Desmit gadus jaunāks par Latvijas radio. Raimondam Paulam 12. janvārī – 85!
Daiga Mazvērsīte    12.01.2021

 

 

Kur gan citur, ja ne Latvijas radio vai ik dienu viņš sastopams. Bezbailīgi, protams, ar obligāto sejas masku, viņš ierodas gan uz ierakstiem, gan mēģinājumiem. Uz sarunu ar mūziķi dodoties, uz lielajām kāpnēm sastopu dziedātāju, raidījuma „Kultūras rondo” vadītāju Zigfrīdu Muktupāvelu, kas ar komponistu sadarbojies vairākās koncertprogrammās. „Lai skaistas atmiņas un sapņi par nākotni! Veselību un - nepazaudēt humoru!” – tāds ir dziedoņa vēlējums. „Ir cilvēki, kuŗiem ir vieta, ir cilvēki, kuŗiem ir viss – Pauls pieder pie otrajiem,” konstatē Zigfrīds, taču pašam jubilāram saldi vārdi nepatīk. Telefons zvana vienā gabalā, jau nez kuŗo gadu Raimonds Pauls janvārī ir ļoti aizņemts, jo pieradis dzimumdienas svinēt ar koncertiem – klusākiem un skaļākiem, taču allaž publikas pārpildītiem. 2021. gads, protams, ir īpašs. Bez klausītāju klātbūtnes 12. janvārī kuplā dziedoņu un mūziķu pulkā Maestro savā 85. jubilejā mūzicēja Dzintaru koncertzālē, koncerta tiešraide bija skatāma kanalā Re TV. 

 

Patiesībā šos šūpuļsvētkus R. Pauls grasījās svinēt kopā ar pasaulslaveno latviešu mecosoprānu Elīnu Garanču koncertos Nacionālajā teātrī, kas tagad pārcelti uz jūliju. „Tāds nu ir tas vispārējais noskaņojums, un tas nav nekāds priecīgais. Mēs kaut ko darām, strādājam bez atklātiem koncertiem, bez publikas, un tas ir liels zaudējums, jo dzīvais koncerts ir dzīvais, attālinātais nav tas. Daudziem no maniem kollēgām tas tagad ir sevišķi sāpīgi, turklāt saistīts arī ar materiālo pusi, jo Ziemassvētki, Jaungads pagāja bez koncertiem, kas ir ļoti bēdīgi. Mēs kā radio cilvēki gan esam pieraduši strādāt studijā bez publikas. Vispār es esmu studijas cilvēks, esmu daudz laika pavadījis četrās sienās divatā ar savu instrumentu – klavierēm. Arī šodien ir šāda situācija…”

 

Latvijas radio Raimonds Pauls ienāca jau 1956. gadā, kad kopā ar savu toreizējo kursabiedru Egilu Švarcu, vēlāko radiostacijas „Brīvā Eiropa” darbinieku Elmāru Sūnu, izdomāja, ka pienācis laiks veidot profesionālu ansambli, kas ieskaņotu jaunāko izklaides mūziku, sacerētu arī paši savas dziesmas. Un kā Paulam dziesmu kamolītis toreiz attinās, tā gals nav redzams šobaltdien – pērn sacerēts jaunu dziesmu albums „Nopietni pa jociņam” Guntim Skrastiņam, kuŗš ir brālis tam pašam Imantam Skrastiņam, ar kuŗu kopā komponists 1981. gadā devās koncertceļojumā pāri okeānam – pie tautiešiem Amerikā un Kanadā. 

