JURIS GRIŅEVIČS 28.10.2014
Ja vajadzīgs vēl kāds Dieva esības pierādījums, tad tas ir Pēteŗa Vaska Otrais koncerts čellam Klātbūtne un pasaulslavenā čelliste Sola Gabeta
Tā pārfrazējot poļu komponista Vojcecha Kiļara teikto, gribētos rezumēt Rudens kamermūzikas festivāla nobeiguma koncertu 25. oktobrī Lielajā ģildē. Programmu varētu nosaukt par baltiešu igauņu (E.S.Tīrs), somu (Ž. Sibeliuss) un latviešu (P.Vasks) mūzikas sakopojumu. Vidējā,vecākā paaudze un klasika. Ikviens klausītājs varēja izvēlēties savai mūzikālajai gaumei atbilstošo. E.S.Tīra 1997. gada kompozicija Bāka īpaši nedz pārsteidza, nedz satrauca, tomēr apliecināja labu kompozicijas techniku, prasmi veidot skaņdarba formu. Vienīgā nelaime, ka tamlīdzīgu darbu mūsdienu mūzikā netrūkst. Atskaņojums atbilstoši korrekts. Daudz spilgtāk Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā varēja izpausties visai reti atskaņotajā Ž. Sibeliusa 3. simfonijā, kas komponēta tālajā 1907. gadā. Liekas, šis darbs Latvijā pusgadsimta laikā vai pat ilgāk nav skanējis, tomēr tā ir skaista mūzika, kaut arī Ž. Sibeliusam neraksturīga. Te nesastapsim ziemeļniecisko drūmumu, traģismu - tā ir gaiša, gandrīz vai pastorāla. Netipiska arī cikla trijdaļīgā uzbūve. Te stīgu instrumentiem pievienojās pūšamo grupa, un līdz ar to arī priekšnesumā parādījās problēmas.
Galvenā no tām visu Latvijas orķestŗu pūšaminstrumentālistu neprasme spēlēt piano dinamikā, kaut arī grupu koncertmeistariem atsevišķās frāaēs tas izdodas. Tā, piemēram, 1. daļas sākumā forte partitūrā nebūt nenozīmē maksimālo skaļumu,vai pēc čellu grupas tiešām brīnumdaiļā pianissimo 2. daļas beigās brutāli izjaukt šo noskaņu. Arī forte dinamikā vajadzīgas nianses, piemēram, 3. daļas apoteozē. Par to esmu rakstījis daudzkārt, tomēr Mūzikas akadēmijā, klausoties, kā vingrinās mūsu pūtēju nākamā paaudze, nav nācies dzirdēt par mezzo forte klusāku dinamiku. Tomēr šie mūziķi varētu spēlēt arī dinamiski daudz plašākā diapazonā, jo par to liecina kaut vai viens skaisti sabalansēts akords 1. daļā. Tomēr kopumā simfonijas iztulkojums bija veiksmīgs, par to pateicība maestro Normundam Šnē.
Latvijas sabiedrība divus gadus gaidīja Pēteŗa Vaska 2. čella koncerta Klātbūtne pirmatskaņojumu komponista dzimtenē. Tas nu izvērtās ne tikai par Rudens kamermūzikas festivāla kulmināciju (kaut arī striktā nozīmē orķestrim nav nekā kopīga ar kamermūziku), bet, iespējams, par vienu no visspilgtākajiem notikumiem Latvijas koncertdzīvē visos laikos, kad ģeniāla mūzika apvienojas ar ģeniālu iztulkojumu. Šis darbs tapis tikai ar Solas Gabetas neatlaidību - jauno čellisti bija sajūsminājusi latviešu komponista mūzika, un pēc viņas pasūtinājuma tapa šis darbs. Viņas lasījums sadarbībā ar Latvijas mūziķiem pieder pie tiem ārkārtīgi retajiem, kuŗu analizēšana nozīmētu svētuma zaimošanu, jo te ar maksimālu emocionālo atdevi spēlēja ne tikai soliste, bet arī orķestris maestro N. Šnē vadībā.
Par iespaidu uz klausītājiem liecināja gan sevišķi ilgais klusums pēc pēdējās skaņas, gan vētraini aplausi pēc tam. Rīgā bija laime dzirdēt mūsdienu pasaules izcilāko čellisti emocionāli maksimāli sakāpinātā formā. Recenzijas autoram ir bijusi iespēja dzirdēt divus atskaņojumus pirms diviem gadiem Diseldorfā un Amsterdamā, iespējams, pat ar perfektāku stīgu instrumentu skanējumu, tomēr emocionālais efekts nebija tik spēcīgs. Paldies visiem mūziķiem, kas spēja pārpildītās zāles klausītājus pacelt pāri ikdienai, sniedzot sevišķi reti sasniedzamo katarsi. Šis notikums visiem laimīgajiem tā lieciniekiem paliks atmiņā uz visu mūžu.
Toties koncerta anotācija veidota neprofesionāli. Pirmām kārtām šis bija nevis pirmatskaņojums, bet gan pirmatskaņojums Latvijā. Pasaules pirmatskaņojumā mūzicēja Amsterdam Sinfonietta, kas spēlē bez diriģenta, - Kandida Tompsone ir koncertmeistare (leader). Sākumskolēna cienīga kļūda ir sajaukt Šveici ar Zviedriju...
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
