„Esam gatavi lietiskai sarunai”
Valters Nollendorfs intervijā Laikam un Brīvai Latvijai    12.05.2015

 

Šobrīd, kad diskusijas par Okupācijas mūzeja Nākotnes namu ir pašā karstumā, netiek runāts par mūzeja pārcelšanu uz Stūŗa māju, bet gan par tā izvietošanu esošā – Strēlnieku laukuma nama apjomā, bet bez piebūves. Par iemeslu minot to, ka tiek izjaukts Strēlnieku laukuma ansamblis un ka piebūves apjomā galvenokārt tikšot izvietota administrācija.

 

V. Nollendorfs. Pilnīgas aplamības! Šis pārmetums ir apvainojums kā architektam, tā mūzejam. Administrācija ir viena neliela daļa no mūzeja, piemēram, grāmatvedība nestrādā mūzeja telpās, tas ir tā sauktais ārpakalpojums. Ir jāsaprot, ka mūzejam kā vienotam organismam ir jāstrādā vienuviet – kopā jābūt visām krātuvēm un cilvēkiem, kas ar tām strādā. Tam visam savukārt jābūt saistītam ar citām mūzeja funkcijām: pastāvīgajām un mainīgajām ekspozīcijām, ar mūzeja izglītojošo darbu, audiovizuālo materiālu, pētniecību, publisko informāciju, starptautiskajām attiecībām. Okupācijas mūzejs ir iekļauts valsts protokolā, kas nozīmē, ka uz to tiek vesti augsti ārzemju viesi. Un ne tikai – te ierodas diplomāti, žurnālisti, skolēni, studenti, visi interesenti. Okupācijas mūzejs ir strādājošs mūzejs, nevis kāda statiska ekspozīcija. 

 

Tad kā jūs skaidrojat, ka tieši šobrīd tiek diskutēta Nākotnes nama būvniecības lietderība? 

 

Man nav atbildes – ir tikai jautājums: kas ir slēptais motīvs vai nolūks un kāpēc tas parādījies tieši tagad? Un tieši tādā veidā – uzrakstot vēstuli Kultūras ministrijai un nepajautājot mums, cik un kādas telpas, un kāpēc ir vajadzīgas.

 

Vai tad neesat ar architektiem runājuši aci pret aci?

 

Nē. Vēstule adresēta Kultūras ministrijai, Nacionālajai Kultūras padomei, Nacionālajai Architektūras padomei, Latvijas Mūzeju padomei, valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai un Rīgas domei, un  mums to pārsūtīja. Mūsu izpratnē pastāv un darbojos tiesiskās paļāvības princips, proti, 2007. gadā tika pieņemts lēmums, ko izstrādāja architekta Jāņa Dripes vadītā padome un par ko nobalsoja vairākums, iebilstot vien architektiem Jānim Krastiņam un Andim Sīlim. Krastiņam bija iebildumi pret Gunāru Birkertu kā personību, tā architektu, Sīlis uzskatīja, ka mūzeja ēkai jāpaliek tādai, kāda tā ir.

 

Andis Sīlis, Zaiga Gaile u.c. Latvijas architekti tā uzskata joprojām.

 

Savukārt Pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis ir pateicis skaidri – mūzeja ēka Strēlnieku laukumā nav pieminekļu aizsardzības objekts, un, pat ja tāds būtu, tas nenozīmē, ka to nevarētu pārmainīt. Protams, saņemot attiecīgas atļaujas. 

 

(Redakcijas piebilde. Redakcijas rīcībā ir informācija, ka savu parakstu pārbūves atļaujai nav devusi pašvaldības iestāde Rīgas ūdens un joprojām kavējoties to dot. Par Rīgas domes attieksmi pret Okupācijas mūzeja projekta risinājumu interviju redaktorei ir apsolījis Nils Ušakovs, kuŗš nule devies atvaļinājumā un ar Laiku un Brīvo Latviju runāšot pēc 25. maija.)

 

Architektu galvenie iebildumi ir kā pret piebūves telpu izmantojumu, tā arī pret fasādes risinājumu. Vai jūs paši esat apmierināti ar Inta Pujāta architektu biroja piedāvājumiem?   

 

Ar Pujāta biroju „5. iela” strādājam  divus gadus, kad mums to piedāvāja Valsts nekustamo īpašumu aģentūra, pēc tam, kad iepriekšējais būvprojekta apakšuzņēmējs nebija izpildījis savu darbu noteiktajā termiņā – līdz 2014. gada 1. janvārim. Visu šo laiku kopā bijām strādājuši, lai centimetru pa centimetram iekļautu projektā ekspozīcijas elementus, tostarp vagona maketu u. c. Projektētājam ir jāpārzina telpu izvietojums un stāvoklis, ņemot vērā, piemēram, mikroklimatu, kāds vajadzīgs tekstiliju, gleznu, papīra dokumentu glabāšanai. Mēs esam apmierināti ar architektu biroja darbu. Gunārs Birkerts šo projektu mums ir dāvinājis, viņš ir architekts ar pasaules vārdu. Un viņš strādāja ar lielu pietāti pret veco. Birkerta ieskatā veco fasādi vajag saglabāt tādu, kāda tā ir. Bet piebūvei esam izraudzījuši balto Somijas marmoru. Lai nesaka, ka viņš nav bijis mūsu nama pagrabos – te diskusijās esam vadījuši daudzas stundas. Esam arī daudz apsprieduši apmeklētāju plūsmu, pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. 

 

Esmu pārliecināts, ka apmeklētāju skaits Okupācijas mūzejā varētu pieaugt līdz pat 200 tūkstošiem. Un tas ir iespējams tikai tad, ja mūzejs atrodas centrālā vietā. 

 

Vai uzskatāt, ka iespējamas sarunas visām ieinteresētajām pusēm pie kopīga sarunu galda?

 

Saprotiet – mēs nevaram pēkšņi lūgties – nāciet pie sarunu galda, ja, mūs neuzrunājot, tikušas nosūtītas vēstules minētajām Latvijas organizācijām un UNESCO. Bet esmu gatavs runāt, iedziļināties pārbūves plānos, lietiski apspriežot detaļas.