Izrāde – par mums pašiem. Harija Gulbja „Cīrulīši” Nacionālajā teātrī
Viktors Hausmanis    11.12.2018

 

 

... Izrādei vajadzēja sākties, priekškars nebija vēl vēries, taču uz proscēnija varēja skatīt vecu, padilušu dēļu kaudzi, arī nolietotu krāmu čupu, gaisma zālē vēl nebija nodzisusi, kad skatuves priekšplānā uznāca braša auguma puisis Elmārs un, priekškaram atveŗoties, skatījās uz pussagrauto māju un domīgi teica: “Cīrulīši”. Jā, tāda nu tā “Cīrulīšu” māja izskatījās, Elmāra māte Zelma ilgus gadus te bija nodzīvojusi, bet nu grasījās to atstāt. Labi atceros lugas pirmizrādi, kas toreizējā Drāmas teātrī notika 1975. gadā, mātes Zelmas likteni izdzīvoja Lidija Freimane vai Velta Līne. “Cīrulīšu” māja toreiz gan tik pamatīgi vēl nebija sabrukusi, un māte ar bērniem pēdējo reizi varēja sēdēt istabā pie kopīgā galda. Bet reālā dzīves situācija it kā citāda, un tomēr līdzīga mūsdienām: toreiz – septiņdesmitajos gados – lauku privātsaimniecības bija iznīcinātas, zeme atņemta un apvienota kolchozos, pie mājas atstāts vien neliels zemes pleķītis sakņu dārzam. Ko bija jauniešiem tādā situācijā iesākt? Protams, ka Zelmas dēli Elmārs un Raimonds, kā arī meita Silvija no dzimtās mājas devās uz pilsētu – vispirms Rīgu, kur varēja atrast daudzmaz piemērotu darbu, taču nācās dzīvot tā sauktajos komunālajos dzīvokļos. Māte bija palikusi viena un kaut kā mēģināja tikt galā ar saimniekošanas rūpēm, līdz tas kļuva par grūtu, un nācās gatavoties atstāt lauku māju. Tā tas bija toreiz.

      

Tūliņ varu piebilst, ka gan luga “Cīrulīši”, gan citas Harija Gulbja lugas iemantoja lielu populāritāti, jo autors nemēdza risināt polītiskas problēmas, bet rakstīja par mūsu cilvēkiem, viņu attiecībām, domāšanas veidu, par toreizējo dzīves patiesību un, neko nepārspīlējot, parādīja to dienu reālitāti. Galvenais Harijam Gulbim bija cilvēks, viņa domu un jūtu pasaule, cilvēciskās attiecības, šīs lugas un to izrādes kļuva skatītāju iemīļotas. Taču interesanti, ka apmēram ap H. Gulbja ”Cīrulīšu” uznākšanu skatuvē, viņa lugām pievērsties sāka arī trimdā darbojošās latviešu teātŗa kopas: 1978. gadā Laimonis Siliņš mazajā teātrī sanfrancisko iestudēja Gulbja lugu “Kamīnā klusu dzied vējš”  un pats tēloja Armīna lomu, taču sastapšanās ar šo lugu viņam iznāca jau gadu iepriekš, kad viņš un Brigita Siliņi viesojās Rīgā. Interesanti, ka Laimoņa un Brigitas piedalīšanos šajā lugā Rīgā atbalstīja pat Anšlavs Eglītis. Tajā pašā gadā Austrālijas Latviešu teātrī Pēteŗa Elsiņa režijā tika iestudēta H. Gulbja Rīgā nekad neizrādītā luga “Vecīši”. 

