas nolikti oficiālos svētkos, gan jaunlaulāto kāzu dienā, gan uz šejieni atnāk iedzīvotāji un pilsētas viesi. 

 

No 2015. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam Latvija bija prezidējošā valsts Eiropas Savienības (ES) Padomē, un tās laikā, izmantojot Latvijas nacionālo putnu  - baltā cielava - kā simbolu, tika ES dalībvalstu pārstāvjiem stāstīts par Latvijas valsts dabas vērtībām un kultūrvēsturisko mantojumu. 

 

Šogad rekordagri, jau 18. februārī,  Latvijā sākuši atgriezties pirmie baltie stārķi. Redzētas dzērves, vairākas zosu sugas, lauku baloži un ķīvītes, -- tā ziņo putnu vērotājs Kaspars Funts. 

 

Tas liecinot, ka arī baltā cielava drīz būs klāt.