Architekts, grāmatas Kultūrtelpa. 21. gadsimta kultūras būves Latvijā autors Jānis Dripe intervijā Sallijai Benfeldei 29.03.2024
Nesen Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Atbalsta biedrība izdevusi bagātīgi ilustrētu grāmatu latviešu un angļu valodā par 21. gadsimta nozīmīgākajām kultūras būvēm Latvijā. Tās tapšanu atbalstījis arī Valsts Kultūrkapitāla fonds. Tās autors, architekts un LNB padomnieks architektūras un kultūrpolītikas jautājumos Jānis Dripe par savu darbu saka: „Darbs pie šādas grāmatas sniedz gandarījumu par manu kolēģu – architektu radošu veiksmi un lepnumu par savu valsti. Tik daudz un tik dažādu jomu kultūras būvju, kā šī gadsimta ievadā, nekad Latvijas 105 gadu vēsturē nav tapis. Kultūras infrastruktūras vērienīgais pienesums noteikti ir 21. gs. sākuma redzamākais notikums Latvijas būvmākslā. Lai arī Rīgas dominante Latvijas kultūras un ekonomiskajos procesos nav apstrīdama, tieši jaunas mākslas un izziņas ēkas ir vairojušas valsts reģionu un mazo pilsētu dzīves kvalitāti.” Grāmata ir bagātīgi ilustrēta, ar stāstu par architektoniski veiksmīgām un nozīmīgām kultūras būvēm un projektiem visos Latvijas novados. Tajā apkopotas pēdējos divos gadu desmitos radītas vai atjaunotas nācijas kultūras vērtības, grāmata vēsta par 83 architektoniski veiksmīgām un nozīmīgām kultūras būvēm un 9 projektiem visos Latvijas novados. Grāmatā iekļautas Latvijas 10 jaunās bibliotēkas, 5 koncertzāles, 19 mūzeji, 5 teātri, 18 kultūras centri un saieta nami, 12 brīvdabas estrādes un vasaras koncertzāles un 12 būves kultūras izglītībai. Redzamākās no tām ir Gaismas pils, Rundāles pils, Mežaparka Lielā estrāde, Mākslas mūzejs.
Vai sevi uzskatāt par rīdzinieku, vidzemnieku vai varbūt par cēsnieku? Mācījāties un skolu beidzāt Cēsīs, un ģimenes lauku māja ir Ķurmragā, Vidzemes jūrmalā.
Ja vecāki ir skolotāji un tas ir pēckaŗa laiks, tad dzīvošanas ģeogrāfija sanāk plaša. Tēvs pēc Rīgas 1. ģimnāzijas pedagoģiskās klases beigšanas, bet mamma pēc divu gadu filoloģijas studijām Latvijas Universitātē aizbrauca uz Latgali un strādāja par skolotājiem Atašienē. Pēckaŗa laiks, kārtības īsti nebija, un tēvs stāstīja, ka visi tur tā dzēra, ka viņš domājis, – jo ātrāk prom no turienes, jo labāk. Tēvam piedāvāja vietu Smiltenes apriņķī, Spaliņu pamatskolā. Tur es arī piedzimu – skolā, mani pieņēma skolas apkopēja. Līdz dakteriem tālu, zirgi nebija baroti, knapi vilkās, un, kamēr tēvs brauca pēc daktera, es piedzimu. Labu brīdi dzīvojām Palsmanē, tad tēvam piedāvāja darbu Cēsīs, pusaudžu labošanas darbu kolonijā. Tēvs tikko bija uzrakstījis pirmo grāmatu “Mežciema puikas”. Kamēr vecāki pārcēlās uz Cēsīm, vienu gadu dzīvoju pie vecāsmammas Rīgā. Skolas gaitas sāku Rīgā – no tāliem laukiem nonācu Rīgas 44. vidusskolā. Tur gan mācījos tikai pirmajā klasē, pēc tam visi skolas gadi pagāja Cēsīs.
Vai tas ir Vidzemes valdzinājums – lauku māja Ķurmjragā?