 

Pauls ne vienreiz vien teicis, ka viņa dziesmu labākie izpildītāji bieži vien ir tieši aktieri, kuŗi prot līdz klausītāja sirds dziļumiem aiznest dzejas saturu. Arī tāpēc viņš tik daudz rakstījis teātrim, sadarbojies ar Nacionālo, Dailes, Leļļu, Operetes un citiem teātriem. Par godu Dailes teātra 100. jubilejai 2020. gada nogalē izdots kārtējais Raimonda Paula mūzikas albums ar zīmīgo nosaukumu „Dailes pieskāriens” – gribētos šī skaņu meistara veikuma nozīmi salīdzināt ar leģendāro Eduardu Smiļģi, kuŗš 1920. gadā sapņoja radīt jaunas izteiksmības un spēka pilnu teātŗa mākslu, neaizmirsdams par to, lai kase būtu pilna. Arī Pauls sacerējis gan sarežģītus, dramatiskus meistardarbus, gan vieglas dziesmiņas, radījis mūziklus, dziesmuspēles, nereti nojaukdams robežas starp populāro un akadēmisko mūziku. Kad tapa mūzika Henrika Ibsena lugai „Brands” Dailes teātrī 1976. gadā, Pauls, to rakstot, domāja par kori „Ave Sol”, kas Imanta Kokara vadībā tolaik bija apceļojis teju puspasaules, jo likās, ka tikai viņi spēs kaut ko tik sarežģītu nodziedāt. Toreiz rezultāts bija tik iespaidīgs, ka kuluāros, padzirdējuši, ka „Branda” mūzikas autors ir Pauls, sprieda, ka tas taču ir vārds, nevis uzvārds – laikam Pauls Dambis būšot īstais komponists… 

 

Dailes teātrī Paulu ievilka režisors Arnolds Liniņš, taču pirmā izrāde ar viņa mūziku tur tapa jau 1966. gadā, kad Ilzes Jurkānes tēvocis Pēteris Pētersons iestudēja izrādi „Filma top”. Arī par komponistu Raimondu Paulu tapušas filmas. Jaunāko no tām „Mūžīgais dzinējs. Raimonds Pauls” Latvijas televīzija parādīja 8. janvāŗa vakarā – tajā atspoguļotas slavenā mūziķa gaitas 2020. gadā, meklēta atbilde uz jautājumu – kas ir Maestro neizsīkstošā dzīvesspara un radošās enerģijas avots? Filmas autori Henrieta un Andrejs Verhoustinski saskaitījuši, ka pērn savā cienījumā vecumā mūziķis uzstājies 54 koncertos, kas nozīmē pa koncertam ik nedēļu, un, protams, ne jau ar vienu programmu! „Jā, pajuka iecerētā programma ar Elīnu Garanču, arī literārā programma ar aktieri Andri Keišu, veltīta Ojāram Vācietim, atcēlās Ziemassvētku koncerti, bet ilgi tā turpināties nedrīkst. Nevar atstāt tukšas koncertzāles, tukšus teātŗus, sevišķi lauku rajonos, kur es pērn daudz uzstājos un koncerti vienmēr bijuši labi apmeklēti. Ir jāstrādā lielajām koncertzālēm Rēzeknē, Ventspilī. Var jau būt, ka ne visi to uztver traģiski, bet… Es pats brīnos, ka varēju tik daudz paveikt. Bet nu tas viss ir apstājies. Gaidām…”

 

Pērn decembrī izdota arī Paula instrumentālā trio skaņuplate „Pastaiga pa Rīgu”, kuŗā iemūžināti jauni skaņdarbi. Iedvesmu jaunradei zināmā mērā sagādāja ar Covid sērgu saistītie ierobežojumi. „Pa tukšo vecpilsētu staigādams, apbrīnoju senās celtnes, kam bijusi milzu loma Latvijas vēsturē – Doma baznīca, Nacionālais teātris. Sagribējās uzrakstīt veltījumu Rīgai, arī atceroties Frenka Sinatras dziedāto New York, New York, bet es šoreiz ķēros pie instrumentālās mūziku.” Platē iemūžināta un 13. janvārī Cēsu koncertzālē tiešraidē atskaņota šī iemīļotajai pilsētai Rīgai veltītā programma ar tādām kompozīcijām kā „Vecpilsēta”, “Līvu laukums”, „Rīgas Doms”, „Vērmanītis”, „Bastejkalns” un citiem veltījumiem.

