Drosmes un skaistuma dzejnieces namā
Lāsma Gaitniece    22.05.2018

 

 

Latvijā viens no gada visskaistākajiem brīžiem ir pavasara atnākšana, kad zemi un cilvēkus vēlīgi silda saules stari, koku un krūmu pumpuri pārtop mazās lapiņās un kā aptrakušas zied ievas. Šogad tas notika maija sākumā, kad pavasara atnākšanu varēja izbaudīt, ja ne ilgāk, tad vismaz divu svinamo dienu – 1. un 4. maija – laikā, kad uz darbu nebija jāiet. 

 

Šo rindu autorei pavasara sākums pagāja Rakstnieku namā Aspazijas ielā 4, Dubultos. Tā ir divstāvu vasarnīca, kas radošo cilvēku rīcībā atrodas kopš 1946. gada un tagad pieder Latvijas Rakstnieku savienībai. Pa istabiņas logu pavērās idillisks skats ne tikai uz Lielupes ūdeņu rāmo plūdumu un tālumā šalkojošo mežu, bet arī uz senlaicīgu, taču nesen restaurētu koka architektūras meistardarbu – Aspazijas māju. Talantīgā latviešu dzejniece un drāmaturģe šajā namā, kuŗu tā vien gribas dēvēt par vasarnīcu, taču tas nebūtu precīzi, nodzīvoja desmit pēdējos savas dzīves gadus. 

 

Pēc vairākas dienas ilgušas, periodiskas novērošanas pa Rakstnieku nama logu bija skaidrs, ka jāaiziet uz Aspazijas māju ciemos. Par tajā redzēto labprāt dalīšos ar saviem lasītājiem.

 

Patiesībā šo namu ir divi – cieši blakus Aspazijas mājai atrodas vēl viens, tiesa, ne tik grezns. Tas ir aptuveni 50 gadus senāks par 1903. gadā celto dzejnieces namu un pirms renovācijas kalpojis mūzeja saimniecības vajadzībām, taču tagad te atrodas mūzeja administrātīvā daļa. Renovācijas laikā abi nami tika savienoti: tagad no administrācijas ēkas caur mazu gaitenīti var nokļūt Aspazijas mājā, taču laikā, kad šeit dzīvoja dzejniece, un arī vēlāk, tie bija divi atsevišķi nami. 

 

Kopā ar Aspazijas mājas izglītojošā darba vadītāju Baibu Freimani sēžam administrācijas ēkas darbistabā, kas pirms renovācijas bija mansards. Mūsu sarunu ik pa laikam pārtrauc āra troksnis – namam garām grabēdams pabrauc vilciens. Aspaziju tā radītais troksnis nav traucējis un netraucē arī mūs. 

 

Tikt pie tādas darbistabas, kāda ir mūzeja personāla rīcībā, būtu ikviena radoša cilvēka sapnis. Pilni grāmatplaukti ar vērtīgiem izdevumiem, to skaitā ir gan Raiņa, gan Aspazijas kopotie raksti, taču uzmanību vairāk piesaista kāda cita apjomīga grāmata – profesores Ausmas Cimdiņas sastādītā „100 Latvijas sievietes kultūrā un polītikā”. Protams, tajā iekļauta nodaļa arī par Aspaziju, viņas dzīves un darba gaitām. Otra šīs darbistabas savdabība ir aptuveni 150 gadus senu tapešu paraugi, kas prasmīgi iekomponēti mūsdienu interjerā. Redzot šīs vecās tapetes, viegli var iztēloties, kā šī telpa izskatījās pirms daudziem, daudziem gadiem. 

 

Savukārt bijušās saimniecības ēkas pirmajā stāvā atrodas vasaras virtuve, kuŗā ikviens var apskatīt Aspazijas laika sadzīves priekšmetus, traukus un mēbeles. Te gan jāpiebilst, ka dzejnieces dzīves laikā virtuve un arī mājkalpotājas Anniņas istaba atradās citā vietā, kur 2000. gadā iekārtoja mūzeja izstāžu zāli ar nelielu stiklotas grīdas fragmentu. Skatoties lejup, var redzēt daļu no ēkas pamatiem! Pašlaik zālē eksponēta monumentālās tēlnieces Artas Dumpes mazo formu izstāde „Saules meitas”, kuŗu iedvesmojis Aspazijas dzejolis “Saule nāk”.

 

Visskaistākā vieta Aspazijas mājā, vismaz gada siltajos mēnešos noteikti, ir verandas. To šeit ir veselas trīs – viena pirmajā un divas otrajā stāvā. Dienvidu verandu pirmajā stāvā dzejniece izmantoja kā izeju uz dārzu, kā arī vasarās tur bieži klājusi galdu saviem ciemiņiem. Savukārt otrā stāva dienvidu veranda bijusi viņas mīļākā vieta visā mājā, ko dzejniece dēvēja par saules un ziedu istabu. Gada siltajā laikā Aspazija tajā strādājusi, uz kušetes atpūtusies un uzņēmusi vistuvākos ciemiņus. Pa verandas logu labi var redzēt Lielupes mesto līkumu. Dubulti ir visšaurākā vieta Jūrmalā: tie ir „iespiesti” starp Baltijas jūru un Lielupi, ko vienu no otras šķir nedaudz vairāk kā 300 metru. 

