Divi vakari Liepājas teātrī
Gundega Saulīte    18.02.2020

 

 

Februāra pirmajā nedēļā bija iespēja divus vakarus pavadīt Liepājas teātrī un noskatīties izrādes, kuŗas tapušas pērnā gada vidū un rudenī. Tie bija iestudējumi, kuŗu nosaukumi, autoru un iestudētāju vārdi jau paši par sevi rosina gan „vienkāršā skatītāja”, gan profesionāla vērtētāj interesi. Katrā ziņā gan Elmāra Seņkova iestudētā izrāde „Šekspīrs”, gan Ditas Lūriņas režijas debijai izraudzītā A. Čehova luga „Ķiršu dārzs” ļauj ieraudzīt Latvijas vecākā profesionālā teātŗa spēku un vājumu. Spēks katrā ziņā izpaužas radošām individuālitātēm bagātā tēlotāju ansamblī, trupā, kuŗai, strādājot dažādu, reizēm pilnīgi atšķirīgu režisoru vadībā, izdodas ik reizi piemēroties izvirzītajiem spēles noteikumiem, atšķirīgiem stiliem un pavisam atšķirīgām iestudētāju prasībām. Un tad ir tā, ka teātris nelolo kādu vienu stilu vai teātŗa mākslas virzienu, bet izmanto daždažādus manevrus, lai skatītājos apzināti kultivētu izpratni, ka „var tā” un var arī citādāk. Bet ansamblis ir izveidojies, elastīgs un meklējumiem atvērts. 

 

Par to visvairāk nācās domāt, skatoties izrādi „Šekspīrs”, kam režisors Elmārs Seņkovs devis žanra apzīmējumu „trilleris” . Izrādē vienā audumā veiksmīgi savīti kopā fragmenti no klasiķa visasiņainākajām lugām, kuŗās cīņa par varu ik reizi vainagojas ar līķu kaudzēm. Drāmaturģe Rasa Bugāvičute-Pēce, centrā paturēdama visciniskāko slepkavnieku karali Ričardu III, ļauj ieraudzīt Makbetu pāŗa centienus par katru cenu iegūt troni un kroni, turpat risinādama arī Jago nežēlīgo spēli ar savu „šefu” – bezgala vientiesīgo Otello, pievēršoties arī Džuljetas un Romeo mīlestībai, kam lemts tikai īss brīdis, jo jāsteidz nāvē. Tāda ir šī trillera būtība – koncentrētā veidā rādīt ļaunuma un godkārības kvintesenci ceļā uz augstāko piepildījumu – zeltā mirdzošo troni. Dramaturģiski veiksmīgs eksperiments, jo šādā klasiķa dialogu izkārtojumā  ( un, protams, aktieriskā piepildījumā) tiek aizsniegts vērienīgs vispārinājums, kas liek domāt par visas cilvēces gaitu no pagātnes līdz mūsu laikiem, zīmējot to kā asiņainu intrigu virkni.

 

Režisors  Elmārs Seņkovs, iedzīvinot darbībā šo „Šekspīra koncentrātu”, atsaucas uz 17. gadsimta teātŗa tradīciju,  kad visas lomas spēlēja tikai vīrieši. Tāpēc arī Liepājas izrādē sieviešu lomās   darbojas aktieŗi.  Ir tikai viens izņēmums – Ričardu III spēlē aktrise Inese Kučinska. Viņa dara to tik pārliecinoši, tik temperamentīgi, izteiksmīgi un daudzkrāsaini, ka skatītāju uzmanība koncentrējas uz šo cilvēciskā ļaunuma iemiesojumu, uztverot ne vairs kā konkrētu cilvēku ar miesu un dvēseli, bet gan  kā vispārinājumu slepkavnieciskiem nodomiem un neierobežotai visatļautībai. 

      

Aktieŗu spēlē izmantoti absurda un groteskas spēles paņēmieni. Šī stāsta varoņi, darbojoties starp teltīm, ar kuŗām scēnografs Reinis Suhanovs piepildījis skatuvi, iezīmējot šo vietu uz zemes kā īslaicīgu uzturēšanās vietu, ir gan smieklīgi lētticīgi, gan slimīgi aizdomīgi, gan savu nežēlīgo ideju pārņemti. Darbībā ir vieta parupjiem jokiem, pat klaunādes elementiem. Un kādu brīdi darbības personas var šķist visai uzjautrinošas, itin kā no cilvēces bērnības priekšstatiem izkāpušas, līdz pienāk apjausma par šaušalīgo cēloņsakarību ķēdi, kuŗā noziegums tiek atalgots nevis ar sodu, bet nākamo, vēl baisāko nodarījumu. Tad Makbetu pāris Gata Malika un Egona Dombrovska atveidā, itin mīļi maigojoties, viens otru aptriepj ar asinīm. Bet nelokāmais kaŗavadonis Otello amizantajā Kaspara Kārkliņa veidolā ar neaizmirstamo melno motociklista galvassegu, savu jūtu uzplūdā nogalinot mīļoto Dezdemonu, aizsniedz patiesi teatrālu traģiku. Savukārt Rolands Beķeris, plastiski izteiksmīgs un atjautīgs aktieris, atveidojot vairākas sieviešu lomas – karaliene Anna, Dezdemona un Džuljeta – personificē trauslumu, kas lemts iznīcībai, un sajūsmina ar meistarību vieglu ironiju apvienot ar traģisma apjausmu. Turpat līdzās Edgara Ozoliņa elegantais Jago vērpj savu liktenīgo intrigu kā elegants mūsdienu darbonis – ar sarkana vīna glāzi rokā aukstasinīgi vērojot savu upuŗu iznīcību. Un daudzo Šekspīra karalieņu tēlos amizanta šķiet sievišķīgā pārģērbšanās kāre, taču Elizabete, vecā Hercogiene, Margarita, Mārtiņa Kalitas, Kaspara Goda un Edgara Pujāta tēlotas, ir un paliek savtīgas pašlabuma cīnītājas.

