EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Ciemos pie krustmātes
44160

LĀSMA ĢĪBIETE    08.04.2014


“Pilsēta, pa pusei iedomāta (tomēr pilnīgi reāla), sākas un beidzas mūsos, saknēm ieurbusies mūsu atmiņā.” (Lorenss Darels)

 

Mana krustmāte Elizabete Mūrnieks mūsu ģimenes draugu lokā vienmēr izcēlās. Nedaudz spilgtāk uzkrāsojusies nekā pārējās dāmas un arī nedaudz skaļāka par citām, tomēr dziļi inteliģenta sieviete, daudz lasījusi un daudz dzīvē pieredzējusi. Latviete ar nelielu franču un vācu asiņu piejaukumu. Skaista un kaislīga. Arī savu dzimtas uzvārdu, par spīti padomju ierēdņu centieniem to pārveidot sieviešu dzimtē, viņa bija saglabājusi nemainīgu – Mūrnieks. „Mūrnieks, un punkts!” krustmāte vienmēr teica. Nedod, Dievs, viņu netīšām nosaukt par „Elizabete Mūrniece” – tad tikai varēja dabūt dzirdēt!

 

Mainoties polītiskajai iekārtai Latvijā, krustmāte pārcēlās dzīvot… Nemaz neticēsit, bet ne mazāk un ne vairāk kā uz bagāto Šveici. Jā, viņai pavērās iespēja noenkuroties konfederācijas franciski runājošās daļas pilsētā Montreux jeb Montrē, kā šis vietvārds rakstāms latviešu valodā. Jāpiebilst, ka tieši šo pilsētu dažādu valstu emigranti, īpaši turīgie un slavenie, iemīļojuši jo sevišķi, – te viņi sastopami īpaši lielā koncentrācijā. Gan agrākos laikos, gan arī tagad. Slavenākais no emigrantiem laikam ir krievu izcelsmes amerikāņu rakstnieks Vladimirs Nabokovs, kas viesnīcā Montreux Palace nodzīvoja veselus 18 gadus. Savas dzīves pēdējos gadus. „Mani izdzina no paradīzes,” viņš sūkstījies kādā intervijā, kad ticis jautāts par etnisko dzimteni – carisko Krieviju.

 

 

Nezinu gan, bet man pašai paradīze vai vismaz tuvu tai vienmēr šķitusi Šveice. Tās kalni, Ženēvas ezera piekraste ar neskaitāmām motorlaivām un jachtām. Tie bija pirmie iespaidi, ko guvu, Liepājā saņemdama atklātnītes no krustmātes Elizabetes. Īpaši jau savā dzimšanas dienā – 20. aprīlī. Vienmēr ļoti laikus pienāca vēstule ar Helvetia pastmarku; aploksnē parasti bija divas kartītes – viena man kārtējā dzimšanas dienā, bet otra bija atklātnīte ar Elizabetes Mūrnieks mītnes zemes skatu. Taisnību sakot, jau gandrīz desmit gadus man bija kluss sapnis reiz pašai savām acīm baudīt visu to skaistumu, kas atklājās krustmātes sūtītajās atklātnītēs. Protams, arī pašu Elizabeti un viņas dēlu Rūdolfu gribējās sastapt. Tikai tagad, pēc gaŗiem gadiem, šim sapnim bija lemts īstenoties, taču nedaudz citādi, nekā biju lolojusi savā iztēlē.

 

(Turpinājumam sekojiet līdz laikrakstā Brīvā Latvija vai www.facebook.com/brivalatvija)


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA