EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
“Es lūdzos”
129301
Goda virsdiriģente Lilija Zobens Dziesmu svētku atklāšanas parādē. (Kabrioletā aizmugurē – diriģents Jēkabs Ozoliņš)

Diriģente Lilija Zobens intervijā Diānai Jancei    04.07.2023

 

 

 

Londonas latviešu kori diriģente Lilija Zobens vada jau kopš 1978. gada un diriģējusi daudzus Dziesmu svētku koŗus gan Eiropā, gan Amerikas kontinentā. Daudzi Latvijā Liliju Zobens atceras kopš 1990. gada Dziesmu svētkiem, kur viņa baltā tautastērpā  pirmo reizi diriģēja brīvās Latvijas XX Dziesmu un deju svētku lielo Mežaparka kopkori. Šogad viņa ir svētku Goda virsdiriģente. 

 

Diriģente ir arī Latvijas Nacionālā kultūras centra Dziesmu un deju svētku padomes dalībniece un, iespējams, tāpēc Lilija Zobens uz svētku norisi raugās ar zinošāku, skaudrāku skatu, kuru pauda arī sarunā.

 

Kāda bija šo Dziesmu svētku koŗu programma, vai viegli to bija apgūt?

Sākumā viena otra dziesma likās neparasta, bet tā bijis jau agrāk  - dziesma mēdz  sākt iepatikties, kad esam to iemācījušies, dziedot. Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem – katrā slēpjas daudz vairāk, nekā liekas sākumā. Ir gan  notikusi viena dīvaina lieta - pirms aptuveni trijiem gadiem Mūzikas akadēmijā bija kordiriģentu sanākšana, un ar mērķi papildināt svētku repertuāru, mums, kordiriģentiem, deva pētīt grāmatas ar ļoti daudzām dziesmām. Diemžēl, neviena no mūsu izvēlētajām dziesmām līdz pašiem svētkiem tā arī nav nonākusi.  Toreiz bijām izvēlējušies dažas patiešām labas dziesmas, kuŗeas iederētos Dziesmu svētku repertuārā…Tā jau ir, vienmēr vēlamies uzsākt ko jaunu. Ir gan sanācis tā, ka vien pusotru gadu pirms pašiem svētkiem kāds attapies - o, mums vajadzētu pasūtināt jaunas dziesmas! Jāsaka, šāds process varbūt vienmēr neizdodas tik cienīgs, kā cerēts. 

 

Par nākošo Dziesmu svētku repertuāru būtu jāsāk domāt tad, kad tik tikko nodziedāti iepriekšējie, nebūtu jāgaida divus gadus. Ne jau vienmēr, pasūtinot dziesmu, izdodas tā, kā būtu vajadzīgs. Ja gatavotos uzreiz pēc iepriekšējiem svētkiem, varētu saprast un izspriest, kas gājis labi un kas, iespējams, tik labi nav izdevies. Turklāt ir vēl viena problēma - katrus svētkus nāk jauna komanda, bet derētu atstāt dažus cilvēkus, kuŗi strādājuši iepriekšējos svētkos, tie zinātu, kādas kļūdas pieļautas un nākamā reizē  neatkārtotu tās pašas. Šoreiz gan gribētos uzteikt Dainu Markovu, kuŗa ārkārtīgi cītīgi strādājusi, viņai bijuši jāgāž milzīgi kalni, lai mēs tiktu pie Dziesmu svētkiem, un tas nav bijis viegli.

 

Es ļoti priecājos par daudzām dziesmām, piemēram, Emīla Dārziņa “Ciānas bērni” ir fantastiska, Jāzepa Vītola “Beverīnas dziedonis” - šādas dziesmas repertuārā ir jāpatur. Man  ļoti žēl, ka  līdz repertuāram nekad nenokļūst Jēkaba Graubiņa dziesmas. Viņš bija viens no mūsu visievērojamākajiem komponistiem un folkloristiem, bet jau gadiem viņa darbi tiek aizbīdīti pie malas. To pamato, sakot, ka Graubiņa dziesmas koristiem esot pārāk grūtas, bet - mēs dziedam Pēteŗa Vaska “Savā tautā” un vēl citas, ko nemaz nevar saukt par vienkāršām. Manuprāt, tas nav attaisnojums.

 

 

Gadu no gada tiek runāts, kādai īsti jābūt Dziesmu svētku tradicijai -  tai jāsastingst vai jāmainās?