 

Mājas pretējā pusē atrodas ziemeļu veranda. Senāk tā bijusi atvērta terase, ko rudenī un ziemā aizklāja ar dēļu aizslietņiem. Stāvot verandā, paveras skats uz mūžam nemierīgo Zigfrīda Meierovica prospektu, kas Aspazijas laikā nesa rakstnieka Ivana Gončarova vārdu, Rakstnieku namu un Baltijas jūru. Mūzeja mazākajiem apmeklētājiem verandā pieejams moderns teleskops, ar kā palīdzību aplūkot apkārtni. 

 

Jā, šai vietā ilgi uzkavēties negribas, it īpaši pēc tam, kad pabūts abās dienvidu puses līdziniecēs.

 

Gandrīz katrā Aspazijas mājas telpā – ēdamistabā, salonā, kabinetā, guļamistabas priekštelpā un pašā guļamistabā – var pamanīt divas lietas: kaut ko, kam ir saistība ar Raini, piemēram, Aleksandras Beļcovas gleznu „Raiņa portrets”, izdotās dzejnieka grāmatas, fotografijas un pat skulptūras ar viņa atveidu; un kaut ko, kas saistīts ar antīko pasauli, piemēram, litografiju „Sapfo”, skulptūru „Diāna” un „Ariadne uz leoparda” kopijas. Visas šīs lietas piešķir namam individuālitāti un liecina par tā bijušās īpašnieces alkām pēc skaistā.

 

Kad Aspazija 1929. gadā saņēma valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni, Jānis Plaudis par godu lielajam notikumam laikrakstā „Atpūta” publicēja rakstu, kuŗā Aspaziju nodēvējis par drosmes un skaistuma dzejnieci. Precīzi – tāda viņa patiešām bija! Ne katrs ilgstoši spētu izturēt aukstās ziemas, kad virtuvē spaiņos sasalis ūdens! Tas dzejniecei nebija iemesls, lai meklētu dzīvesvietu citur. Viņa savu namu nepameta pat tad, kad Otrā pasaules kaŗa laikā tika bombardēts dzelzceļš, kas ved tam tieši garām.

 

Skaistuma dzejnieces titulu Aspazija būtu pelnījusi ne tikai savas lirikas un drāmaturģijas dēļ, bet arī tādēļ, ka mīlējusi skaisto gan cilvēkos, gan mākslā. Piemēram, klasisko mūziku un glezniecību. Viņas mājā ir veselas divas klavieres! Tāfelklavieres, kas mūsdienās ir retums, uz Dubultiem tika pārvestas no dzejnieku dzīvokļa Baznīcas ielā, Rīgā, savukārt pēc Tēvzemes balvas saņemšanas 1939. gadā Aspazija par 1500 latiem iegādājās pianīnu Carol Otto. 

 

Par labu gaumi un vēlmi pēc skaistuma liecina daudzās gleznas gandrīz Aspazijas mājas istabā.

 

Senlaicīgās lietas, no kā daudzām ir interesanta vēsture, nav vienīgais Aspazijas mājas lepnums. Sekojot līdzi laikam, mūzeja pirmajā stāvā novietots skārienjutīgais ekrāns, kuŗā pieejamo informāciju ir vērts izpētīt, pirms dodas tālāk un apskata pašu mūzeju. Tā ir vērtīga zināšanu atsvaidzināšana un arī jaunas informācijas iegūšana. Vai zinājāt faktu, ka dzejniece no 1916. gada bijusi Paneiropas Savienības, kas uzskatāma par Eiropas Savienības priekšteci, biedre? Par to liecina viņai Vīnē izsniegtā biedra karte. Vēl dzejniece bijusi arī aktīva dzīvnieku tiesību aizstāve – viņas Dubultu mājā mitinājušies vairāki kaķi.

 

Aspazijas māja patiesi ir tā vieta, uz kuŗu ir vērts aizbraukt, lai lietderīgi pavadītu laiku un uzzinātu daudz interesanta. Mūsdienu modernajam un vienmēr skrejošajam cilvēkam tas būtu vērtīgi.

 

 

UZZIŅAI:

● Aspazijas mājas adrese – Zigfrīda Meierovica prospekts 18/20, Dubulti, Jūrmala.

● Darbalaiks: no 15. maija līdz 14. septembrim otrdien – sestdien no plkst. 10 līdz 18; no 15.septembra līdz 14.maijam otrdien – sestdien no plkst. 10 līdz 17.

● Mūzeja apmeklējums ir bez maksas, ekskursija ar gīdu – 2,85eiro.