Eiropas Volejbola konfederācijas valdes loceklis un viceprezidents Māris Pēkalis intervijā Andrim Kļaviņam 04.04.2023
Neesam nekāda volejbola lielvalsts, tāpēc ar Tevi lepojos. Dažiem no maniem bijušajiem audzēkņiem ir ģenerāļu kokardes un pulkvežu rombi iekšlietu un militārajās struktūrās, bet Tu esi sasniedzis šim rangam pielīdzināmu pakāpi Eiropas volejbola vadības organizācijā. Šķiet , ka no mūsu Latvijas tāda līmeņa starptautiskajās sporta organizācijās pārstāvjus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kas ir jāpaveic, lai nelielas Baltijas valsts Volejbola federācijas pārstāvis tiktu atzīts un ievēlēts Eiropas Volejbola konfederācijas viceprezidenta amatā? Tava karjeras zvaigžņu stunda nāca vēlāk, bet - kāpēc jaunībā izvēle krita tieši uz volejbolu?
Mācījos Rīgas 50. vidusskolā (tagad Centra Humanitārā ģimnazijā). Tur bija slaveni sporta skolotāji Aleksandrs Blumbergs un Gunta Pavļenko. Neiet uz treniņiem kādā sporta skolā gandrīz bija neiespējami. Skolā bieži viesi bija dažādu sporta veidu treneri, kuri aicināja mūs iesaistīties sporta nodarbībās. Mana izvēle krita uz volejbolu, un ar šo volejbola bacili saslimu uz mūžu. Citādi jau nebija iespējams, jo izcils piemērs biji tu, mans treneris, kas kļuva par slavenās Auroras meistarkomandas galveno treneri un turpini strādāt arī šobrīd Rīgas volejbola skolā kā jaunatnes treneris 85 gadu vecumā. Prieks un lepnums, ka tavs mūža ieguldījums volejbolā ir augsti novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni!
Paldies par labiem vārdiem! Pamatsastāva spēles diriģents Latvijas jaunatnes izlasē, desmit Latvijas čempionātu labākā cēlāja balvas runā pašas par sevi. Kāpēc Radiotechniķa pamatsastāvā tomēr tevi neaicināja, kaut gan dublieros trenējies?
Lai sasniegtu pasaules klases rezultātus sportā ar smagu darbu ikdienā vien ir par maz, - ir noteikti vajadzīgs arī talants. Domāju, ka man pietrūka talanta, kā arī dažu auguma centimetru. Pēc vidusskolas absolvēšanas sāku meklēt savu vietu dzīvē. Izturot pamatīgu konkursu, iestājos Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, pēc gada - Rīgas Techniskās universitātes Ķīmijas fakultātē un nonācu pie secinājuma, ka sports un volejbols ir mana mūža aicinājums. Rezultātā ar izcilību absolvēju Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu.
Gadi spolējās uz priekšu, un pienāca lielo pārmaiņu laiks. Neiedziļinoties visās cīņās, kas virpuļoja arī Sporta komitejas gaiteņos, kur nakšņojām barikāžu laikā, atgriezīsimies pie tavas misijas Latvijas volejbolā!
Starptautiskā Volejbola federācija (FIVB) tika nodibināta 1947.gadā, kad Latvija bija okupēta. Atsķirībā no basketbola, airēšanas u.c. sporta veidiem, mums bija nevis jāatjauno dalība starptautiskajās federācijās, bet tajās jāiestājas. Kaut arī Atmodas laikā, 1988. gadā, Savina memoriāla ietvaros Rīgā viesojās augstākās FIVB amatpersonas ar prezidentu, Meksikas miljardieri Rubenu Akostu un viceprezidentu Jasutaku Macudairu priekšgalā, viss negāja tik gludi. Kā atceries, mēs ar viņiem augstā līmenī tikāmies Maikapara namā Rīgā. PSRS volejbola vadītājiem bija liela ietekme FIVB, un viņi nemaz nebija priecīgi, ka gaisā virmoja vēsmas par Baltijas republiku iespējamo atzīšanu starptautiskajās sporta federācijās. Japānis Jasutaka Macudaira, kuŗam kā trenerim ir pilns olimpisko medaļu komplekts, savulaik bija stažējies Ļeņingradā un diezgan labi runāja krieviski. Michaila Gorbačova runu iespaidā mēs arī jutāmies drošāki, tāpēc izdevās panākt, ka ASV treneri savā komandā iekļāva Olimpisko čempionu Aldi Bērziņu, kuŗš jau īstenībā dalību ASV izlasē bija beidzis. Tikšanās ar Aldi un Amerikas volejbola karali Kērču Kirali Rīgā bija svētki volejbola draugiem.
