”Es katru dienu domāju par Latviju”
Diāna Jance    06.04.2021

 

 

Laila Robiņa ar skatuves vārdu Laila Robins ir vispazīstamākā latviešu izcelsmes teātra, TV filmu un kino aktrise Amerikas Savienotajās Valstīs. Lomu un arī saņemto balvu saraksts ir gaŗš - viņa strādājusi kopā ar kinorežisoriem Robertu de Niro, Klintu Īstvudu, Stīvenu Soderbergu... Kritiķi viņu slavē arī par izteiksmīgām raksturlomām Ņujorkas, Ņūdžersijas, Baltimoras un citu pilsētu teātros. Darbu amplitūda gan drāmās, gan komēdijās ir plaša: starp dudzām citām lomām minamas gan titullomas Ibsena lugā “Heda Gablere” un Šekspīra lugā “Antonijs un Kleopatra”, gan filmēšanās TV seriālos “Soprano ģimene” un “Blacklist”.

 

Būtiski uzsvērt, ka mūsu saruna notiek latviski virtuālajā vidē, un no sava Ņujorkas dzīvokļa aktrise ar īpašu sirsnību vairākkārt atceras radiniekus un redzētās vietas Latvijā. Vēlāk Lailas Robiņas atsūtītās fotografijas ir tieši tik skaistas, kā tas pienāktos īstai Holivudas kino dīvai. 

 

Kāda ir jūsu ikdiena pandēmijas laikā?

Ceļos agri, vakar biju augšā jau sešos. Katru rītu sāku ar stundu ilgiem vingrojumiem. Jau pavasarī savedu kārtībā savu māju - iztīrīju skapjus, mazgāju, sviedu ārā lietas, kuŗas vairs negribēju paturēt, tas bija liels projekts. Gribu iet uz priekšu, uz nākotni un vairs nevēlos vecās lietas. Daudz laika paņem arī vēstuļu lasīšana un rakstīšana e-pastā. Reizēm lasu un skatos filmas un teātru izrādes. Piemēram, vakar skatījos, tepat no Ņujorkas: African acting company (Āfrikas aktieru trupa) rādīja savu versiju par Šekspīra lugu “Ričards III”. Tas ir ļoti interesants teātris, arī es pirms kādiem sešiem gadiem pie viņiem spēlēju Strindberga “Nāves dejā”. Lasu arī grāmatas, tas ir ļoti jauki, jo man tā ir greznība – esmu bijusi tik ļoti aizņemta. Parasti vienīgais, ko esmu lasījusi, bijušas tikai lugas vai televīzijas filmu scenāriji, visu laiku esmu meklējusi jaunus darbus, pie kuŗiem varētu strādāt. Kad vasarā dzīvoju pie mammas, satiku senu skolas draugu, kurš vada grāmatu klubu un tagad no Ņujorkas varu tajā piedalīties ar Zoom palīdzību.

 

Vai šajā sezonā ir izdevies atrast arī kādas lomas?

Esmu spēlējusi trīs izrādēs Zoom platformā. Pirms gadiem desmit piedalījos teātŗa grupā un kopā iestudējām četras lugas. Tagad vienu no tā sagatavojām īpaši tiešraidei - sarunājāmies Zoom, un tas tika nofilmēts. Izrāde saucas “Par ko mums vajadzētu runāt” - sarunājāmies par šodienas situāciju, par krizi un par ikdienas rūpēm. Vienā no Zoom  izrādēm filmējos tepat, no Ņujorkas, bet pārējās filmējos manas mammas mājā Minesotā, jo visu vasaru nodzīvoju tur. Tas mani ļoti iepriecināja, mammai ir 90 gadu, un ir tik labi būt kopā. Ģimenē esam četras māsas, vecākā dzīvo pie mammas visu laiku, pārējās mainās. Minesotas mājā mēs visas uzaugām.

 

No marta man nebijis rēgulāra darba, viss bijis slēgts, un tikai septembrī spēlēju krievu spiedzi Katarīnu Rostovu divas epizodēs TV seriālā “Blacklist” (Melnais saraksts). Pašlaik filmējos miniseriālā “Doctor Death” (Doktors Nāve). Ik pa laikam filmēšana gan ir jāpārtrauc, jo atklājas saslimušie ar Covid, un tad viss tiek slēgts un mūs visus testē un testē… Visu laiku strādājam maskās, tikai filmējoties uz īsu brīdi tās noņemam. Pavasarī paredzams darbs Toronto, Kanādā, tur turpināšu darbu Amazon TV platformas seriālā “The boys” (Puiši). Pagājušajā gadā filmējos piecās epizodēs, šogad būs vēl trīs. Tātad martā braukšu uz Kanadu un, acīmredzot, pirms varēšu ķerties pie darba, divas nedēļas nāksies sēdēt karantīnā kādā viesnīcā. Kopumā tas iznāks ilgi, bet esmu ļoti pateicīga, ka man ir darbs, jo tik daudziem aktieriem nav, ko darīt, un tas ir tik grūti. Esmu ļoti laimīga! Ne visiem tā ir izdevies.

 

Vai bieži izejat Ņujorkā uz ielas?

Izeju vienreiz nedēļā pēc pārtikas, staigāju pa ielām tikai tad, ja ir kaut kas vajadzīgs un neeju tālu - piemēram, Apple veikals ir tikai piecus kvartālus no manas mājas. Ja jāstāv kādā rindā, tad ievērojam 5 pēdas un visi ir ar maskām. Kaut arī ielās nav tik daudz cilvēku, saslimušo skaits aug.

 

Kā esat novērojusi - cilvēki palikuši draudzīgāki vai baidās viens no otra?

Amerikā ir tik daudz problēmu - gan polītika, gan Covid, cilvēkiem trūkst pacietības. Ja kaut kas notiek, tad uzreiz cits uz citu var sākt kliegt, gandrīz uzbrukt. Parasti Ņujorkā cilvēki vienmēr bijuši draudzīgi un izpalīdzīgi. Tagad ir arī daudz vairāk bezpajumtnieku. Tepat kādā viesnīcā netālu no manis izmitināti pat iemītnieki no cietuma - jo cietumos cenšas atstāt vairāk vietas, lai neizplatītos slimība. Ir jābūt uzmanīgiem.

 

Kas jums tagad dod spēku?

Es lūdzu Dievu, mums ir dievkalpojumi Zoom baznīcā, un arī rēgulāra vingrošana palīdz, tāpat cenšos pareizi un veselīgi ēst. Bieži arī eju staigāt gar Hudzonas upi. Man ir daži draugi, ar kuŗiem katru dienu sarunājamies, reizēm pat vairākas reizes dienā. Rūpējos arī par vienu 91 gadīgu dāmu, kurai vedu ēdienu. Esmu laimīga, ka neesmu viena pati - dzīvoju kopā ar vīru, ir tik labi šos laikus pavadīt kopā. 

 

Kā jums šajos laikos visvairāk pietrūkst?

Redzēt cilvēkus, būt kopā...aiziet uz teātri, restorāniem... runāt par šo un to...būt kopā ar cilvēkiem... satikties... apkampties... smieties... apmainīties ar idejām, ēst kopā… Šis laiks ir pierādījis, ka mēs tiešām cits citam esam vajadzīgi! Cilvēki ir sociālas būtnes. Un brīvība! Tas ir tik dīvaini, ka bijām sākuši uzskatīt brīvību par pašsaprotamu. Es nekad nevarēju iedomāties, ka brīvību mums pēkšņi varētu atņemt, bet tad tas notika. Tas bija tāds šoks - tik pēkšņi, tik daudziem cilvēkiem, ar tik dažādām profesijām. Burtiski - visa tava vecā dzīve sagriežas kājām gaisā, pazūd un viss notiek ļoti ātri. Tad nāk domas: ko man tagad darīt? Pat vēl vairāk - kas es esmu? Visu mūžu esmu bijusi aktrise un ja pēkšņi vairs nevaru strādāt, neesmu vairs pārliecināta par sevi, par to, kas esmu. Jutos tā, it kā man atkal no jauna ir sevi jāatrod šajā jaunajā pasaulē. Mēģinu atrast, ko varu dot citiem šajos apstākļos, savu ieguldījumu pasaulei. Tas ir ļoti dīvaini un interesanti. Man ir draudzene, viņa ir arī brīnišķīga aktrise, bet vēl viņa nodarbojas ar mākslu - kaltē ziedus, viņa labi pārzina kā to darīt, lai ziedi nepaliktu brūni... Tad viņa tos fotografē un drīz viņai būs izstāde. Viņa savam radošumam ir atradusi citu iespēju izpausties, bet man tādas mākas nav - neko nemāku darīt ar rokām.

 

Kādu enerģiju sajutāt no skatītājiem Zoom izrādes laikā?

Mūsu pirmā izrāde bija tiešsaistē, tur tik tiešām varēja just kaut kādu enerģiju, vismaz starp mums pašiem - ja kāds kļūdījās, tas viss bija īsti, bez iespējas ierakstīt vēlreiz. Bet tad, kad ir īsts teātris, var just saikni ar skatītāju... (balss atkal paliek sapņaina). Īpaši dažos teātŗos, kur skatītāji sēž puslokā ap skatuvi, un pirmā rindas skatītāju kājas burtiski saskaras ar aktieru kājām. Es viņiem spēlēju un mēs bijām tik tuvu viens otram! Tā ir, brīnumaina sajūta - just enerģiju no skatītājiem. Teātrī ir dzīva auditorija, katru vakaru tā ir atšķirīga, atšķirīgs var būt arī aktiera noskaņojums. Man teātrī patīk šāda veida spontanitāte un dzīvīgums.

