Dancis ap Pētera baznīcu
Juris Lorencs    02.03.2021

 

 

Kam piederēs Rīgas sv. Pēteŗa baznīcas atslēgas? Jautājums, uz kuŗu patlaban mēģina atbildēt Saeima. Pēteŗa baznīca, viens no ievērojamākajiem Latvijas vēstures pieminekļiem, juridiski joprojām ir bezsaimnieka manta. Iespēju robežās par to rūpējas Rīgas dome. Bet vispirms mazliet vēstures. Vācu armijai ieņemot Rīgu, 1941. gada 29. jūnijā Pēteŗa baznīca tiek nopostīta, no tās paliek vien 15. gadsimtā celtie mūri. Atjaunošanas darbi ilgst no 1954. līdz 1983. gadam, tos pilnībā financē valsts. Baznīca kļūst par mūzeju un mākslas centru. 1991. gada 29. jūnijā, tieši 50 gadus pēc liktenīgā ugunsgrēka, baznīcā atkal notiek dievkalpojums, ko notur mācītājs Juris Rubenis. Šodien dievnamā darbojas Latvijas Evaņģeliski luteriskās baznīcas (LELB) sv. Pēterŗa draudze, tajā kalpo mācītājs Atis Vaickovskis. Savukārt Saeimā izskatāmais likumprojekts paredz dievnamu atdot vācu sv. Pēteŗa draudzei, kas arī pieder LELB. Vēlmi kļūt par Pēteŗa baznīcas īpašnieci izteikusi Rīgas dome. Kompromisa risinājumu piedāvājis prezidents Egils Levits. Viņš iesaka baznīcas īpašuma tiesības nodot nodibinājumam, kuŗā būtu pārstāvēta valsts, Rīgas pilsēta, LELB un vācu sv. Pēteŗa draudze. Šo ideju gan pagaidām neatbalsta ne Rīgas dome, ne LELB. Tomēr visi ir vienisprātis, ka Pēteŗa baznīcai turpmāk jākļūst par tā saucamo “kultūrbaznīcu”, kur atrastos vieta vācbaltu mantojuma mūzejam, izstādēm, koncertiem, tūristiem un – cita starpā – arī dievkalpojumiem.

 

Iespējams, viens no iemesliem šai pēkšņajai rosībai ir Vācijas solītā nauda baznīcas remontam. Klīst runas par pusi no nepieciešamajiem izdevumiem – ar nosacījumu, ka tiek sakārtotas īpašuma lietas un baznīcā sāk saimniekot vācu draudze. Pagaidām tie gan ir tikai solījumi. Protams, visloģiskāk būtu dievnamu pilnībā nodot LELB. Diemžēl baznīcas ēka ir sliktā techniskā stāvoklī. Torņa dzelzs konstrukcijas rūsē, lifts nestrādā, jumts tek, fasādē radušās plaisas, komūnikācijas nolietotas. Nepieciešamie ieguldījumi – vismaz 34 miljoni eiro. Pat ja pusi no renovācijas izmaksām segtu Vācija, Latvijai nāksies ieguldīt ap 17 miljoniem eiro. LELB šādas naudas nav. Desmitiem LELB dievnamu atrodas bēdīgā stāvoklī, īpaši jau laukos. Galvenais iemesls – trūkst cilvēku, draudzes iznīkst. Architekts Pēteris Blūms intervijā Latvijas televīzijai šī gada 14. februārī saka: “Drīz varam nonākt situācijā, kad baznīcu ēku, tajā skaitā kultūras pieminekļu, būs stipri vairāk nekā draudžu.” Tas nozīmē, ka LELB lūgs valsts un Rīgas pilsētas palīdzību Pēteŗa baznīcas atjaunošanai. Par to jau runā archibīskaps Jānis Vanags: “Visā pasaulē šādus dievnamus, šādus pieminekļus atjauno un restaurē, ieguldot arī valsts un sabiedriskos līdzekļus. Es domāju, ka līdzīgā veidā būtu iespējams sadarboties arī Pēteŗa baznīcas gadījumā”.

Latvijas Satversmes 99. pants saka: “Baznīca ir atdalīta no valsts.” Vienlaikus valsti veido cilvēki, no kuŗiem daudzi apmeklē baznīcu. Iemesls, ko baznīcas parasti piemin, lūdzot valsts atbalstu. Bet Latvija ir daudzu konfesiju zeme. Un te, lūk, sākās problēmas. Kāpēc gan luterānim, baptistam vai ebrējam ar saviem nodokļiem vajadzētu atbalstīt, piemēram, Marijas Debesīs uzņemšanas svētku svinības Aglonā 15. augustā? Un kāpēc gan Vasarsvētku draudzei piederīgam kristietim, kuŗš ar saviem ziedojumiem palīdzējis uzcelt jaunu lūgšanu namu, ar nodokļiem jāuztur brūkoša citas konfesijas baznīca, kuŗā svētdienas dievkalpojumā dažkārt pulcējas labi ja daži desmiti dievlūdzēju? Ja pirms Covid 19 pandēmijas svētdienas rītā mēs apstaigātu Rīgas baznīcas, tad redzētu, ka Vasarsvētku draudžu dievnamos (daži no tiem atgādina Amerikas “megabaznīcas” jeb “megachurch”) pulcējas krietni vairāk cilvēku nekā luterāņu dievnamos. Neskatoties uz to, Vasarsvētku draudzes tiek uzskatītas par “netradicionālām” un nebauda valsts labvēlību. Protams, formāli luterāņu Rīgā ir krietni vairāk nekā Vasarsvētku draudžu piederīgo. Tikai ar to baznīcā iešanu ir tā kā, ir.