Tā ir ne tikai vasaras māja un skats līdz horizontam ar saulrietu jūrā – tā ir brīvdienu dzīve architektūras piemineklī. Jau pusgadsimtu mūsu ģimenes vasaras māja ir autentiska dzīvojamā rija 66 metrus no jūras krasta. Pašiem savs brīvā laika brīvdabas mūzejs. Māja Ķurmragā bija tēva izvēle. Kad apmetāmies Cēsīs, vecāki abi iestājās Ģeogrāfijas fakultātē, tādēļ mēs daudz ceļojām – mūsu sestais ģimenes loceklis bija auto. Tēvam, kā toreiz gandrīz katram, bija sapnis, ka mums būs moskvičs, tāds vienkāršs un maziņš. Un tad, vēl Palsmanē dzīvojot, viņam pienāca ziņa, ka uz moskviču būs ilgi ilgi jāgaida, bet uzreiz var dabūt volgu! Mums bija tāda ar niķelētu briedīti priekšā uz motora vāka, un gadu pēc tam mēs visi ēdām sīpolmaizes, jo visa ģimenes un radu nauda bija ieguldīta automašīnā. Daudz braukājām pa Latviju un vienā tādā braucienā uz Vidzemes jūrmalu tēvs satika “Ķurmju” māju saimnieci. Viņš atbrauca mājās un teica: “Es noskatīju māju jūras malā. Pērkam!”. Tolaik jau viņam bija pirmie filmu scenāriji un ģimenei bija vairāk naudas. Par lauku māju bijām jau domājuši, jo dzīvojām Cēsīs lielā daudzdzīvokļu mājā. Tā 1971. gadā nopirkām to māju. Sākumā braukājām uz Ķurmragu no Cēsīm, pēc tam no Rīgas. Jāpiekrīt, ka ir kaut kāds Vidzemes magnēts, kas pievelk.
Vai šodien vēl ir kāda saistība ar Cēsīm?
Ar sievu Ilgu iepazinos 1. astoņgadīgajā skolā Cēsīs, es mācījos astotajā klasē, bet viņa bija sestajā klasē. Šogad būs tieši pusgadsimts, kopš esam precējušies. Pasaule ir maza, un Cēsis ir tuvu – sievas māsa joprojām te dzīvo. Atbraucam ciemos, uz kapiem aizejam par tuvajiem padomāt. Sievas māsas vīrs ir tēlnieks Eduards Nīmanis, viņu dēls Artis Nīmanis ir stikla mākslinieks – brīnišķīgo an&angel stikla trauku autors. Viņa māsa ir architekte. Tā iegadījies, ka tā ir manas ģimenes radošās darbošanās kopija ar vienas paaudzes nobīdi, jo mana sieva Ilga arī ir stikliniece. Mēs šodien kuplā pulkā atbraucām uz Cēsīm, jo mazdēlam ir volejbola spēle Latvijas jauniešu volejbola izlases sastāvā pret Vidzemes volejbola leģendu komandu.
Vai jūsu bērni arī izvēlējušies līdzīgu profesiju?
Grāmatas “Kultūrtelpa. 21. gadsimta kultūras būves Latvijā” grafiskā dizaina un maketa veidotājs ir mans dēls Jānis Dripe, viņš izvēlējās grafikas dizainera profesiju, un šī ir jau trešā grāmata, ko veidojam kopā. Tā ir īpaša privilēģija, prieks un kopā pavadīts jēgpilns laiks. Meita vairāk ir biznesa cilvēks. Dēls dzīvo Latvijā, meita – migrē (smaida) starp Latviju un Franciju. Mums ir trīs mazbērni – mazdēlam Jēkabam prioritāte ir volejbols un mācības Rīgas 1. ģimnazijā, lielā mazmeita Emma Luīze turpinās ģimenes radošās tradicijas – viņa mācās Rīgas Dizaina un mākslas skolā, bet piektklasniece Anna pagaidām fokusējas uz keramiku un dejošanu.
Gudri ļaudis mēdz teikt, ka tas, kāds ir cilvēks un par ko viņš kļūst, ir atkarīgs no gēniem un no vides jeb no senču mantojuma un ģimenes, skolas, novada, valsts un laikmeta.