 

Uz Bastejkalnu Pauls lūkojas katru dienu, jo dzīvo tam tieši pretim – istabās, kur savulaik mita slavenā latviešu operdziedātāja Alīda Vāne. Bet kalni ražīgajam pianistam un komponistam nekad nav interesējuši, toties Paula mūzika aizskanējusi visur tur, kur pašam nav gadījies nokļūt. „Lielos augstumos cenšos nekāpt. Neesmu bijis tūrists, protams, šur un tur pabraukāju. Vispirms bija svētlaime kaut vai nokļūt aiz PSRS robežām, uz Poliju vai Vāciju. Nezinu, vai kāds pirms manis tika uz Jaungvineju. Aizlidojām uz Austrāliju, tad uz Jaunzēlandi, tas laikam bijis mans gaŗākais ceļojums.” Šī 1976. gadā laikam bijusi vienīgā reize, kad Pauls brauciena laikā uz klavierēm neuzsita nevienu noti, toties pēc tam žurnālā „Zvaigzne” publicēja ceļojuma fotografijas. Lielākoties viņš pasaulē devies mūzikas vārdā, un Raimonda Paula melodijās un klavierspēlē klausījušies miljoni. 

 

„Mani vecāki bija ļoti vienkārši cilvēki, mamma lauciniece, ienākusi Rīgā no Vidrižiem, tēvs – Iļģuciema stikla fabrikas strādnieks. No viņa man ir tas, ka nevienu minūti nevaru būt mierā. Tēvs kaut ko gudroja un taisīja, kaut kādus dzelžus kala. Kad atnāca no fabrikas, mēģināja dārzā kaut ko stādīt, lai pietiktu iztikai. Māte tāpat, es ar māsu palīdzēju, strādājām no agra rīta līdz vēlam vakaram.” 

 

Iļģuciemā pēc Otrā pasaules kaŗa gandrīz katrai ģimenei bija kartupeļu lauciņš, pa gurķu un sīpolu dobei, jāņogu un stiķeņu krūmam. Raimonds ganīja Paulu kazu, un tolaik bērni no darba nebēga. Voldemārs Pauls, kā vien iegadījās brīvs brīdis, gāja sist bungas vietējos orķestrīšos, bez mūzikas dzīvot nevarēja, gribēja, lai dēls piepildītu viņa lielo sapni - kļūst par īstu, lielu mūziķi. 

 

Tālu aiz Latvijas robežām aizskanējusi arī Raimonda māsas, tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres darbu slava. Varbūt viņas talants mantots no mammas – Almas Matildes Brodeles, kas iestājās darbā pie smalkas Rīgas šuvējas un iemācījās izšūt kleitas ar pērlītēm. 

 

Kopš jaunības kā pērles diegā vērušās Raimonda Paula dziesmas un skaņdarbi. To patieso skaitu tā īsti nezina neviens – trīs vai pieci tūkstoši? Nav iespējams saskaitīt, līdzīgi zvaigznēm debesīs. Daudzas melodijas ieskaņotas vairākkārt un arī viņpus okeānam. Paula dziesmas drīz pēc to tapšanas skandēja gan „Trīs no Pārdaugavas”, gan Hamiltonas kapela „Runči” un citi. Piemēram, dziesmu „Mežābele” pārdziedājuši abi minētie, un „Runči”, kā pieklājas, iedziedāja arī Paula grāvēju „Trīs runči”. Dziesmas oriģinālu Edgara Liepiņa priekšnesumā platē izdot aizliedza Padomju Latvijas varas iestādes. Tad ar trimdas tautiešu starpniecību Liepiņa leģendārie ieraksti 1981. gadā klajā nāca platē Hamburgā, kur kā izdevējs bija norādīts KGB (Kultūras Glābšanas Biedrība). „Es jau nedusmojos, dzirdot kādu savu dziesmu tā, kā man pašam nepatīk. Jā, Edgaru Liepiņu izdeva ārzemēs, bet pa Krieviju aizgāja plates, par ko man nav ne jausmas, miljonos tika izdotas, varbūt būtu Ginesa rekords. Tādi cipari, kā toreiz, nekad vairs nebūs. Tas pats kā ar dzejoļu krājumiem, kurus tepat Latvijā pirka tūkstošiem – tie laiki pagājuši.” 

