Darbs ir tikai sācies
Māris Brancis    08.07.2014

 

Visam ir savs iesākums. Šim notikumam ir gaŗa jo gaŗa un visai līkumaina priekšvēsture. Tas bija krietni sen, kad Valdis Muižnieks, Latviešu studiju centra dibinātājs un daudzu nozīmīgu kultūras darbu iniciātors trimdas sabiedrībā, kopā ar domubiedriem sāka bažīties par to, ka ārzemju latviešu ģimenēm piederošie mākslas darbi, vecākai paaudzei aizejot, bieži tiek izmesti laukā kā nevajadzīgas lietas, kā novalkātas drēbes vai veci papīri. Taču pamestās gleznas, zīmējumi, grafikas lapas un tēlniecības darbi ir nozīmīga liecība par latviešu mākslu pēc kaŗa ārzemēs. Sākās sarunas Latvijā, ko varam saukt par prāta vētru, taču ar noteiktu rezultātu tās nebeidzās.

 

Tomēr ideja nenogrima purva dūksnājā, un 2004. gadā Ilinojas pavalstī (ASV) tika  nodibināta Pasaules latviešu mākslas savienība „kā bezpeļņas organizācija ar mērķi saglabāt latviešu mākslu no visas pasaules un izveidot pasaules latviešu mākslas centru Latvijā”. Tās rosinātāja, vēlāk prezidente bija Lelde Alīda Kalmīte, māksliniece un mākslas zinātniece, gleznotāja Jāņa Kalmīša meita. Viņas iniciātīva guva atbalsi, un 2007.gadā tika nolemts, ka diasporas latviešu mākslas centrs būs Valmierā. 2008. gada 8. augustā tur atklāja izstādi „Tēvu zemei – Latvijai”, kuŗas eksponātus bija ziedojuši ārzemju latviešu mākslinieki vai viņu ģimenes. Toreiz tur bija skatāmi 98 autoru 104 darbi, kas aptvēra visas paaudzes un visus kontinentus. Vēlāk šī izstāde vairākus gadus ceļoja pa Latviju un to apskatīja 17 mūzeju apmeklētāji.

 

Tomēr ideja par šādu mākslas centru Valmierā nezin kāpēc  neiesakņojās. Pirms trim gadiem centrs „pārcēlās” tuvāk Rīgai – uz  Cēsīm, kur tika glabāta saziedotā kollekcija. Te atrada ēku, kur centram iemitināties. Sākās naudas meklējumi. ASV dzīvojošās architekta Jāņa Ripas ģimenes dāvinājums - savrupmāja Siguldā (ar tiesībām to pārdot) deva manāmu rezultātu – tā tika iegūti līdzekļi pārbūvei, remontam un jaunās galerijas iekārtošanai. Pie darba ķērās būvdarbu vadītājs Ēriks Lismanis sadarbībā ar Cēsu architektu Valdi Līgeru un interjeristu Norveli Hermanovski. Visu procesu pārzināja Pasaules latviešu mākslinieku savienības valdes loceklis Dainis Mjartāns.

 

Gada laikā bijušo skolas sporta zāli pārbūvēja, un tā nu 28. jūnija pēcpusdienā Cēsu pilsētas galva Jānis Rozenbergs, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Rolands Lappuķe un Latvijas Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Richards Kols pārgrieza košu lentīti un oficiāli ielaida zālē  pirmos apmeklētājus.

 

Vieta ir patiesi ideāla – pašā pilsētas centrā, Lielajā skolas ielā 6, tieši pie Sīmaņa baznīcas. Vispirms skatītājs ienāk nelielā pagalmā ar veciem kokiem sardzē, tad skatienam paveŗas vēsturiskās arodskolas ēkas dakstiņu jumts un padomju laika piebūve. Sporta zālē iebūvētās palīgtelpas telpu darījušas krietni mazāku, toties šādi radīta intimitāte ir ļoti piemērota Cēsīm – pilsēta liekas tik mīļa un silta kā mātes azote eksponētajiem darbiem, – te nav nevienas lielformāta gleznas, tās visas domātas intimai apskatei, tuvojoties tām sirsnīgā divsarunā. Taisnā leņķī konfigūrētā telpa sadalīta ar stendiem, veidojot tādas kā ejas, kuŗām katrai dots ziedotāja vārds, piemēram, „Ripas ģimenes galerija” (acīmredzot pēc ASV pieredzes, kur tā tiek iemūžināti, sabiedriskoti un uzslavēti sponsori).

 

Pirmās izstādes iekārtošana droši vien raisīja vētrainas pārdomas. Visu  lielo kollekciju tajā nevarēja parādīt, tāpēc izvēle ir kritusi uz pēdējo trīs gadu ziedojumiem (ar maziem izņēmumiem), tādējādi atklājot dāvinājumu māksliniecisko vērtību un atsevišķu autoru nozīmību. Izvēle ir apsveicama. Atceroties Valmieras izstādi, skatītāji, arī tādi, kuŗi kaut cik pārzina „trimdas” mākslu, apjuka. Gan lielais eksponātu skaits, gan to izvietojums neļāva visu aptvert, izvērtēt kaut vai tāpēc vien, ka ikkatru autoru galvenokārt raksturo viens darbs, un ne vienmēr tas ir pats labākais. Dažāda ir darbu mākslinieciskā vērtība. Liekas, apmeklētājiem piedāvā mākslas kokteili, kuŗā nevar izgaršot katras tās sastāvdaļas specifiku, nemaz nerunājot par kopīgo iespaidu un pēcgaršu. Bieži vien ieguvēji ir citu provinces mūzeju skatītāji, kuŗiem reti kad tikusi parādīta visa kollekcija kopumā, viņi redzējuši tikai daļu no tās. Spriežu pēc tā, ko esmu redzējis Bauskas, Jelgavas un Pēteŗbaznīcas ekspozīcijā.