FIVB atsūtīja uz Latviju Norvēģijas Volejbola federācijas prezidentu Haraldu Bjorgenu, kuŗš, savukārt, bija studējis ASV. Bjorgens palīdzēja uzrakstīt Latvijas Volejbola federācijas (LVF) starptautiskiem standartiem atbilstošus statūtus, kā arī veikt pirmos organizatoriskos soļus.
Un tad jau bija klāt LVF pirmā prezidenta vēlēšanas un trakie 90-tie
Kandidēt par pirmo LVF prezidentu mani iedrošināja draugi un volejbola treneri. Padomju valstī par sporta federāciju prezidentiem galvenokārt tika nominēti ministri. Nu šī tradicija bija jālauž. Un izdevās! Tā 1992. gada janvārī Latvijas volejbola federācijas kongresā tiku ievēlēts par pirmo atjaunotās Latvijas volejbola federācijas prezidentu.
Mēs jau zināmā mērā bijām kā pavasarī no kūts izlaisti teļi, kas grib skriet un spriņģot, daudz apkārt neskatoties. Bijām dzīvojuši būrī. Kas tika lielajās izlasēs, tie bija pasauli redzējuši, pārējiem atlika varen plašā..., bet ne soli tālāk. Uz kādiem tik turnīriem nedzinās ar smirdošajiem Ikarus autobusiem! Bija pat tādi kuriozi, ka Murjāņu Sporta ģimnāzijas labi trenētie puiši nez kā iekūlās Londonā World games turnīrā, kas bija rīkots biznesmeņiem un banku ierēdņiem, nu, tādiem ar puncīšiem. Kad jaunekļi bija šamos samizojuši, nācās ar kaklā uzkārtajām medaļām griezties pie kungiem, sak, neņemiet ļaunā, bet vai nevarat ieliet mūsu autobusa bākā fuel, jo gribam uz mājām, un ēduši arī neesam dienas divas.
Radiotechniķis pajuka - daļa spēlētāju palika Krievijā, daļa aizbrauca spēlēt uz Beļģiju, kur vēl tagad dzīvo. Spēcīgākās Auroras jaunās meitenes aizprecējās pa Eiropu. Un tomēr mums vēl bija spēcīgi volejbolisti, sevišķi junioru vecumā, jo, nav ko noliegt, padomju sporta sistēma bija labi organizēta un valsts sponsorēta. Ka tas bija ideoloģisks ierocis, to mēs zinām. Līdz ar sabiedriski ekonomisko formāciju maiņu, līdzekļi dalībai starptautiskajā apritē pārtrūka. Kad mani ievēlēja par LVF prezidentu, neapzinājos, kādu risku uzņemos. Uz Eiropas čempionātu jābrauc, bet federācijas kasē simt dolāru. Aizņēmos naudu, dažreiz no negodprātīgām personām. Pazaudēju savus līdzekļus, vispār brīnos, ka izdzīvoju. Otrreiz neko tādu negribētu pārdzīvot.
Un tad nāca tava zvaigžņu stunda?
1992. gada pavasarī Rubens Akosta Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburgā) organizēja tikšanos ar desmit FIVB jauno kandidātvalstu federāciju vadītājiem, arī no bijušās Dienvidslāvijas. Iespējams, ka Akostam patika mana prezentācija angļu valodā ( kā nekā mēs 50. vidusskolābijām angļi), kā arī mans redzējums uz volejbola attīstību Latvijā, un ar viņa svētību 1992.gada FIVB kongresā Barselonā tiku iekļauts izredzētajā Programma-2001 darba grupā. Grupā, kuŗai uzdevums bija izstrādāt plānu, kā volejbols pasaulē attīstīsies turpmākos 10 gadus un FIVB galvenās sacensības padarītu par pasaules mēroga notikumu. Tajā bija piecu volejbola konfederāciju prezidenti, japānis J.Macudaira, somu profesors Timo Santalainens, FIVB izpilddirektors un es. 1993. un 1994. gados notika piecas darba grupas tikšanās Lozannā. Tur es guvu tādu pieredzi!
