Harmoniskā okupācija
Jānis Lejnieks, Dr.Arch.    18.11.2015

 

"… nu nevar taču kaut kas tāds, kas ir riebies visus padomju laikus, pēkšņi iepatikties tikai tādēļ, ka tam šodien ir cits konteksts! (..) Okupācijas mūzejam ir jāatrodas Rīgas centrā; tam jābūt vienam no prioritārajiem mūzejiem valstī un obligātai valsts protokola sastāvdaļai. Ļoti ceru, ka pašreizējā Rīgas dome nekādi nekavēs mūzeja izaugsmi. Bet vai domnieki saskatīs Birkerta piedāvājuma, nebaidīšos teikt, ģenialitāti?” Tā labi sen – kad tika publiskota architekta skice, par to rakstīja Helēna Demakova („Birkerts- samierinātājs”, Diena, 22.08.2001.). (..)

 

Pēc pirmās sadursmes starp mūzeja piebūves jeb „Nākotnes nama” aizstāvjiem un pretiniekiem Architektu namā, kaŗš starp pusēm izvērtās plašsaziņas līdzekļos, kur Birkerts skaidroja savu ideju, pauda savu pārsteigumu, ka „sāpe par Okupācijas mūzeja nākotni un veidolu atsevišķos cilvēkos ir tik ilgi rūgusi. Ir pagājuši 12 (!) gadi, kopš pieņemts lēmums par mūzeja piebūvi, un šo gadu laikā bija iespēja runāt, diskutēt, mainīt. Taču – kāpēc tieši tagad? Man šķiet profesionāli bezatbildīgi izteikt jebkādus kategoriskus spriedumus un vērtējumus šobrīd, jo gluži vienkārši pasaules architektu cunftē tā nedara”. („Birkerts: Okupācijas mūzeja piebūve ir minimālas apbūves paraugs”, LETA, 30. jūnijs 2015.)

 

Te būtu vietā iepazīties ar „Architekta ētikas un profesionālas rīcības kodeksu”, kas pieņemts Latvijas Architektu savienības padomē 2012. gada 17. decembrī. „P.49. Architekts aizmuguriski, ļaunprātīgi vai netaisnīgi nekritizē un nediskreditē citas personas architektūras veikumu. Architektam īpaši jāizvairās no izteikumiem, kas netaisnīgi un tīšuprāt ceļ neslavu citam architektam. P.51. Architekts var pārņemt cita architekta iesāktu darbu, ja līgums ar architektu, kas iepriekš ticis nolīgts šim pašam projektam, ir izbeigts atbilstoši līguma nosacījumiem vai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā vai arī šis architekts ir miris, kļuvis un atzīts par rīcībnespējīgu vai pats oficiāli akceptētā formā ir atteicies no sava iesāktā darba turpināšanas.”

 

Gan sabiedrībā, gan profesionāļu vidū ir polārizējušies viedokļi par projekta ietekmi uz Strēlnieku laukuma attīstību, bet piedāvājums uzsākt mūzeja ēkas rekonstrukciju tās pašreizējā apjomā, turklāt apgūstot ēkas rekonstrukcijai piešķirtos valsts budžeta līdzekļus noteiktajos termiņos, ir nonsenss, jo tāda projekta nav. Bez tam, atbilstoši spēkā esošajai pilsētplānošanas dokumentācijai, strīdīgo zemesgabalu ir paredzēts apbūvēt, un tad jau projekta kritika liek domāt ekonomisko spēku ietekmju robežu pārzīmēšanu. Daži architekti Latvijā uzskata sevi par nenovērtētiem, un tad cits nekas neatliek, kā kritizēt savējos. 

 

Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis savā atzinumā Rīgas pilsētas būvvaldei ieteicis „neatbalstīt būvatļaujas izsniegšanu Latvijas Okupācijas mūzeja piebūves „Nākotnes nams” būvniecībai, aicinot apsvērt iespēju uzdot par pienākumu iesniedzējam novērst nepilnības, kas saistītas ar piebūves iederēšanos vēsturiskajā centrā. Princis norādījis, ka „Okupācijas mūzeja piebūve neatbilst uzstādījumam par tās līdzību vai analoģiju ar senākās – Vecrīgas viduslaiku – apbūves struktūras atjaunošanu (būvlaides, fasāžu dalījums, lokālās būvmākslas tradiciju pārmantojamība, tradicionālie materiāli). Arī vērtējot no 20.gadsimta pilsētbūvnieciskās situācijas nostiprināšanas skatupunkta – konkrētais priekšlikums to neharmonizē.” (Izcēlumi mani – J.L.).

 

Lai novērtētu Gunāra Birkerta piedāvājumu Okupācijas mūzeja pārveidojumam ar "Nākotnes nams" piebūvi, jāanalizē G. Prinča prasības projekta uzlabošanai. Pirmkārt, vēlme par „apbūves struktūras atjaunošanu” ir visai absurda, ja salīdzinām kvartāla vēsturisko un mūsdienu plānojumu. Prasība konsekventi būtu īstenojama, tikai nojaucot Okupācijas mūzeju. Prasība par būvlaides ievērošanu ir daiļrunīga, bet nekonkrēta, jo pēdējā gadsimtā tā ir mainīta vairākkārt. 

 

Fasāžu dalījums ir viens no formas veidošanas paņēmieniem, un, lūk, tas jau ir cieši saistīts ar architekta izvēlēto stilu. „Klasiskā” ēkā, kuŗas fasādi lielā mērā veido logu perforācija, ir viens dalījums, bet tādam „aklam” apjomam, kā Okupācijas muzeja ēka, ir pavisam cits dalījums, kas izriet tikai no kopējās būvmasas proporcijām. Prasība sasniegt līdzību ar Vecrīgas viduslaiku apbūvi ir pilnībā destruktīva attiecībā pret vēlmi turpināt mūzeja stilu. 

