Jātop jaunam Mobilitātes likumam
Elīna Pinto*    26.09.2017

 

 

Otrā elpa “remigrācijas polītikai” vai miglas pūšana acīs?

 

Tikai gadu kopš izvairīgas atrunāšanās par pārāk lielo atbildību, ko nozīmētu emigrējušo Latvijas valstspiederīgo saukšana atpakaļ, Ministru prezidents Māris Kučinskis 19. septembŗa rītā tomēr izteicis maģiskos vārdus: "Mūsu darba tirgus sauc pēc darbaspēka". Esot pienācis laiks spriest par atsevišķiem pasākumiem remigrācijas atbalstam, arī saistībā ar nepieciešamību piesaistīt kvalificētus darbiniekus. 

 

Labāk vēlu, nekā nekad. Demografs Ilmārs Mežs, Delfi/Certus pētījumā "Latvija 2020 ‒ Kas dzīvos un strādās Latvijā?" vaicāts par nākotni, ja demografisko situāciju neizdosies uzlabot, atbild: “Mūsu mūžam Latvijas vēl pietiks.” Taču vēlēšanas tuvojas, un ar tādu saukli tajās iesoļot tomēr negribētos nevienam polītiķim, arī premjeram. Lai šo latviski skarbo prognozi uzlabotu, tiek strādāts vismaz četrās frontēs: kopējā ekonomikas izaugsme ir uz piesardzīgi optimistiskas līknes, dzimstības veicināšanas atbalstam budžets nu iedalīts, viesstrādnieku vienkāršākai piesaistei klusiņām tiek grozīti likumi. Tad nu atliek vēl remigrācija. 

 

Taču bēdīgi slavenais Remigrācijas plāns 2016. gadā ir izčākstējis, atstājot nepiepildītu gaidu mieles abās robežas pusēs. Vai tagad tiek ievilkta “otrā elpa” valsts saimnieku sarunai ar saviem cilvēkiem ārvalstīs? Tajā gan pagaidām pietrūkst svaiguma un jaudas, kas varētu raisīt patiesu divvirziena ieinteresētību un tā nest rezultātus. Izelpai atgādinot miglas pūšanu acīs, šo otro iespēju var atkal palaist garām. Un tā var būt arī pēdējā – jo ilgāk cilvēki mīt ārvalstīs, jo mazāka ir atgriešanās iespēja, liecina statistika. Tāpēc premjera vārdiem būtu jāseko mērķtiecīgai, prāgmatiskai un saskaņotai rīcībai gan no valsts, gan pašvaldību, gan privātā sektora puses, lai kopā ar diasporas un remigrantu organizācijām un profesionāļu tīkliem liktu drošu pamatu diasporas iesaistei Latvijas izaugsmē.

 

Būtu tuvredzīgi pamest novārtā diasporas potenciālu Latvijas tautsaimniecībā. Tas ir vairāk nekā nacionālromantisks apsvērums, un atšķirībā no viesstrādniekiem – ilgtspējīgs. Eiropā vien ir tūkstošiem Latvijas piederīgo, kas guvuši pieredzi, piemēram, būvniecības un viesmīlības nozarēs – tajās Latvijas algu līmeņi jau ir konkurētspējīgi. Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā un Īrijā strādā liels skaits mediķu un IT speciālistu; Londonā, Frankfurtē un Luksemburgā – finanču speciālisti. Neapzināts ir Latvijas studentu ārvalstīs potenciāls. Šie profesionāļi – vismaz pagaidām, gan zem augoša asimilēšanās riska – ir ar latviešu valodas zināšanām un izpratni par Latvijas uzņēmējdarbības un sabiedrisko vidi.

