Ligita Kovtuna 24.11.2015
Laika un BL redakcija ir saņēmusi Rīgas Būvvaldes vadītāja Ingus Vircava parakstītu atbildi uz mūsu lūgumu sniegt paskaidrojumu par Okupācijas mūzeja Nākotnes nama rekonstrukcijas kavēšanas iemesliem, resp., Būvvaldes atklāto defektu jeb novēršamo trūkumu aprakstu. Atbildes teksts uz piecarpus lappusēm. Raudzīsim pētīt.
Bet vispirms šā gada 18. novembrī apritēja 80 gadi Brīvības piemineklim, mūsu brīvības un neatkarības simbolam. Vēsture liecina, ka ar tā būvi nemaz nav gājis viegli un vienkārši, no idejas, kas radās 1921. gadā un Ministru kabineta attiecīgā lēmuma 1922. gada 27. jūlijā līdz atklāšanai 1935. gada 18. novembrī aizritēja, tātad, 14 gadi. Kopš Nākotnes nama ieceres un lēmuma 2007. gadā līdz šim brīdim aizskrējuši astoņi gadi. 1923.gadā tapa Noteikumi par Brīvības pieminekļa projekta izstrādāšanas sacensību, bet iepriekšējā gadā, pēc minētā Ministru kabineta lēmuma jau bija noticis konkurss un 12. oktobrī pieņemts lēmums, ka pieminekli cels pēc Eižena Laubes projekta. 1923. gada 5. aprīlī valdībai tika iesniegta visa nepieciešamā projekta dokumentācija, bet pēc 20 dienām, tātad 25. aprīlī, valdība saņēma... vēstuli, ko bija parakstījuši 57 latviešu radošās inteliģences pārstāvji no dažādām mākslas un polītikas jomām, tostarp, Ģederts Eliass, Kārlis Skalbe, Arveds Švābe, Emilis Melngailis, Milda Brechmane-Štengele u. c.
Vēstule teikts: Projekts nav nekas cits kā parasta kapu pieminekļa materiāls palielinājums, tanī nav nekādas garīgas vērtības (..). Šāds piemineklis nedotu nekādu liecību nākamajām paaudzēm, ne arī ārzemniekiem par mūsu varoņu pagājušām cīņām. Rezultātā 1923. gada 16. augustā seko lēmums darbus pārtraukt un izsludināt jaunu konkursu. Sekoja astoņi ķīviņu un savstarpēju ķildu gadi, kuŗu rezultā- tā divi draugi un izcili tēlnieki Kārlis Zāle un Teodors Zaļkalns kļuva par nesamierināmiem ienaidniekiem.
...Citāts no architektu vēstules šā gada pavasarī: Mūsu ierosinājums atstāt mierā Strēlnieku laukuma ansambli! To nepieciešams sakopt un atbrīvot no degradējošām funkcijām, kā tūristu autobusu stāvvieta, alus būdas un apšaubāmas kvalitātes reklāmas plakātiem.
Represēto pilsoņu savāktos līdzekļus ierosinām novirzīt vienam objektam Stūŗa mājas atjaunošanai. Parakstījuši Zaiga Gaile, prof. Jānis Krastiņš, Pēteris Blūms, Andis Sīlis u. c. pavisam 20 architekti...
Kādā no daudzajām preses konferencēm, kas aizvadītā pusgada gaŗumā tikušas rīkotas sakarā ar darbu kavēšanos (kavēšanu?), Sandra Kalniete, polītiķe, kas pati nāk no t.s. radošajām aprindām, teica apmēram šādi zinu, ko nozīmē profesionālā greizsirdība radošo profesiju pārstāvju vidē. Simtprocentīgi piekrītu viņas aizdomām!
Un nu nākamā parallēle. Minētajos 1923. gadā pieņemtajos valdības Noteikumos bija noteikta arī pieminekļa atrašanās vieta Brīvības bulvārī starp Raiņa bulvāri un kanāļa tiltu. Rīgas dome nāca klajā ar viedokli, ka tam jāatrodas kādā no četrām citām vietām Esplanādē, Čakstes laukumā, iepretim Rīgas pilij, Daugavmalā vai Uzvaras parkā. Brīvības pieminekļa komiteja pieņēma kompromisu labi, Daugavmalā! Rīgas kungi, pašiem vien zināmu apsvērumu pēc, mainīja domas nē, Daugavmalā neder, jo traucēs satiksmi, un piedāvāja Ķīpsalu... Pa tam laikam notika arī diskusijas ar parakstu vākšanu (Sic! atkal parallēle!) un 1930. gadā beidzās konkurss, kuŗā uzvarēja Kārlis Zāle.