 

Tāds retorisks vārdu virknējums kā „lokālās būvmākslas tradiciju pārmantojamība” ir grūti komentējams pirms esam vienojušies par to, kas ir „lokālās būvmākslas tradicija” un vai Okupācijas mūzejs tajā ietilpst, vai ne. Ja ietilpst, tad G. Birkerta piedāvājums ir tās mantinieks, ja neietilpst, respektīvi, ir tai svešs, tad vispār zūd jebkādi argumenti, lai mūzeja ēku uzskatītu par aizsargājamu vērtību.

 

Līdzīgi fraze par „tradicionālo materiālu izmantošanu” prasa skaidrojumu – kurus pieskaitīsim tradicionāliem? Nav šaubu par akmeni un ķieģeli, kā arī no tiem atvasinātiem mākslīgā akmens materiāliem. Koks tika aizliegts jau Rīgas pirmsākumos, tātad būtu izslēdzams no Vecrīgai tradicionālajiem materiāliem. Strēlnieku mūzeja autori savulaik asprātīgi lietojuši vaŗa skārdu, kas tradicionāli klāj baznīcu jumtus un torņus. Ne mazāk veiksmīgs ir Nākotnes nama autora piedāvājums apšūt to ar granīta plāksnēm. 

 

Smagākais apvainojums G. Birkerta projektam ir galvenā architekta biroja direktora pārmetumi par harmonijas trūkumu, lai gan G. Princis netieši atzīst šī apsūdzības punkta esamību jau esošajā situācijā: „Risinājums deformē objekta kultūrvēsturisko vērtību un pastiprina tā neiederību Vecrīgas ainavā (Izcēlums mans – J.L.) un panorāmā, tādējādi disonējot ar koncepciju par kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu nākamajām paaudzēm.” Panorāmu varam „nolikt pie malas”, jo tajā mūzejam maza loma, bet neiederības jautājums ir apspriešanas vērts tieši kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanas aspektā.

 

Pēc abu totālitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci runāt par harmoniju ēkās, kuŗas domātas šo noziegumu vēstures atainojumam, ir gluži vienkārši banāli. Teodora Adorno apgalvojumu par to, ka rakstīt dzeju pēc Osvencimas ir barbariski, kas izteikts viņa darbā "Kultūras kritika un sabiedrība", var interpretēt dažādi, bet viens ir skaidrs – architektūrai  vietās, kuŗas cietušas no kaŗa, ir jāspēj par to runāt īpašā veidā, nepieprasot harmoniju. Ja mūzeja ēka ir vērtīga tāda, kāda tā ir - „neiederīga”, tad pārmetumi par tā piebūves „neiederību” liek secināt, ka Rīgas galvenais architekts stāstu par okupāciju vēlas klausīties kādā „piparkūku namiņā”.

 

Interneta vietnē www.mugurkauls.lv anonīmi autori pieprasa „sakopt un saglabāt Latvijas Okupācijas mūzeja ēku esošajā veidolā! Pārbūvēta un pārdēvēta, tā zaudētu architektūras vērtību un savas sūtības simbolisko svaru.” Turpat tiek apgalvots, ka „tā saucamais Nākotnes nams – baltā piebūve (architekts Gunārs Birkerts) – ir formāls un viltots simbols.” Gluži otrādi – salīdzinot ar neviltoto Nākotnes namu, kas radīts konkrētai funkcijai- izgaismot smago vēsturi, Okupācijas mūzejs ir viltots simbols, jo ir mainījis savu saturu. Latviešu strēlnieku piemineklis, kuŗa piederību skaidri apliecina zvaigzne pie cepures, ir daļa no 1971. gadā atklātā memoriāla, kuŗa mērķis – stāstu par t.s. Oktobra revolūcijas varoņiem iesakņot padomju Latvijas pilsoņu apziņā. Autori pieminekli uzskatīja par kompleksa sastāvdaļa, bet gadus trīsdesmit vēlāk architekts G. Lūsis-Grīnbergs partizāniskā veidā – noformējot atļauju renovēt pieminekļa postamentu, novāca tā autentisko pamatni un iekala vārdus un burtus „LATVIEŠU STRĒLNIEKI 1915-1920” Šodien mēs zinām, ka revolūcija bija boļševiku organizēts demokratiskās Krievijas valsts varas apvērsums, kam sekoja sarkanais terrors, kurā piedalījās arī latvieši. 

 

Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments ir pieņēmis lēmumu pagarināt mūzeja būvprojekta izvērtēšanas termiņu līdz 2016.gada 11.maijam. Savukārt Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija izskata likumprojektu "Grozījumi Latvijas Okupācijas mūzeja likumā" ar mērķi tos pieņemt līdz Ziemassvētkiem. Grozījumu būtība – noteikt, ka  Okupācijas memoriāla kompleksam piešķirams nacionālās nozīmes objekta statuss un Nākotnes nams tiek būvēts pēc Birkerta projekta. Lai nodrošinātu memoriāla atklāšanu Latvijas valsts simtgadē 2018.gada 18.novembrī, likumprojektā paredzēts, ka būvniecības procesu reglamentējošos lēmumus par memoriāla projekta īstenošanu institūcijas pieņem ne vēlāk kā 14 dienu laikā no dienas, kad saņemti dokumenti, institūciju lēmumus var pārsūdzēt tiesā, kuŗai sūdzību jāizskata mēneša laikā, bet būvniecības īstenotājs var turpināt būvdarbus līdz brīdim, kad spēkā stājas galīgais tiesas spriedums.