 

Turklāt, pat šobrīd neatgriežoties, viņi var pielikt roku eksporta un investīciju veicināšanai, jaunuzņēmumu atbalstam – un to sākusi izzināt LIAA ‒ Latvijas investīciju un attīstības aģentūra. Valdības uzsvars uz diasporas latvisko izglītību un kultūru ir labs ilgtermiņa virziens ārlatviešu saiknes saglabāšanai ar Latviju. Bet tas nevar būt vienīgais. Mūsu ekonomikas un demografiskā situācija liek jau šodien radīt veidus, kā diasporu iekļaut Latvijas ekonomikas un pārvaldības attīstības ekosistēmā. Un tam nepieciešama visaptveroša un stratēģiska polītikas pieeja, plašāka par nobružāto “remigrācijas imperatīvu”. Remigrācijai vajadzētu būt tikai vienam no elementiem plašākā uz ieguvējs-ieguvējs principa balstītā rīcības stratēģijā par diasporas iesaisti tautsaimniecībā. Tas nozīmētu: pirmkārt, novērst praktiskus, tostarp normatīva un sociāla rakstura šķēršļus to ārvalstīs mītošo profesionāļu un viņu ģimeņu remigrācijai Latvijā, kuŗi apsver šo iespēju; otrkārt, ar tiem, kuŗi atgriezties šobrīd neplāno, veicināt uzņēmējdarbības sakarus un attālinātu iesaisti aktīvajā ekonomikā; treškārt, piesaistīt diasporas profesionāļu zinātību attiecīgo nozaru attīstībai, veidojot pastāvīgu zināšanu pārneses jeb innovācijas diplomātijas platformu. 

 

Stratēģija nenozīmē kārtējos gadu gaitā krātos papīru kalnus. Tā nozīmē pirmām kārtām jau praktisku izpratni, ka par ārlatviešiem jāiestājas ne tikai Dziesmu un deju svētku gājiena sagatavošanā, bet gan jau šodien - dažādos prāgmatiskos procesos uz vietas un starptautiski. Nepieciešama praktiska rīcība, savedot kopā darba devējus un darba ņēmējus, novēršot ārvalstu kvalifikācijas neatzīšanu reglamentētajās profesijās, atbalstot bērnu iekļaušanos latviešu skolās un bērnudārzos, aizsargājot ārvalstīs iegūtās sociālās garantijas.

 

Konkrēts un šobrīd aktuāls piemērs ir Lielbritanijā mītošie Latvijas cilvēki, kas tuvojas pensijas vecumam. Latvija mūsu remigrantiem ar ienākuma nodokli apliek pat Lielbritanijā vai citviet Eiropā nopelnītas pensijas neapliekamo minimumu, turklāt pastāv risks, ka Lielbritanija pēc Brexit varētu neizmaksāt savas pensijas Eiropas Savienībā mītošajiem. Bez Finanču, Labklājības un Ārlietu ministriju saskaņotas un mērķtiecīgas rīcības, lai to mainītu, Latvija zaudēs iespēju kaut vecumdienās sagaidīt atpakaļ savus Lielbritanijā strādājošos un viņu ģimenes (kopā ir ap 100 000), tā turklāt ik gadu IIN (iedzīvotāju ienākumu nodokļa) ieņēmumos negūstot papildu ap 0,1% no IKP (iekšzemes kopprodukta) un pirktspējas pieaugumu par 0,3-0,6% no IKP, pat pie piesardzīgām remigrācijas apjoma aplēsēm.

 

Visbeidzot, atbilstoši reālitātei, ka ārpus Latvijas mīt piektā daļa tās valstspiederīgo, ir jādomā par skaidru un mūsdienīgu rēgulējumu, kas veicinās diasporas saikni ar Latviju, pienesumu tās izaugsmei, globālo konkurētspēju un interešu aizstāvību starptautiski. Jauns Mobilitātes likums varētu novērst novecojušās vietsēžu loģikas radītas likumos, ar ko ārlatvieši saskaras dažādās jomās (nodokļi, pensijas, deklarēšanās, vēlēšanas, militārā dienesta rezerve). Tas varētu ielikt pamatu ilgtermiņa plānošanai valsts sadarbības un atbalsta pasākumiem ar diasporu (latviskā izglītība, kultūra, līdzdalība) un to efektivitātes pārraudzībai, vienlaikus nostiprinot skaidru mobilitātes un diasporas lietu polītiskās pārvaldības modeli.