Bet nu nav grūti izlobīt nākamo parallēli Rīgas domes nekonsekvence. Attiecībā uz Nākotnes namu pilsētas galva Nils Ušakovs ir izteicies nepārprotami Okupācijas mūzejs ir atbalstāms un Rīgas dome ir dziļi ieinteresēta, lai ātrāk sāktos darbi (lasiet arī mūsu laikraksta nr. 21), taču Būvvalde nemitējas izvirzīt aizvien jaunas prasības un pārcelt termiņus. Visu vaiņago I. Vircava gaŗās vēstules pēdējais teikums: Lai Attīstītājs (tātad Valsts Nekustamie īpašumi L.K.) varētu saņemt tiesisku un pozitīvu lēmumu no Būvvaldes (būvatļauju ar atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi), būvprojekta Okupācijas mūzeja rekonstrukcija risinājumam ir jāsaņem pozitīvs atzinums no Rīgas pilsētas architekta biroja. Biroju vada Gvido Princis. Tātad bez Prinča kunga labvēlīga lēmuma ni un ni? Un vai nesanāk tā, ka galvaspilsētas galvenais architekts var atļauties nerespektēt Rīgas pilsētas galvas stratēģisko līniju un vēl arī Valsts prezidenta viedokli? Un vēl arī valdības lēmumus? Tie visi, kā zināms, ir pozitīvi attiecībā uz Nākotnes nama projektu.
Būvvaldes atbildi redakcija lūdza komentēt arī Okupācijas mūzeja biedrības valdes priekšsēdi Valteru Nollendorfu.
Atgādināšu svarīgāko Nākotnes nams nepieciešams, lai Okupācijas mūzejs spētu pilnvērtīgi strādāt un pildīt savu misiju: apzināt, pētīt, skaidrot un pieminēt totalitāro okupācijas varu nodarījumus Latvijas tautai, valstij un zemei laikā no 1940. līdz 1991. gadam; glabāt Latvijas tautas vēsturisko atmiņu par okupāciju; informēt un izglītot Latvijas un citu valstu sabiedrību par Latvijas okupācijas perioda vēsturi un okupācijas sekām, lai stiprinātu Latvijas valsti un tās piederību pasaules brīvo un demokratisko valstu saimei.
Misijas pilnīga izpilde nepieciešama tieši tagad, kad Latvijai jāsastopas ar Krievijas informatīvā kaŗa centieniem Latvijai un pasaulei uzspiest savu versiju par Hitlera-Staļina paktu un tā sekām Latvijā. Tāpēc, ar visu cieņu architektūrai, saistošajiem noteikumiem un kompetencēm, uz kuŗām atsaucas Rīgas būvvaldes vadītājs, bet pēc trim gadiem pagaidu telpās, Mūzejam beidzot jāļauj strādāt. Tā nav tikai retorika, kā niecinoši raksta Būvvaldes vadītājs, tā ir valstiska nepieciešamība, ko atzinušas un atzīst visas augstās Latvijas amatpersonas.
Uzskatot Mūzeja misiju par svarīgu, Latvijas valsts 2006. gadā pieņēma Latvijas Okupācijas mūzeja likumu, kas Mūzejam dod skaidrus uzdevumus un to piepildīšanai piešķir lietošanas tiesības uz mūzeja ēku. Starptautiski atzītā latviešu architekta Gunāra Birkerta projektētā pārbūve un piebūve Nākotnes Nams ir svarīgs līdzeklis Mūzeja misijas pilnvērtīgai piepildīšanai. Valdības rīkojums celt Nākotnes Namu tika pieņemts jau 2007. gadā. Rīgas pilsētas būvvalde apstiprināja skiču projektu 2008. gadā. 2010. gadā Rīgas pilsēta apstiprināja Latviešu strēlnieku laukuma detaļplānojumu, kas vēl arvien ir spēkā un iekļauj gan plā-noto Nākotnes Namu, gan tam pieskaņoto Padomju okupācijas upuŗu piemiņas memoriālu. Šogad beidzot pēc četru gadu cīņām ar iepirkumu procedūrām un bankrotējošām architektu firmām VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ), kuŗa ir atbildīga par Nākotnes Nama celtniecību, beidzot iesniegusi technisko projektu Rīgas pilsētas būvvaldē, kur tas atkal iestrēdzis un draud tur palikt vēl gadu ilgāk.