Domāju, ka Cēsis un pilsētas vide noteikti ir ietekmējusi manu profesijas izvēli, bet būtiska bija ģimenes un tēva ietekme. Tēvs bija rakstnieks un skolotājs, audzinātājs kolonijā. Mājās mums bija ļoti demokratiska vide, veselīgs ieskats par to, ko dara skolotājs. Es, iespējams, savādāk skatījos uz saviem skolotājiem, nekā pārējie klasesbiedri. Tolaik tēvs jau piedalījās filmu uzņemšanā, rakstīja scenārijus. Man ļoti imponēja kinooperators Miks Zvirbulis, viņi ar tēvu bija arī draugi. Es domāju, ka būšu kinooperators, vienu vasaru pat nostrādāju pie Mika Zvirbuļa par palīgstrādnieku, toreiz viņi ar Dunkeru veidoja filmu “Klāvs, Mārtiņa dēls”. Un tad pēkšņi sagadījās tā, ka vesela virkne manu klasesbiedru domāja iet uz architektiem. Jaunieši ir ļoti iespaidojami no savas vides, turklāt par kinooperatoru bija jābrauc mācīties uz Maskavu. Man tas likās tālu un sarežģīti. Architekti bija otra izvēle. Un Cēsu mūzejā pie mākslinieka Droņa varēja mācīties zīmēt, lai iestātos architektos. Gan Cēsis, gan tēvs ar māti un skolotāji man ir devuši stingru pamatu dzīvei. Nesen satiku lielisko matemātikas skolotāju un Tautas teātŗa aktrisi Aiju Tīroni. Viņa man mācīja mīlēt dzeju un publiski to runāt. Šodien Sporta centrā satiku kādreizējo Latvijas slēpju karalieni un mūsu fizkultūras skolotāju Helēnu Zvejnieci. Viņa ir spridzeklis savos gados! Un mierpilnais direktors un kaimiņš Ivars Zemītis…
Jūsu tēvs savulaik bija viens no visvairāk lasītajiem autoriem. Nereti mēdz teikt, ka slavenu vecāku bērniem ir grūti sevi pierādīt, viņi paliek savu vecāku ēnā.
Man liekas tieši otrādi, tēvs manai dzīvei iedeva tādu kā tramplīnu. Atceros 80. gadus un Atmodas laiku, pateicoties tēvam Jānis Peters, Džemma Skulme, Jānis Stradiņš un citi Latvijas kultūras dižgari mani pieņēma kā savējo, kā jaunu architektu, kuram var uzticēties.
Laikam būtu naivi jautāt, kā architekts izvēlējās polītiku tolaik? Par ministriem un diplomātiem kļuva daudzi kultūras cilvēki, jo bija jāatjauno valsts.
Es neuzskatu sevi par polītiķi, biju kultūras ministrs Birkava un Gaiļa valdībās kā savas jomas profesionālis. Biju tikko ievēlēts par Architektu savienības priekšsēdētāju. Un tad nāk pretī Jānis Vaivads un saka: “Labdien! Esmu izglītības un zinātnes ministrs, un mums būs viena – kultūras, izglītības un zinātnes ministrija. Raimondam Paulam tas neder, viņš aiziet, mēs tagad lūkojamies pēc kultūras valsts ministra. Birkavs man teica ar tevi parunāt.” Stāvēju uz ielas un tobrīd īsti nesapratu, ko teikt. Toreiz Latvijas Ceļam polītikā bija liela dominante, es varēju pievienoties valdībai bez partejiskās piederības. Pusgada laikā izcīnīju atpakaļ savu, kultūras ministriju! Tad gan Birkavs teica, ka nav labi vadīt ministriju bez polītiskas atbildības. Bet Birkavam bija laba humora sajūta – ar smaidu vienojāmies, ka kultūra stāv pāri partejiskām piederībām.
Tad sekoja vēstnieka darbs Zviedrijas Karalistē un Apvienotajā Karalistē.
Vai reizēm nenācās pieņemt sāpīgus lēmumus, jo naudas kultūrai taču vienmēr ir tik, cik ir?
Nebūtu pareizi runāt par darbu Kultūras ministrijā tikai saistībā ar naudu. Protams, labs ministrs ir tas, kam ir labs budžets. Tie labie “beznaudas darbi” bija Ziedoņa vadībā uzrakstītās pirmās kultūrpolītikas pamatnostādnes, atkal atgūta sava ministrija, brāļu Kokaru izlolotie pirmie Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētki.
Nepilni trīs gadi Valdemāra ielā bija laba skola vēlākam vēstnieka darbam, sapratne par komandas lielo lomu, par empātiju un koleģiaālitāti.
Kāpēc pēc darba ministrijā izvēlējāties diplomātiju?
