Ceļojums Ievas Blūmas sapņos
Māris Brancis    10.11.2015

 

Mākslas galerija „Putti”, kas atrodas Mārstaļu ielā 16, Vecrīgā, un kas speciālizējusies rotu izstāžu rīkošanā, no 29. oktobŗa līdz 21. novembrim atvēlējusi savas elegantās telpas Dānijā dzīvojošās latviešu mākslinieces Ievas Blūmas personālizstādei „Maģiskais ceļojums starp sapņiem un reālitāti”. To atbalsta Latvijas Ārlietu ministrija un Latvijas Republikas vēstniecība Dānijas Karalistē.

 

Ieva Blūma no 1991. līdz 1993. gadam mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas kolledžas Dizaina nodaļā, bet kopš 1998. gada dzīvo un strādā Dānijā. Latvijā pēdējo reizi sarīkojusi savu darbu skati 2010. gadā Agijas Sūnas galerijā. Veido skulptūras, nodarbojas ar grafiku un glezniecību. Jaunākajai izstādei viņa gatavojusies gadu un rāda tikai 2015. gadā tapušos darbus.

 

Māksliniece par izstādi anotācijā raksta:

 

„„Maģiskais ceļojums starp sapņiem un reālitāti” ir vizuāli aizraujošs notikumu un izaicinājumu ceļš. Mesties iekšā šajā nezināmajā nozīmē vienā brīdī lidot un sajust savus spārnus dzīves šaha spēlē, bet otrā brīdī jau krist un attapties ievainotam.”

 

Visai intriģējošs vēstījums par to, ko izstāde piedāvā. Kā solītais atspoguļojas viņas mākslā?

 

Autore savus darbus dēvē par gleznām, un, kaut arī to attēli tiek uzlikti uz audekla ar akrila krāsām un tušu, nepazūd sajūta, ka skaties lielāka formāta grafikas lapas: uz darbu laukuma valda izteikts melnbaltās krāsas kontrasts. No tāluma lūkojoties, var liekties, ka ir arī pelēkais tonis, taču tā ir alošanās, acu apmāns – lielie baltie laukumi ir aizpildīti ar svītrojumiem, punktojumiem, nenoteikta rakstura ornamentāliem sīkzīmējumiem utt. Izstādīti arīdzan četri zīmējumi, taču tie ne ar ko neatšķiras no gleznām. Eksponēta arī kāda litografija.

 

Aplūkojot darbus, tā vien šķiet, ka skaties kādā nedefinējamā telpā, kur šurpu turpu šaujas dažādi objekti, kas brīžiem ir bumbveidīgi, citkārt pieņem elipses formas, vēl pēc laiciņa parādās tādas kā acis, tad kaut kur pazib cilvēku figūrām līdzīgi veidoli, zobrati, simboliski sirds attēli, no jauna kaut kas pašaujas garām un atstāj aiz sevis „asti”. Daudzās figūras kustas vienlaikus visos virzienos, veidojot zināmu haosu vai, teiksim, dekoratīvu mezglojumu. 

 

Ieva Blūma pie lielākās daļas darbu nosaukumiem dod paskaidrojošu tekstu. Lūk, piemērs: pie melnbaltās gleznas „Vērot un tikt vērotam” lasāms: „Dzīvē, kas pilna pretrunu, dažbrīd esi ieslodzīts kā krāšņā putnu būrī... Dejot, dziedāt, spēlēties, izklaidēt. Tad aizlidot, pazust un būt neredzamiem, lai redzētu no sava skatupunkta.” Teksts ir dīvains, nesaprotams, it kā romantiski ievirzīts, it kā personisks. Tas neko nepaskaidro. Tikpat neskaidrs ir attēlojums, kas acīmredzot ir pilns autores asociatīvu tēlu un formu, kas skatītājam jāmēģina izprast, pielietojot iztēli. Ir mākslinieki, kuŗi strādā ar žestiem, tā uzliekot krāsu uz audekla, citi laukumi piepilda ar vārdiem, kas nav savstarpēji saistīti vai kuŗu jēga jāmeklē pašam. Iespējams, ka Ievas Blūmas gadījums ir tas pats, tikai viņa strādā ar dažādām figūrām.

 

Tas, ka izstāde notiek moderno rotaslietu galerijā, ir likumsakarīgi – darbi ir pietiekami dekorātīvi daudzveidīgi.