Tā Mūzeja misija un veicamais darbs nupat draud pazust paragrāfu, punktu, uzskatu, viedokļu, juridisko, administratīvo un birokratisko kompetenču labirintā, kuŗā ieved Rīgas pilsētas būvvaldes vadītāja atbilde Brīvās Latvijas un Laika redakcijai.
No atbildes izriet, ka ilgi lolotais, plānotais un saskaņotais techniskais projekts būvatļaujas saņemšanai Būvvaldē iesniegts mēnesi un dažas dienas par vēlu un pēc jaunā Būvniecības likuma burta ir kļuvis par jaunu būvniecības ieceri. Jāšaubās, vai tā bija VNĪ nevēlēšanās, kā ironizē Būvvaldes vadītājs, projektu iesniegt laikā, drīzāk kļūda. Kļūdas var labot, bet tās var arī izmatot. Veicot jaunus projekta izvērtējumus, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) un Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības pa- dome (RVC padome), abas balso jošās valsts institūcijas, principā apstiprina savus agrākos atzinumus.
Rīgas pilsētas architekts, kuŗa kolēģija ir padomdevēju institūcija, turpretī, 8. septembrī sniedz atzinumu, kas pretējs iepriekšējiem kolēģijas un Rīgas pilsētas architekta atzinumiem, turklāt cita starpā argumentējot ar ēkas neiederību Vecrīgas ainavā un panorāmā, kas it kā būtu RVC padomes kompetencē. Rīgas pilsētas architektam bija iespējams palīdzēt novēlotās iesniegšanas kļūdu labot; tā vietā viņš izvēlējās to izmantot, turklāt iesniedzot savu atzinumu Būvvaldei divas dienas pirms jau tā pagarinātā termiņa beigām. Un Rīgas pilsētas attīstības departaments, savukārt atzīstot, ka šis fakts Būvvaldei rada objektīvus šķēršļus lietas izskatīšanai, pagarina administratīvā akta izdošanas termiņu par vēl astoņiem mēnešiem, gadu pēc projekta iesniegšanas Būvvaldē ...
(Būvvaldes vēstulē lasām arī šādas rindas: Būvvaldei nav jāstrādā kā izglītības institūcijai, kas (..) uzskaita normatīvo aktu prasības, lai sertificēti projektētāji koriģētu vai papildinātu Būvvaldē iesniegto dokumentāciju. Nu, tā ir birokrātijas augstā dziesma tā vietā, lai meklētu iemeslus un risinājuma ceļus tam, ka ap 75% Būvvaldē iesniegto projektu neatbilst prasībām (to Ingus Vircavs apgalvoja Latvijas televīzijā), pašvaldības institūcijas vadītājs kā tāda kaprīza madāma atšķiļ vīzdegunīgu noraidījumu! L.K.)
Mūzejs jūtas šajā situācijā kā ķīlnieks, jo ir tikai lietotājs, kas nevar tieši ietekmēt celtniecības procesus, tomēr no tiem ir atkarīgs. Kamēr turpinās rakstīšanās un atrakstīšanās, Mūzejs jau ceturto gadu dzīvo pagaidu telpās, kuŗas spēj uzņemt labi ja ceturto daļu no vecajās telpās uzņemto apmeklētāju skaita, astoto daļu no Nākotnes Namā iespējamās kapacitātes. Tas nozīmē šo tiesu mazāk cilvēku, kas iepazīstas ar Latvijas likteņiem okupāciju laikā, mazāk iespēju izglītot un skaidrot. Mūzeja misiju var traucēt un aizkavēt visādos veidos, no kuŗiem tagadējais labirints likumības burta aizsegā ir pats viltīgākais.
Mūzejs joprojām ir gatavs piedalīties konstruktīvās publiskās diskusijās un tiešās sarunās par Nākotnes Namu, lai saglabātu Birkerta ēkas saturisko un simbolisko integritāti un lai 2018. gadā Latvijas simtgadē atvērtu atjaunotu Mūzeju.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)