 

Ir jārisina arī jautājumi par dubultpilsoņiem, starp kuŗiem ir arvien vairāk gados jaunu cilvēku: piemēram, par viņu iespējām atgriezties studēt Latvijā (kamēr ar ārzemju pasi pat bez latviešu valodas centralizētā eksāmena var saņemt stipendiju, ar Latvijas pasi bez šī eksāmena pat maksas studijas nav garantētas) vai par pienākumiem mobilizācijas gadījumā (piemēram, ja militārā dienesta pienākumi jau izpildīti otras pilsonības sabiedrotā valstī). 

 

Šobrīd vienīgais speciālais likums, kas tieši attiecas uz ārlatviešiem un viņu atgriešanos, ir 1995. gada Repatriācijas likums. Tā mērķis atgādināt “latviešu un lībiešu (līvu) ciešanas no citu tautu uzbrukumiem, asimilācijas tendencēm un [..] nāves nometnēm” un Tēvzemē aicināt atgriezties latviešu un lībiešu (līvu) pēcnācējus ir cienījams. Taču tas nekādi nerisina premjera aktuālizētos valstij nozīmīgos ekonomikas un darbaspēka jautājumus, nedz arī sociālos un izglītības jautājumus, kas ar tiem iet rokrokā. Repatriācijas likuma būtība ir šāda: tas repatriantiem dod iespēju kompensēt mājupceļa izdevumus un pirmos sešus mēnešus saņemt pabalstu uzturam; ja repatriants atkal atstāj valsti, neatmaksājis repatriācijas pabalstu, viņam ir liegta turpmāka ieceļošana Latvijā; izbraucot no valsts, cilvēkam gan esot tiesības ņemt līdzi savas mantas, “izņemot tās, kuŗas  aizliegts izvest”.

 

Taču šis likums neattiecas uz tiem pāris simtiem tūkstošu Latvijas piederīgo, toskait ne obligāti latviešu vai līvu, kuŗi emigrējuši pēc 1990. gada 4. maija. Līdz ar to tas nespēj sekmēt vairuma darbaspējas vecumā esošo Latvijas cilvēku remigrāciju, jaunu starptautiski izglītojušos speciālistu kvalifikācijas atzīšanu un piesaisti, kā arī jaunaizbraucēju ģimeņu atgriešanos un bērnu iekļaušanos Latvijas skolās un bērnudārzos. Jauna Mobilitātes likuma uzdevums būtu likt pamatus uz nākotni vērstai pragmatiskai līdzdarbībai Latvijas labā, tajā atgriežoties bez mūžilgas palikšanas pienākuma, ciešanu zīmoga un Latvijas pilsoņu šķirošanas pēc tautības. Šai atgriešanās loģikai būtu jāiet rokrokā arī ar mūsu ikviena gatavību ikdienā sev blakus redzēt cilvēkus, kas pēc pasaules skarbās vai pozitīvās pieredzes gūšanas atgriežas citādi – kāds ar valodas akcentu, kāds ar neierastākas ādas krāsas vai reliģiskās piederības ģimenes locekļiem, cits ar latviski nepieticīgu pārliecību par saviem spēkiem. (..) Mums jāmācās uzņemt atpakaļ to daudzveidīgo dzīves un pieredzes bagāžu, ko, uz laiku vai pavisam atgriežoties, sev līdzi nes aizbraucēji un viņu ģimenes.

 

Ja par Sprīdīša pieredzi pēc viņa atgriešanās Laimīgajā zemē vairs neviens stāstus nestāsta, tad tie mūsu cilvēki, kuŗri atgriežas, būs tepat – redzami, dzirdami, jūtami. Tas, vai viņi atsauksies aicinājumam, ka "mūsu darba tirgus sauc pēc darba spēka", un arī paliks, ir atkarīgs arī no tā, vai no līdzcilvēkiem ikdienā, dažādās iestādēs un darbavietās nesaņems otram mūsu nacionālajā zemapziņā iesīkstējušajam pasaules apceļotāja archetipam – Kaupo – veltīto svešādā noliegumu. 

 

*Autore ir Eiropas Latviešu apvienības vicepriekšsēde, taču publikācija nav organizācijas oficiāla nostāja un atspoguļo vien autores personisko viedokli.