 

Domāju, ka mēs vēl ilgi vilkāsim maskas. Īpaši teātŗu zālēs, kur skatītāji sēž tik tuvu cits citamotram. Ir tik daudz nezināmā. Dzīve būs pavisam citādāka.

 

Par ko jūs sapņojiet?

Ai, man ir bijuši tik daudzi sapņi! Krāsaini sapņi. Tagad gan vairāk nekā agrāk sapņoju, ka krītu. Ka neesmu izrēķinājusi pareizi, kā varētu lekt un krītu. Iespējams, tas mazliet ir saistīts ar šo laiku. Visu dzīvi tu taču cel un cel savu karjeru, rāpies augstāk, tev ir panākumi... un tad tu pēkšņi krīti. Mani vienmēr ļoti interesē sapņi, lietas, ko tie stāsta, ko nakts domas izceļ no dzīves vai ko sapņi vēsta par nākotni – protams, ja sapņi vispār ir pravietiski. 

 

Esmu pārsteigta, cik jums laba latviešu valoda - ikdienā taču latviski nerunājat?

Nē. Tiešām ne. Man gan ir daudzi latviešu draugi, ir pat vēl viena Laila Robiņa, kuŗa organizē latviešu mākslas pasākumus. Mēs cenšamies runāt latviski, bet visu laiku mums tas neizdodas. 

 

Man nav liela vārdu krājuma, domāju, ka ne vienmēr atrodu pareizās galotnes. 2022. gada vasarā būs latviešu Dziesmusvētki Mineapolē, un organizatori gribētu, lai es spēlēju kādā latviešu lugā. Es gan nezinu, vai spēšu atcerēties latviešu vārdus un iemācīties tekstu. Man īsti nav ticības, ka varēšu to paveikt. Varbūt tomēr mēģināšu.

 

Vai esat iedomājusies, ka šis vientulības laiks savā ziņā atgādina pēckaŗa gadus, kad arī bija neskaidra nākotne?

Es tiešām nekad neiedomājos, ka kaut kas tāds var notikt - pēkšņi visa dzīve ap tevi, visa paša dzīve izmainās. Tā varētu būt tā līdzība - notikumi mainās neatkarīgi no manis - un arī mana dzīve. Tagad ir arī ļoti bīstams laiks, jo tik daudzi internetā atrod viltus informāciju, dezinformāciju, notiek smadzeņu skalošana. Cilvēku domāšanu var viegli ietekmēt un tad viņi aiziet pa nepareiziem ceļiem. Šīs domas sašķeļ cilvēkus, viņi sāk baidīties viens no otra. Nelaimē cilvēki nevis turas kopā, bet ieraujas katrs savā kaktā. Ir bīstams laiks, un tie, kuŗi lieto autoritātīvas metodes var viegli citus iespaidot un veikt lielu kaitējumu. Demokratija ir ļoti trausla lieta, to var viegli pazaudēt. Mēs tai nepietiekami pievēršam uzmanību, to nesaudzējam. Tie cilvēki, kuŗiem pieder manta, to negrib zaudēt un cieši pie tās turas. Un tad ir tie citi, kuŗi saprot, ka tas ir netaisnīgi un grib, lai arī viņus sadzird. Tieši tas pašlaik Amerikā notiek. 

 

Cik bieži jūtaties kā latviete?

Es katru dienu domāju par Latviju, pat mana e-pasta adrese ir saistīta ar Latvijas vārdu. Domāju, ka esmu mazliet savādāka, nekā “īstas” amerikāņu aktrises - manī ir latvietība. Un kā mani audzināja! Man bija baznīca, koris un tautasdejas. Latvietība man ir devusi spēju mīlēt kultūru. Es neesmu no tiem, kas skaļi vicina Amerikas karogu... protams, es esmu amerikāniete un esmu ļoti pateicīga, ka varu šeit dzīvot, bet asinīs es esmu latviete un eiropiete. Esmu par to ļoti lepna - visiem stāstu, ka esmu latviete, ka mani vecāki ir no Latvijas, cik viņiem iesākumā bija smagi, kā viņi dzīvoja Vācijā bēgļu nometnēs, tad nokļuva Amerikā un pirmajos gados strādāja laukos. Es ar to lepojos. Tas ir grūts stāsts, bet mans tēvs ieguva doktora gradu ķīmijā, viņš strādāja, pelnīja, viņš uzaudzināja mūs - četras meitas - esmu ļoti lepna par to! To es stāstu visās intervijās - par latvietību!