1992. gadā XXIII FIVB kongresā uzņēma Baltijas un citas atjaunotās valstis, un FIVB kļuva par lielāko sporta savienību pasaulē ar 200 nacionālajām federācijām.
Domāju, ka Latvijas sporta federāciju nabadzību tajā laikā labi raksturo fakts, ka, ielidojot Barselonā kopā ar mūsu olimpiešiem vienu dienu pirms oficiālās iebraukšanas dienas, lai piedalītos kongresā, es kopā ar Handbola federācijas viceprezidentu Jāni Melbārdi nakti pavadījām guļot uz soliņa kādā Barselonas parkā. Maksāt par viesnīcu 70 dolarus toreiz mums šķita pārāk liela izšķērdība. 1995.gadā Grieķijā kongresā mani ievēlēja CEV valdē, un ik četrus gadus tiku pārvēlēts šajā augstajā amatā. 2015. gadā kļuvu par viceprezidentu. Saprotot, ka jādod iespēja jaunākiem cilvēkiem ar jaunām idejām darboties CEV, es savu darbību vēlētā amatā izbeidzu 2020.gadā. Pašlaik esmu techniskais eksperts. Manos uzdevumos ietilpst dažādu sacensību pārraudzība, dažreiz braucu kā CEV techniskais delegāts.
Žils Verns par tevi priecātos. Laikam neesi bijis tikai Antarktīdā. Bet, ja ies vaļā sniega volejbols, tad varbūt ?
Ar dažiem astronautiem varu sacensties. Esmu pat parēķinājis, ka vismaz desmit reizes Zemei esmu apriņkojis, pagājušajā gadā vien pusotras reizes.
Kas notiek ar Eiropas Zonālo asociāciju - sakarā ar kaŗu Ukrainā?
CEV sadalās Ziemeļeiropas, Viduseiropas, Vecās Eiropas, Balkānu, Austrumeiropas un Mazo valstu volejbola zonālajās asociācijās. Austrumeiropas asociācijā ietilpst Polija, Ukraina, Baltijas valstis, Krievija, Baltkrievija, Azerbaidžana, Gruzija un Armēnija, kaut arī pēdējās nav vecajā kontinentā. Kamēr notiek kaŗadarbība Ukrainā, Krievijas un Baltkrievijas dalība asociācijā ir apturēta. Par to katēgoriski iestājas visas pārējās dalībvalstis.
Volejbola spēlētāji aug arvien gaŗāki. Šodien, droši vien, 172 cm gaŗajai Emiko Mijamoto būtu grūti iekļūt Japānas olimpiskajā izlasē kā cēlājai, bet 1964.gadā Tokio spēlēs viņa bija viena no labākajām pasaules uzbrucējām. Savukārt vēl nesen 215 cm gaŗais Dmitrijs Muserskis bija bloķētājiem grūti aizsniedzams un volejbolā pietiekami veikls. Vai volejbola ģenerāļu štabam nav jādomā par tīkla augstuma maiņu, lai bumba turētos gaisā?
Salīdzinot ar citām sporta spēlēm, volejbola noteikumos izdarīts pārāk daudz izmaiņu. Gan punktu skaitīšana, gan bloķēšanas, gan libero, gan spēle ar kāju, gan serves aizsega veidošanā utt. Tāpēc pateicām stop! noteikumu maiņai. Reorganizāciju skars sacensību rīkošanas sistēma, kā arī jauni IT risinājumi . Pie tā strādā sacensību komisija.
Protams, maiņas ir vajadzīgas, bet man tuvāks angļu konservatīvisms. Piemēram, latvieši emigrācijā pēc Otrā pasaules kaŗa Anglijas vidienē bija nodibinājuši volejbola klubu Rīga, spēlēja pat I divizijā. Kad sākās izceļošana, klubā palika arvien mazāk latviešu. Tagad tajā spēlē tikai angļi, bet klubs saucas Rīga. Aiz cieņas. Turpretī LVF uz īsu laiku pie teikšanas nonāca jauna censone. Ko viņa paspēja? Nomainīt Atmodas laikā apstiprināto pirmo LVF logo ar kaut kādu ķeksīti, kam klāt bija jāraksta volejbols, citādi nevarētu saprast- krikets vai florbols. Vai tas bija svarīgākais darbs, kam tērēt naudu? Un morāle?