Jau biju izdomājis, ko darīšu tālāk – gribēju būt jaundibinātā žurnāla Latvijas Architektūra redaktors. Kādu pusgadu darīju šo interesanto darbu, kad piezvanīja ārlietu ministrs Birkavs un piedāvāja vēstnieka darbu Zviedrijā. Tas bija pārsteigums un pagodinājums reizē. Bet tas bija arī laiks, kad jaunie karjeras diplomāti vēl bija pārāk jauni, lai tiktu nozīmēti par vēstniekiem. Valsts šim svarīgajam darbam rekrūtēja vairākus kultūras ļaudis un trimdas latviešus – Annu Žīguri, Valdi Krastiņu, Aivaru Baumani, Ojāru Kalniņu, Jāni Riteni… mani tajā skaitā. Birkavs zināja, ka es pazīstu Zviedrijas tieslietu ministri Lailu Freivaldi ,un bija ievērojis, ka Zviedrijas kultūras ministres Margotas Valstrēmas vizīte Latvijā bija sekmīga. Labās attiecības saglabājām arī kad Valstrēma bija Eiropas komisijas viceprezidente, bija viegli sazināties.
Neesošo diplomāta pieredzi kompensēja darba biedri vēstniecībās. Man laimējās strādāt kopā ar gudriem un profesionāliem kolēģiem gan Stokholmā, gan Londonā. Vairāki no viņiem tagad ir vēstnieku amatos. Dzejnieks Juris Kronbergs bija izcils kultūras atašejs – bija patiesa bauda ar viņu kopā strādāt.
Bijāt vēstnieks arī Lielbritanijā, un tajā laikā Ilga Dripe kā stikla māksliniece izgatavoja vitrāžas Rovfantas baznīcai. Kas notika ar vitrāžām, tās joprojām ir Rovfantas baznīcā arī pēc īpašnieka maiņas?
Kad strādāju Stokholmā, sieva Jāņa Krēsliņa vadītajā latviešu skolā bija mākslas skolotāja. Gan Stokholmā, gan Londonā mums bija sirsnīgas un jaukas attiecības ar trimdas latviešiem. Pārdodot Rovfantu, vitrāžas izņēma, un tagad tās ir Latvijā – mācītāja Jura Cālīša dzīves pabērnu skolā. Starp citu, savulaik Jānis Peters, būdams vēstnieks Maskavā, palūdza mani uzprojektēt vēstniecības territorijā nelielu baznīcu. To uzcēla, un Juris Rubenis kopā ar Juri Cālīti baznīcu iesvētīja. Tas bija atmiņā paliekošs notikums. Tad vēl visi ceļi veda caur Maskavu, un baznīca vēstniecības territorijā bija vieta domu sakārtošanai krustcelēs.
Pēc vēstnieka darba Stokholmā gatavojos atgriezties architektūrā, bet tā laika Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Māris Riekstiņš teica, ka valsts mani ir izglītojusi un būtu vien loģiski kādu brīdi kalpot diplomātiskajā dienestā. Sāku vadīt Valsts protokolu un gatavojos kļūt par nerezidējošu vēstnieku pie Svētā Krēsla. Bet pēkšņi mūžībā aizgāja vēstnieks Imants Daudišs. Tā nokļuvu Apvienotajā Karalistē.
Pēc tam divus gadus atkal bijāt Valsts protokola vadītājs – tā taču ir ļoti sarežģīta joma, var sacīt , ka tā ir diplomātijas ābece.
Ja par ābeci burtiskā nozīmē, tad Latvijas diplomātiskā protokola ābeces autore ir Aija Odiņa Tas pilnīgi noteikti ir ļoti interesants darbs. Labam protokolam un tā vadītājam jānodrošina procesu kārtība, kuŗā cilvēki jūtas brīvi, nevis nervozi domā par iespējamiem protokolāriem misēkļiem. Protokols ir zināšanās balstīta kalpošana. Protams, ka jāievērtē valstu atšķirības un protokolārās īpatnības. Karalistēs viss ir sarežģītāk. Eiropā Spānijas protokols izceļas ar izsmalcinātu situāciju traktējumu. Laiks Valsts protokolā iegadījās īpaši interesants, jo nācās gatavot virkni vizīšu Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. Un bija prieks to darīt, jo mūsu prezidente šajās vizītēs mirdzēja! Tas bija piepildīts laiks. Bet tāds pats sekoja arī manā architekta profesijā Rīgas pilsētas galvenā architekta darbā.
Un tad Rīgā pie varas nokļuva Nils Ušakovs, un jums nācās no šī darba šķirties.
Jā, nostrādāju piecus gadus. Nolikums paredzēja, ka Rīgas galvenais architekts var strādāt vēl otru piecu gadu termiņu. Bet mums ar pilsētas vadību bija krasi atšķirīgs viedoklis dažos aspektos. Bija puķes, pateicības raksts un “uz redzēšanos!”