Nedrīkst sastingt, jo tad sāk mirt! Dziesmu svētki  vienmēr atspoguļojuši savu laiku - tā arī bija pie mums trimdā. Jauni laiki, jaunas dziesmas no jauniem komponistiem,  bet neaizmirstot labāko no senatnes! Tikai tā var uzturēt jaunu paaudžu interesi un iesaistību Dziesmu svētku procesā. Man patīk, ka šoreiz ir koncerts tikai koŗiem a capella - “Tīrums”, jo Noslēguma koncertā jau parasti mēģina savienot it visu, kas bijis svētkos - folkloras ansambļi, dejotāji, pūtēju orķestri… Domāju, ka divi koncerti ir ļoti pareiza izvēle,  arī 1990. gada svētkos arī bija divi lieli koncerti. Diemžēl, skatos, ka uz “Tīruma” koncertu daudzas biļetes vēl palikušas pāri, nav izpārdotas.

 

Dziesmu svētki ir tradicija, un zinām, ka tradicijas mēdz mainīties pamazītiņām, ar laiku - nāk jauni cilvēki, un katra paaudze svētkiem pieliek kaut ko no sevis, vienlaikus aizmirstot šo to no tā, kas vairs neder. Man patīk, ka dažādās koncertprogrammās arvien vairāk tiek iesaistīti bērni. 

 

Kad domā par Dziesmu svētkiem, vissvarīgākais ir domāt un veicināt  koŗa dziedāšanu skolās. Ja nesāk dziedāt jaunos gados, jau no bērnības, tad nekas nesanāk, jo vēlāk iesākt dziedāt ir ļoti grūti. Tas nozīmē, ka, ja Izglītības un Kultūras ministrijas kopīgi neizdomās programmu, kā veicināt koŗa dziedāšanu skolās, pēc nākamiem desmit vai piecpadsmit gadiem  mūsu Dziesmu svētkiem būs krizes punkts. Arī Anglijā ir tā pati problēma, jo skolās palicis vien minimāls skaits mūzikas stundu, ir pat dažas skolas, kuŗās mūziku nemāca nemaz. Kā mūziķe, kuŗai mūzika ir dvēseles maize, nevaru pieņemt, ka bērniem atņem baudu, ko dod mūzika. Visi taču zinām, ka tiem, kas mācās kādu mūzikas instrumentu, labāk attīstās smadzenes; spēlējot un dziedot attīstās abas smadzeņu puslodes, un tas nozīmē, ka tādam bērnam vieglāk mācīties arī citus priekšmetus, labāk iet ar matēmatiku, literātūru, valodām. Turklāt bērns iemācās arī pašdisciplīnu, jo, mācoties gammas, jāstrādā rēgulāri, katru dienu, un viņš saprot, ka ir jāpiestrādā, lai kaut ko sasniegtu,  gluži tāpat kā tas ir vēlāk dzīvē. Nav jau tā, ka  pēkšņi veiksies, vispirms jāiemācās, kā strādāt un tad jāstrādā. Tieši šo sistēmu pierāda mūzikas mācība un, ja skolās nemācām mūziku, bērniem atņemam svarīgu dzīves sastāvdaļu, un tas ir grēks, tas tiešām ir grēks!

 

Ja “Latvija ir zeme, kas dzied” - tad dodiet bērniem iespēju dziedāt! Neatņemiet dziedāšanu no skolu programmām!

 

 

Vai varētu būt tā, ka latviešiem “dziedāšanas gens” ir spēcīgāks kā citām tautām?

Senos laikos tika kopā dziedāts ļoti daudz dziesmu - kāzās, bērēs, svētdienu vakaros. Patiesībā jau dziedāšana, mutvārdu tradicija ar tautas dziesmām un pasakām  bija vienīgais veids, kā latvieši varēja izpausties. Vakaros, kad darbi apdarīti, esot sēdēts un dziedāts. Var pat teikt, ka latvieši  dziedājuši, pateicoties mūsu vēsturiskajiem apstākļiem. Šī dziedāšana bija pamats, lai izveidotos kori – tajos gāja cilvēki, kuŗi dziedāja kopš “bērna kājas”, ganos. Tā bijis arī citur, piemēram, savulaik biju Dienvidslavijā un tur stāstīja, kā sievietes vakaros adījušas, audušas un dziedājušas. 