Esmu novērojis, ka Latvijā ļoti bieži tiek noliegts priekšgājēju padarītais un ar jaunu slotu tiek aizslaucīts viss vecais. Empātiskāks cilvēks ņemtu vērā, ka tas bija pirmais LVF simbols, iestājoties FIVB. Tā ir noticis arī ar LVF logo, lai gan saprotu, ka bez pārmaiņām nav iespējama attīstība un progress. Vai tas bija svarīgākais darbs, kam tērēt naudu ? To rādīs laiks.
Tu esi bijis sniega volejbola pirmajos turnīros. Vai ir cerības, ka volejbols piedzīvos pirmās cīņas Ziemas Olimpiskajās spēlēs? Tad jau .latvieši ir naski klāt jaunajos sporta veidos. Varbūt veiksies arī ziemā?
Domāju, ka būs 2026.gada Olimpiadē, jo pagājušajās spēlēs Korejā bija paraugdemonstrējumi. Bija FIVB augstākās amatpersonas, spēlēja labākie ASV un Eiropas pludmales volejbolisti. Neoficiāli SOK ir iedegusi zaļo gaismu, tā kā, iespējams, volejbols būs vienīgā sporta spēle, kas būs abās olimpiadēs - gan vasaras, gan ziemas. Šogad pirmo reizi ir plānots rīkot Eiropas čempionātu ne tikai pieaugušajiem, bet arī jauniešiem.
Treneŗu un spēlētāju atsaucību, var teikt - pat mīlestību, ir ieguvis itaļu treneris Daniele Mario Kapriotti.
Kapriotti konkursa kārtībā nonāca Latvijā. Tad, iespējams, redzot mūsu volejbola attīstības problēmas, aicināja griezties pie FIVB un Starptautiskās attīstības programmas ietvaros dabūt finansiālu palīdzību treneru korpusa algām, treneru klīnikām u.tml. Iespējams, ka palīdzēja iepriekšējās iestrādes, kad mēs kopā ar CEV prezidentu Aleksandru Boričiču bijām pie toreizējā Ministru prezidenta Māra Kučinska, kur, cita starpā, spriedām par sieviešu volejbola attīstības programmu Latvijā. Līdzīga programma pacēla Serbijas sieviešu volejbola sasniegumus līdz divkārtējam Eiropas čempionu līmenim.
Vai volejbola attīstībai nāk par labu, ka galvaspilsētai ir tikai viena no valsts līdzekļiem uzturēta volejbola sporta skola, kuŗa turklāt trenējas un piedalās sacensībās kā klubs ar sieviešu komandu, junioru, jauniešu izlasēm, un kuŗai fārmklubs ir ... Latvijas Universitāte. Bērnu un jauniešu sporta skolas grupu audzēkņu vecāki maksā par treniņiem, bet viņi sastopas ar lielām problēmām, jo trūkst atbilstošas infrastruktūras (treniņu zāles, stadiona ) Viņi atstāti pabērnu lomā.
Uzskatu, ka šeit divas sistēmas saliktas vienā katlā. Kluba idejas pamatā ir pašpietiekams nodrošinājums, pelnot naudu. Varētu būt neliels valsts atbalsts. Bet, ka klubu uztur par valsts un bērnu vecāku līdzekļiem, tas neatbilst sporta kluba definīcijai. Tad jau tie vecāki, kas maksā par treniņiem sporta skolā, samaksā divreiz, jo viņi maksā arī nodokļus. Sporta skolai, savukārt, būtu jāorganizē mācību treniņu process par valsts līdzekļiem. Domāju, ka arī sports pie mums ir lielu pārmaiņu priekšā. Galvenais mērķis ir iesaistīt bērnus un jauniešus sportā, nevis skaitīt uzvaras un medaļas. Profesionālajam sportam nevajadzētu saņemt lielus valsts līdzekļus. Tie jānovirza bērnu un jauniešu treniņu iespējām ar mērķi audzināt veselīgu jaunatni - lai puiši spēj pievilkties pie stieņa, iet armijā un nepieciešamības gadījumā aizstāvēt savu valsti. Latvijā pašreiz pārāk lielus līdzekļus tērē profesionālajam sportam, bet par maz rūpējas par veselīgas tautas audzināšanu. Noteikti negribu noliegt profesionālo sportu, bet domāju, ka tam jābūt finansiāli pašpietiekamam. Profesionālais sports mūsdienās ir bizness, un katrs sportists pats izlemj, vai tajā piedalīties, pakļaujot savu organismu neiedomājamām pārslodzēm gan treniņos, gan sacensībās. Mūsu labāko pludmales volejbola spēlētāju sasniegumi Olimpiskajās spēlēs un Eiropas un Pasaules čempionātos ir iedvesmojuši daudzus jauniešus sākt nodarboties ar volejbolu, un šobrīd ir vērojams it īpaši Pludmales volejbola populāritātes uzplaukums Latvijā.