 

Galerijas atklāšanā uzsvars ir likts uz glezniecību, akvareli, grafiku un tēlniecību. Turklāt diezgan daudzus autorus raksturo pieci vai pat seši darbi. Daži ir pārstāvēti ar vienu eksponātu (Jūlijs Jēgers, Margarita Kovaļevska un citi), toties šie darbi ir mākslinieciski augstvērtīgi. Piemēram, Niklāvu Strunki iepazīstam ar nelielu gleznojumu „Pie jūras loga” (1985), kas stāsta par dabas lielo spēku un varbūt par trimdinieka iekšējo nemieru, vai savdabīgā Čikāgas autodidakta Jāņa Stroda tēlojumu „Podnieces pasaule” (1977-1978). 

 

Kaut arī ekspozīcija nav kārtota pēc periodiem, taču ļoti labi iezīmējas Vācijas bēgļu nometņu laika māksla. To pārstāv maigi un ļoti labi noskaņoti Augusta Annusa darbi, gleznotāja un fotografa Aleksandra Nukšas zīmējumi un oforti, grafiķa Arvīda Soduma linogriezumi. Īpaši gribas pieminēt oriģinālplakātu, kas vēstī par 1948. gada latviešu mākslas izstādi Vācijas pilsētā  Lērtē un ir saglabāts un atceļojis no Austrālijas.

 

Pag. gs. 60. un 70. gadus ļoti labi iezīmē tā paaudze, kas trimdas laikā ieguva otro elpu. Te pirmām kārtām jāizceļ Jānis Kalmīte ar savām rijām, savdabīgiem zaudētās dzimtenes simboliem, taču izstādē tikpat stiprs liekas „Tīrums ar vārnām” (1985), kas šo temu pavērš citā rakursā. Lieliska ir Fridricha Milta klusā daba „Ziedi vāzē” (1968), Jāņa Gaiļa spēcīgiem otas triepieniem gleznotās jūras ainavas, Veronikas Janelsiņas lielos krāslaukumos veidotais portrets „Meitene” (1960-1970), arī Alfrēda Krūkliņa satumsinātais gleznojums. Scēnografiju pārstāv Ēvalda Dajevska meti Ņujorkas latviešu teātŗa izrādei „Gundega” (1988).

 

Pie šā perioda pieder arī tie mākslinieki, kuŗi skolojušies citzemju mākslas skolās. Labi ir pārstāvēta Čikāgas skola – Ojārs Šteiners, Vitauts Vito Sīmanis, Lelde Vinters-Ore. Dziļāku iespaidu par Dagmāras Igales daiļradi var gūt no trim darbiem - kolorītā jūtīgi ieturētiem, slēpti traģiskiem. Izcils ir Ilgas Rekes-Andersones opuss „No aluminija serijas”, kas ceļ izstādes māksliniecisko līmeni. Plašiem otas vilcieniem tapuši četri Gerdas Rozes daudzkrāsainie darbi. Turpretim mieru un harmonisku krāsu saskaņu dveš Ģirta Puriņa „Telpiskā kompozicija”(1976) un Laimoņa Mieriņa pieci darbi.  Ar košu akcentu un filozofisku dziļumu izceļamas Voldemāra Avena „Klēts durvis” (2006-2007). Daudziem patīkama sastapšanās būs ar Jāni Annusu un viņa „Labirintu”(1987).

 

Jaunākas paaudzes veikumu atklāj lieliskais Jāņa Rūdolfa Nedēļas „Ephemera” (2006), Kārļa Rēkevica „Ostas šķēršļi.2”(2012), Anikas Lasmanes-Sundbergas „Telpa”(2013) un Ilgas Leimanes „Profili”(2006-2013), kas teicami papildina izstādi.

Tēlniecība nav viegli pārvadājuma, pārsūtāma no citiem kontinentiem, tomēr arī tā ir izstādē pārstāvēta. Māris Raudziņš galerijai uzdāvinājis pagājušajā gadā Latvijā rādīto darbu bronzā. Pārsteigums apmeklētājiem būs tēlnieka Jāņa Mintika vārds. Viņš savulaik veidoja pieminekli kurzemniekiem Tobago salā (1976), bijušajā Kurzemes hercogistes īpašumā. No Amerikas tagad ir atceļojusi „Akmeņu kolonna”, kā  arī četri viņa akvareļi.

 

Galerijas dvēsele ir Lelde Kalmīte kopā ar saviem tuvākajiem palīgiem Gunu Mundheimu un Juri Ubānu. Darbs ir izdarīts liels un svētīgs mums visiem, bet tikpat daudz darāmā  vēl ir priekšā – otras ēkas remonts un ekspozīcijas turpinājums. Jādomā arī par darbiniekiem, par izstādēm, par izdevumiem un pētījumiem. Darbs ir tikai sācies.

 

Lai veicas!