 

Atklāti sakot, lielai daļai sabiedrības diskusija ap Pēteŗa baznīcas piederību ir sveša. Sen aizgājuši laiki, kad Latvijā virmoja kaislības ap Rīgas Domu. 1931. gadā notika tautas nobalsošana par Doma atņemšanu vācu draudzei. Tajā piedalījās ap 400 000 balsstiesīgo, no kuŗiem 97 % balsoja “par”. Lai arī referendumam pietrūka kvoruma, tas joprojām ir vispārliecinošākais balsojums Latvijas demokratijas vēsturē. Vēlāk Saeima nobalsoja par baznīcas atņemšanu vācu draudzei. Vāciešiem palika sv. Pēteŗa baznīca, kas līdz aizceļošanai bija vācu evaņģeliski luterisko draudžu bīskapa Pēteŗa Haralda Pelhava (Rigasche Rundschau īpašā “gana vēstulē”  (Hirtenbrief) skaidroja tautiešiem, ka Hitlera aicinājums atgriezties Reichā esot “dievišķs norādījums”.

 

Šodien jautājums ir,  lūk,  par ko – kas ir šī vācu sv. Pēteŗa draudze, kas sevi uzskata pirmskaŗa vācu draudzes mantinieci? Un kas notiks ar pašreizējo latviešu draudzi, kas jau notur dievkalpojumus Pēteŗa baznīcā? Der zināt, ka luterāņu dievkalpojumi vācu valodā Rīgā atjaunojās jau padomju laikā, kad tā sauktā “Chruščova atkušņa” laikā Latvijā sāka ieceļot Pievolgas vācieši no Krievijas un Centrālāzijas. 1966. gadā izveidojās vācu Jēzus evaņģeliski luteriskā draudze, kas atrada mājas Jēzus baznīcā Rīgā. Lai gan pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudzi vācieši izceļoja uz Vāciju, šī draudze darbojas joprojām. Bet stāsts ar to nebeidzas! 2001. gada 30. oktobrī, vienā dienā un vienā adresē, Rīgā, Elijas ielā nr. 18 (kas ir Jēzus baznīcas adrese) tiek reģistrētas divas jaunas draudzes –  vācu sv. Pēteŗa draudze un vācu sv. Jēkaba draudze. Jautājums – kāpēc šie cilvēki nepievienojās jau esošajai vācu Jēzus draudzei? Un kāpēc tieši Pēteŗa un Jēkaba draudzes? Vietā būtu atgādinājums, ka līdz 1923. gadam pašreizējā katoļu sv. Jēkaba katedrālē saimniekoja vācu sv. Jēkaba evaņģeliski luteriskā draudze. Ne velti Latvijas medijos šī negaidītā vācu draudžu dibināšana tikusi nodēvēta par “krāpniecisku shemu”. Diemžēl atjaunotās Latvijas vēsturē zināmi gadījumi, kad draudzes tiek dibinātas ar mērķi pārņemt dievnamus, pat veselas baznīcu organizācijas un to īpašumus. Spilgts piemērs –mēģinājums izveidot jaunu pareizticīgo baznīcu. Šim nolūkam 2012. gadā Daugavpilī ārēji necilā dzīvokļu mājā 18. novembŗa ielā nr. 20 (vienā adresē!) tika reģistrētas deviņas (!) jaunas draudzes, kas sevi dēvē par Latvijas Pareizticīgo (autonomo) baznīcu, Konstantinopoles patriarchātam pakļautu pirmskaŗa baznīcas mantinieci. Saprotams, Konstantinopolē jeb šodienas Stambulā par šīm aktīvitātēm nekas nav dzirdēts. Toties Latvijā gan labi zināms, ka jaunās “baznīcas” dibinātājs ir kāds Viktors Kontuzorovs. Latvijā ieklīdis avantūrists, kuŗš pats sev piešķīris priesteŗa un bīskapa titulus.

 

Bet atgriezīsimies pie Pēteŗa baznīcas. Saimnieku tai vajadzēs atrast jebkuŗā gadījumā. Vislabākais risinājums – ja svētdienu rītos baznīca atkal būtu dievlūdzēju pilna, kā tas bija pirms gadiem simt. Ja draudzes locekļi ar ziedojumiem paši spētu uzturēt savu dievnamu. Diemžēl šodienas garīgajā situācijā tas nav diez cik reāli. Tā kā nekas cits neatliks, kā  vien lūgt pilsētas, valsts un bagātu mecenātu palīdzību.