Varbūt, ka Andrejs Rastargujevs, Baiba Bendika un Patrīcija Eiduka dos kādu impulsu piesaistīt jaunatni veselīgām ziemas sporta nodarbēm iepretim renes sporta veidiem, kuŗos neliela cilvēku grupa tērē milzu līdzekļus, ko varētu novirzīt bērnu un jauniešu sporta sakārtošanai, slēpošanas un biatlona populārizēšanai.
Medaļu un punktu skaitīšana Olimpiskajās spēlēs nāk līdzi no tiem laikiem, kad divu sistēmu polītiķi un ideologi mērījās ar krāniņiem. Par to pasmējās Norvēģijā, kad valsts ar četriem miljoniem iedzīvotāju vienās no ziemas Olimpiskajām spēlēm izgrieza pogas gan PSRS, gan ASV. Pekinas Olimpiskajās spēlēs Norvēģija uzstādīja rekordu- 39 medaļas.
Ne jau dievi dedzina podus. Dievi rada mālus un gādā par to, lai tur, kur jāiedegas cepļu krāsnīm, atrastos uguns un netrūktu kūrēju (Imants Ziedonis). Mūsu mazajā Aizputē un Kazdangā vēl nesen tāds bija Andris Zankovskis, kas sevi dēvēja par musinātāju, bet citi -par darītāju. Aizputē vēl šodien rībina gremdes. Tev tā volejbola krāsns kuršana iekrita vējainā laikā, ne mazums nācies uzklausīt arī pārmetumus. Bet mūsu darba mūžs iegūst jēgu, ja savas stundas un dienas protam samainīt pret vairāk vai mazāk nozīmīgiem darbiem. Ja jau spēli, kuŗas augstāko plauktu musinātājos tevi var pieskaitīt, joprojām traucas gan skatīties, gan spēlēt Aizputē un citur pasaulē, tad tas nav bijis velti?
Volejbols šodien ir ceturtais populārākais sporta veids pasaulē ar ap 800 miljoniem iesaistīto spēlētāju, tiesnešu un organizātoru 214 valstīs. Kā gandrīz visos populārākajos sporta veidos, volejbolā gadsimtu mijā notika visas sistēmas komercializācija. Lai rastu līdzekļus projektiem, bija vajadzīga nauda. Lielākie naudas avoti ir televīzija un internets. Te radās problēma. Rādām TV un internetā, skatītāju mazāk zālēs un laukumos. Jālauza galva, kā piesaistīt skatītāju notikumu vietām ar šoviem un citām izdarībām. Kā NBA izdodas piepildīt tūkstošvietīgās tribīnes? 2023. gads ir CEV 50. jubilejas gads! Atzīmēšana notiek visa gada gaŗumā, bet kulminācija paredzēta gada nogalē Romā . FIVB izdevies pārvilināt Cirque du Soleil ( viens no lielākajiem izklaides sarīkošanas uzņēmumiem pasaulē) viceprezidentu Finu Teiloru, kuŗa vadībā izveidota sacensību organizācija Volejbola Pasaule, kas nodarbojas ar sponsoru piesaisti un visu sacensību organizēšanu. FIVB visus spēkus veltīs spēles attīstības plāniem, kuŗos galvenais akcents tiks likts uz veselas jaunatnes audzināšanu un iesaisti sportā ar volejbola spēles palīdzību.
Atpakaļ
.jpg)