Kā architekts esat redzējis daudzas pasaules pilsētas. Kura ir jūsu pilsēta ārpus Latvijas?
Pirms darba Londonā man britu vēstnieks teica, ka sākumā man pilsēta liksies pilnīgi traka, bet pēc gada Londonu iemīlēšu. Tā arī bija, pēc kāda gada mazliet iemīlēju Londonu. Tām lielajām metropolēm piemīt sava burvība – Ņujorka, Parīze… katrā ir tik daudz architektūras pērļu, ka tās pilsētas tevi paņem. Vēlmi būt īpašās dabas vietās lielā mērā piepildīju piecos gados Zviedrijā – salu archipelags, fjordi, bagātā reljefā veidotas ainavas. Latvijā šo vēlmi kompensēju savās lauku mājās – plašums, jūras skaņas. Īpašās architektūras vietas vairāk saistu ar konkrētāmēkām, katram architektam taču gribas redzēt šodienas vai vēstures architektūras vietzīmes. Kā bērni izlasa rozīnes no ogu maizes, tā architektam jāredz Gugenheima mūzejs Bilbao, jaunais Luī Vitona mākslas centrs Parīzē vai Parīzes Filharmonija, jāaizbrauc uz Reikjavīku un jāredz Larsa Heninga projektētā koncertzāle… es gari un nekonkrēti atbildu uz jautājumu. Man nav īpašas mīļas pilsētas ārpus Latvijas. Mana sirds pieder bērnības dienu Cēsīm un šodienas Rīgai, bet man ir gaŗš īpašo māju saraksts, kuras jāredz un tas arvien papildinās – tuvu un tālumā.
Jūsu grāmata ir par kultūras architektonisko telpu, bet jēdziens kultūrtelpa ir daudz plašāks, tas aptver gandrīz visu, kas ir ap mums un mūsos.
Sākumā gribēju, lai grāmata iznāktu pagājušā vasarā Dziesmu un deju svētku laikā. Jo šajos svētkos viss saplūst kopā – tradicija, tautastērpu krāsa un raksts, augsta līmeņa profesionāls koŗu skanējums, dejas ritmi un zīmējums. Un tas viss labas architektūras ietvarā. Vasara bija tik skaisti svētku piepildīta un pašpietiekama, ka grāmatas izdošanu atlikām uz gadu miju. Bija laiks arī vairāk padomāt par kultūras procesu un telpas mijiedarbību. Šīs divas daļas nav nodalāmas – katrai norisei ir sava konkrēta vieta, būve, telpa, lauks.
Ar kultūrtelpu plašākā nozīmē es saprotu latvisko dzīvesveidu, visu kultūras norišu un būvju kopumu. Kultūrtelpa ir tāds redzamais un piedzīvojamais nācijas identitātes kods. Nosaukumā jēdziens “kultūrtelpa” ir ar visu savu plašumu. Tāpēc arī ievadā un katras sadaļas ievadtekstos es mēģinu ieskicēt procesu. Faktoloģiski un jēdzieniski.
Mēs šodien komplimentāri runājam par kultūru, jo Latvijai ir paveicies, ka šajā jomā mēs esam starp vislabākajiem pasaulē. Tā ir vienīgā, īstā un patiesā Latvijas eksporta vērtība. Mēs joprojām spējam pārsteigt pasauli ar savu kultūru. Dziesmusvētki ir ierakstīti UNESCO pasaules nemateriālajā kultūras mantojumā – mūsu viesi atbrauc un piedzīvo šo kultūras brīnumu kopā ar mums. Pasaules koŗu olimpiāde bija tam apliecinājums. Un daudzie viessolisti pasaules opernamos – Garanča, Siliņš, Opalais, Rebeka, Antoņenko, Kovaļevska. Ja Metropolītēna operas direktoram pirms dažiem gadiem teica, ka viesosies jauns solists, viņš vaicāja, vai atkal no Latvijas. Lepnums par Latvijas kultūrtelpu ir īsts un piepildīts.
Tāpat kā jābūt laimīgiem, ka esam piedzīvojuši savas valsts atdzimšanu. Ir jānovērtē laiks, kuŗā dzīvojam. Jā, ar visām kļūdām. Jā, ar pēdējo gadu uztraukumu par Ukrainā notiekošo, par zaudētām dzīvībām un sagrautām ēkām. Arī kultūras būvēm.
Tieši tāpēc un tagad ir šāda grāmata par uzcelto, par dzīvi apliecinošo un kultūras piepildīto būvju kopumu.
Atpakaļ
.jpg)