      

Bet nu gan – atgriežamies mūsdienās. Vai tad tiešām luga tik sen kā rakstīta? Arī tagad Latvijas laukos daudzas mājas paliek tukšas, to labi var skatīt rudens pusē, ar mašīnu braucot no Ventspils uz Rīgu: skatoties ārā, neiemirdzas gaiši logi, visur – tumsa. Daudzu māju bijušie saimnieki aizgājuši aizsaulē vai strādā ārzemēs, un bērniem – ja tādi ir – par kādreizējām dzimtajām mājām maza interese. Neko nevienam negribu pārmest: tāda ir realitāte, gadi skrien, ikdiena mainās, bet cilvēku dziļākā būtība paliek tā pati. Harija Gulbja luga un arī Edmunda Freiberga iestudētā izrāde gan nav mūsdienu saimnieciskās situācijas analīze, bet gan tēlo attiecības starp dažādām paaudzēm, un “Cīrulīšus” ir interesanti skatīties. Izrāde ir par mums. Arī par „Cīrulēniem”, kuŗi turpat “Cīrulīšos”, mātes Zelmas kopti un aprūpēti, izauguši, tad aizlidojuši. Nekur tālu – tepat Latvijā, katram ir sava ģimene, katram savas problēmas.

 

Elmāra dzīvesbiedre Gundega, ko ļoti precīzi, neko nepārspīlējot, atveido Marija Bērziņa, prot skaisti runas teikt un labi izskatīties, bet par vīramāti viņai maza interese. Otra dēla Raimonda, ko tēlo Jānis Āmanis, dzīvē īpaši izvirzās viņa sieva Vizma (Inga Misāne); ar darba rūpēm aizņemta jaunākā māsa Silvija (Liene Sebre). Katram savas rūpes, savas raizes, sava dzīve –  kad lai vēl padomā par māti? Nacionālā teātŗa aktieŗi ļoti precīzi izdzīvo visus raksturus, un izrādē labi iezīmējas tā dabiskā plaisa, kas atveŗas paaudžu starpā. Prātā paliek šāda aina: Zelma ieplānojusi pēdējā vakarēšanā katram no bērniem uzdāvināt viņu bērnībai veltītās relikvijas: kādu vecu lelli, mazu buru laiviņu un sīku spēļu automašīnīti. Nu jau vairs ne tik jaunie cilvēki šīs mantiņas paņem rokās, pagroza, pasmaida, bet nekādu prieka atblāzmu viņu acīs redzēt nevar. Tāda ir reālitāte: jauns laikmets, citādas vērtības. Režisors nav prasījis, lai aktieŗi veidotu ārējām īpašībām zīmīgus raksturus: katrs ir citāds, bet ne īpaši pārsātināts. Viens tēls izrādē gan izceļas, un tā nav Zelmas radiniece, bet vienkārši kaimiņiene Olga, ko izrādē lieliski noraksturoja pieredzējusī aktrise Līga Liepiņa.

     

Izrādes centrā ir Zelma – Lāsma Kugrēna. Viņā staro mīlestība pret bērniem, taču neko Lāsma nepārspīlē un ar saldenības krāsu neaizraujas. Zelma gājusi cauri sarežģītām un grūtām dienām, palikusi viena, jo vajadzējis kopt laukus un dārzu, arī māju un gādāt par puikām un meitu. Varbūt viņa pat pārāk mīlēja savus bērnus, varbūt pārāk loloja un neiemācīja katram pašam prast tikt pāri grūtībām. Zelma sajūt, ka katrā no bērnu ikdienas dzīvēm viņa ienesīs savu neērtības devu, un nekur tā īsti vajadzīga nebūs. Un ir jau arī vēl kaimiņi, ir naskā vācēja, tikko pieminētā Olga, ir netālu dzīvojošā Ingrīda, kuŗā jaunībā tik ļoti bija iemīlējies Elmārs. Šīs meitenes jūtu pasaule strāvoja Daigas Kažociņas tēlojumā, bija tikai viens īss mirklis, kad likās,  atplauks kādreizējā mīlas dzirksts, bet – no ārzemēm atbrauca Elmāra sieva Gundega. Viss! 

 

Bet Zelma radikāli savu dzīvi pārvērst nevar. “Cīrulīši” ir viņas mājas! Tāpat kā Latvija – mūsējās. 

      

Prieks, ka Edmunds Freibergs, izrādi iestudējot, neko nav gribējis radikāli pārveidot un pārtaisīt. Tagad tas ir modē. Režisors ļauj runāt pašam autoram, un te izpaužas viņa spēks. Samērā senā luga liekas kā šodien rakstīta.