 

Varbūt dziedāšana tik tiešām ieaudusies mūsu liktenī. Ja pavēro, kas notiek, ja kopā sanāk latvieši, turklāt ne tikai koristi, redzam – visi grib dziedāt. Turklāt mums ir kopējs repertuārs, zinām tautas dziesmas, zinām daudz citu. Reiz man jautāja - ko tad dzied angļi, kad sanāk kopā? Bet viņi to nedara, jo nav kopēja repertuāra. Mana paaudze, varbūt dziedātu “Bītlu” dziesmas, cits ko citu, bet kopējo, apvienojošo dziesmu nav; tas nav tā, kā mums, latviešiem. 

 

Dziedāšana nav tikai garīgs pārdzīvojums,  tai  ir arī svarīga fiziska reakcija - kad dzied, ķermenis rada oksitocīna hormonu, cilvēki sāk izskatīties labāk, viņiem ir laba sajūta, to sauc arī par “laimes hormonu”. Arī pati to esmu izjutusi: dažreiz daudz jāstrādā, jāgatavo programma, esmu nogurusi, bet piesēžos pie klavierēm, sāku dziedāt un jau pēc stundas pilnīgi mainījies mans garstāvoklis, esmu pozitīvi noskaņota un gatava strādāt ilgi. Man tiešām ir veicies ar dziedāšanu!

 

Kad cilvēki tiek korī, blakus viens otram, oksitocīna hormons tiek radīts vēl vairāk, un dziedāšanas mēģinājumu beigās visi ir tik priecīgi un draudzīgi!  Radusies labsajūta, dziedātāji  sajutuši fiziskas pārmaiņas ķermenī, daudzi stāstījuši, ka, aizbraucot mājās pēc koŗa mēģinājuma, viņi sāk strādāt, kaut gan jau sen būtu laiks iet gulēt. Varbūt tas, ka latvieši visos laikos dziedājuši, pat grūtos apstākļos devis zināmu labsajūtu  un palīdzējis izdzīvot. 

 

 

Iespējams, šogad daudzi īpaši gaida  svētku laika vienotību, kā to noturēt, kā   ikdienā saglabāt svētku pacēlumu?

Varbūt - turpināt dziedāt korī, citam, varbūt,  iestāties kādā korī? Kad atgriežas ikdienas dzīve, cilvēkiem ir tendence aizmirst to, kas bijis. Esam par daudz pavirši, modernā laikmeta technoloģijas aizņem ārkārtīgi daudz laika, piesēžamies pie datora un laiks pazūd.  Tagad pati  mēģinu atradināties no sociālajiem medijiem, jo tie mani kavē priecāties. Kavē iet dārzā un rūpēties par tomātiem, piezvanīt un satikties ar draudzeni. Kādreiz jau sarakstāmies, bet daudz labāk būtu paņemt telefonu un aprunāties. Dzīvais kontakts ir būtisks, un tas mums vienam otru ļautu labāk saprast.

 

Mēdzam Dziesmu svētkus saukt par tautas lūgšanu - par ko mēs lūdzamies?

Es lūdzos, lai visi paturētu savu latviskumu, savu latvisko identitāti, saprastu, ka mums pieder kaut kas tikpat dziļš, ja ne dziļāks kā citām tautām. Reiz, lasot pasaku grāmatu, ko man mazai atsūtīja vecmāmiņa, sāku saprast latviešu tautas raksturu, motivāciju un dzīvesveidu, tas man liekas ļoti svarīgi. 

 

Es lūgtu par to, lai mēs domātu par latviešu valodu, jo tagad daudziem jauniem cilvēkiem  patīkamāk liekas sarunāties angliski. Lai uzturētu mūsu kultūru, katram no mums   ir vajadzīga latviešu valoda, tā ir mūsu ārkārtīgi būtiska un  dziļa identitātes daļa. Mūsu valoda pauž arī to, ka  tautas dziesmās un dzīves veidā parādās īsta cieņa pret dabu, latvieši vienmēr mīlējuši dabu. “Laba mana māmuliņa, labi mani mācījusi: ne sunīti kājām spert, ne guntiņu, pagalīti”. Tā ir mācība, ka dabai nedrīkst darīt pāri. Tas, kas pašreiz notiek pasaulē, parāda, ka cilvēce dabai darījusi pāri. Paši vien esam vainīgi! Latvieši gan vainīgi mazāk, Latvijas daba piesārņota mazāk kā citviet. Latvijā cilvēki var daudz paveikt, jo te esam tuvāk dabai un to labāk izprotam. Mana lūgšana būs par to, lai latvieši turpinātu cienīt un lietot savu valodu, uzturēt savu identitāti un rūpēties par dabu.


 

Atpakaļ