 

Teatrālā spēle ar Šekspīra varoņiem un izcili pasniegto klasiķa tekstu (kāds retums mūsdienu teātrī – vārds skan!) aizrauj kā vienā kopīgā ritmā pulsējošs skaņdarbs, kuŗā savus akcentus ik pa laikam uzliek Edgara Mākena skaņu partitūra un Bundzinieks – Māris Zīlmanis skatuves labajā malā. Kad Ričards pavēl novākt arī viņu, apdullinošā klusumā izskan rīkojums: „Sitiet bungas!”. Klusums…

 

„Šekspīrs” katrā ziņā pieskaitāms Liepājas teātŗa veiksmēm, sadarbība ar režisoru Elmāru Seņkovu bijusi auglīga kā tēlotāju ansamblim, tā arī skatītāju uztverei.

 

Otrajā vakarā Antona Čehova „Ķiršu dārzs” raisīja pavisam atšķirīgas pārdomas. Izrādi iestudējusi Nacionālā teātŗa aktrise Dita Lūriņa, kuŗas bērnība saistīta ar Liepāju un Liepājas teātri. Turklāt iestudējums Latvijas presē jau daudzkārt novērtēts kā varoņdarbs – tas tapis rekordīsā laikā, glābjot teātri, kam atteicis ievērojams viesrežisors.

 

Lai pieķertos A. Čehova lugai, vajag lielu drosmi, jo vēl pavisam netālā pagātnē tai ir vērā ņemami iestudējumi. Kaut vai Oļģerta Krodera „Ķiršu dārzs” Valmieras teātŗa Kamerzālē ar Ievu Puķi galvenajā lomā. Drosmes un pārliecības par saviem spēkiem Ditai Lūriņai netrūkst. Izrādē atkal redzam režisores iecerei pakļāvīgu ansambli, kuŗā katrs dara, ko var. Tikai… izrāde neskan. Lai apliecinātu savas ieceres oriģinalitāti, tajā ir ietverts tik daudz paņēmienu, tik daudz izdomātu, bet līdz galam neatšifrētu asociāciju, ka visa izrādes celtne top smagnēja un vienveidīga. Piedāvājot skatītājiem stāstu par paputējušu muižnieku dzimtu „kādreiz Krievijā” kā „rēgu sonāti”, par varoņiem, kas savu laiku pārdzīvojuši, un drīzāk līdzīgi pārpelnotām vai apputējušām figūrām pelnu pelēkos plīvojošos tērpos. Lugas darbībai un tēliem piešķirts vispārināts vērtējums, kas pilnībā izslēdz cilvēcisko aspektu. Jo Čehova varoņu raksturiem un viņu savstarpējām attiecībām pāri stāv šis novērtējums – rēgi. Līdz ar to no aktieŗiem netiek prasīts atveidot konkrētus tēlus, viņu starpā nav nekādu attiecību. Tad ko lai spēlē aktieri, kas iepriekšējā vakarā uz šīs pašas skatuves veica neiedomājami sarežģītus uzdevumus? 

 

Visvairāk, šķiet, neveicies Inesei Kučinskai Raņevskas lomā, ko par rēgu gan iespējam uztvert, bet konkrētu raksturu, likteni vai vismaz precīzas, visiem saprotamas jūtas izpaust darbībā viņai nav prasīts. Toties darbība ir „apkrauta”  ar daždažādiem paņēmieniem – aktieŗi staigā pa virvēm, kāpj šņorbēniņos, dejo spocīgas dejas, gāžas orķestŗa bedrē un izrāpjas no gremdētavas, uz skatuves  birst stikla lauskas, kam jāapliecina apliecina, ka vecais laikmets tiek saārdīts… No griestiem nolaižas un vēlāk atkal augšā paceļas septiņas(!) dažādas greznas skatuves lustras. Ar šo paņēmienu (scēnografs Aigars Ozoliņš) vien būtu pieticis izrādes tēlainības radīšanai – neatkārtojamai gaisotnei, kas iespējama vien skatuves telpā. Bet režisore mums piedāvā vēl Knuta Skujenieka dziesmas tekstu, kas atdzejota krieviski(!) un ko nostalģiskās ilgās dzied visi aktieŗi. Dziļākais gaumes noslīdējums manā ieskatā ir Eduarda Veidenbauma dzeja, kas likta mūžīgā studenta Petjas Trofimova mutē. Tādos brīžos pat negribas pacelt acis uz citkārt tik izteiksmīgo aktieri Rolandu Beķeri. Tāpat problemātisks ir programmā pieteiktais jaunais tulkojums, ko itin kā veicis aktieris Leons Leščinskis. Tajā tik daudz jau ar pirmo reizi pamanāmu valodas neveiklību, kuŗas, pilnīgi iespējams, varēja likvidēt, izmantojot kaut vai Oļģerta Krodera iestudējuma eksemplāru.  

 

Ko lai saka? Jāatkārto labi zināmā patiesība, ka izrādes panākumi ir atkarīgi no režisora ieceres skaidrības, no idejas, ko visiem darbā iesaistītajiem kopīgi aizstāvēt vai noliegt. Taču šoreiz „rēgi” skatuves telpā skatītāju uzmanību un interesi divu cēlienu gaŗumā nenotur.