 

Pagājuši arī Paula trakulīgie jaunības laiki, kad kāja slīdējusi ne vienreiz vien. Reiz, kādā koncertā bijis jāspēlē pavadījums baletdejotājam Arvīdam Ozoliņam. „Nebiju skaidrā, šķirstīju notis šurp un turp, Ozoliņš aizrautīgi dejoja, un es spēlēju ilgi. Līdz no aizkulisēm atskanēja balss – „biedri Paul, beidziet taču spēlēt, Dieva dēļ!” Izrādās, jau trīsreiz biju nospēlējis to deju…” Komponists tā arī nav sadūšojies izaicināt likteni un glāzi šampanieša jubilejā nepieliek pat pie lūpām. Reiz kārtējās jubilejas svinību reizē kāds radio kolēģis mudinājis – „nu, tikai vienu malciņu! Piecdesmit gadi pagājuši, nekas slikts nenotiks!” Bet Pauls nosvērti atbildējis – „nē, nevar zināt…”

 

„Dzimšanas dienas es nesagaidu ar prieku, jo tās man ir saistītas tikai ar vienu – koncerti, klavieres. Desmit gadu vecumā? Mani vecāki neko dāvināt nevarēja atļauties, ja nu kādu šokolādes konfekti. Tāds nu tas mans mūžs ir – darbs, kas izklausās skaisti. Tā arī kratos uz tās skatuves visu laiku…

 

Nopietna lieta bija, kad par dziesmu „Dāvāja Māriņa” saņēmu ļoti augstu Japānas valdības apbalvojumu, ordenis man bija ļoti negaidīts pārsteigums. To piešķir pats imperators, ar tādām lietām jokoties nevar. Vēl neesmu saņēmis – to drīkst pasniegt tikai ļoti augstu stāvoša persona. Savā mūžā esmu saņēmis daudz visādu apbalvojumu, tam sevišķi nepievēršu uzmanību. 

 

Tagad vakaros krāmēju savas vecās notis. Metu ārā vecos uzvalkus – jāieved kārtība savā garderobē un nošu kaudzēs. Citi pa dārzu ņemas. Diriģents Māris Sirmais bez apstājas stāda kokus savā dārzā...”

 

Raimonds Pauls nesen pabeidzis jaunākās programmas ierakstu, kuŗā suitu tautasdziesmas dzied Ance Krauze. „Jūliņ follerā, jūliņ follerā, ralalallā,” uzrauj brašā tautumeita Ance – uz viņas koncertiem „Sasala jūrīna” ar Paulu pie klavierēm pirms krīzes biļetes nevarēja dabūt! Pianistam vienmēr patikušas šādas pastāvīgas, izskatīgas un čaklas dziedātājas, taču tenkotājiem nekad nav izdevies pieķert Maestro, knakstoties ap savām solistēm. Rokas kā bija, tā paliek uz klavierēm, koncertos ķeroties arī pie mikrofona, jo pianistam nekad nav bijis pēc kāda spraunāka vārda jāmeklē: „Pie mums ir daudz samocītu standarta fražu, retu reizi kāds kaut ko asprātīgu izšauj ārā, jo tur jābūt ļoti uzmanīgam, vai tavs humors aizies līdz adresātam vai ne. Šodien būtu ļoti svarīgi pasmaidīt.”