Brīvības 38
Juris Lorencs    21.03.2023

 

 

Rīgā, Brīvības un Elizabetes ielu stūrī, atrodas lepna piecstāvu ēka, tautā saukta par “prezidentu māju”. Tās adrese – Brīvības 38. Nams ar īpašu, visai pretrunīgu vēsturi. Ceturtajā un piektajā stāvā šodien dzīvo bijušie Valsts prezidenti Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe- Freiberga. Savukārt trešajā stāvā, dzīvoklī ar numuru 4, atrodas rakstnieka Andreja Upīša (1877- 1970) memoriālais mūzejs. Nams celts 1911. gadā bankas vajadzībām pēc latviešu architekta Ernesta Poles projekta. Šodien ēka pieder valstij, arī pats A. Upīša mūzejs ir Kultūras ministrijas pārziņā. Namā savulaik dzīvojuši: Aspazija, Marģeris Skujenieks, mākslinieki Romans Suta un Aleksandra Beļcova, grāmatizdevējs Jānis Rapa, diriģents Leonīds Vīgners. Īpaši interesanta vēsture ir dzīvoklim nr. 4. Līdz 1940. gadam tajā dzīvoja Valsts prezidents Alberts Kviesis, kopš 1946. gada - diriģenta Arvīda Jansona ģimene. Rakstnieks A. Upīts te apmetās 1951. gadā. Šajā laikā gandrīz visi dzīvokļi greznajā namā jau bija pārvērsti par tā saucamajiem “komunaļņikiem”, kuŗos dzīvoja vairākas ģimenes un valdīja īsti padomiska gaisotne ar rindām pie tualetes un vannas istabas, vairākām gāzes plītīm virtuvē un biežiem ķīviņiem. Saprotams, A. Upīts dzīvokli nenopirka, to viņam, kā toreiz teica, “iedeva” par īpašiem nopelniem padomju varas labā. Jo A. Upīts bija ne tikai talantīgs rakstnieks, bet arī okupācijas varas atbalstītājs, visīstākais kolaborants. Viens no tā saucamās “Tautas Saeimas”  delegācijas locekļiem, kuŗi 1940. gada 30. jūlijā devās pie Staļina lūgt uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Mūža nogalē, 89 gadu vecumā, sarakstījis grāmatu “Bezsaules noriets”, kuŗā nomelnoja latviešu trimdas rakstniekus.

 

Par A. Upīša memoriālo mūzeju cilvēki atcerējās kādas diskusijas ietvaros, kas nu jau vairākus mēnešus nerimst Latvijas sabiedrībā. Proti- pie Rīgas “okupekļa” un citu Latvijas okupāciju slavinošo pieminekļu nogāšanas nevajadzētu apstāties. Ka nepieciešams atvadīties no visa, kas kaut kādā veidā atgādina par Padomju savienību, Krievijas impēriju, okupāciju un kolaboracionismu- no pieminekļiem, ielu nosaukumiem utt. Kandidāts uz nojaukšanu ir arī A. Upīša piemineklis, kas atrodas Kronvalda parkā blakus Kongresu namam. Patiesībā šī diskusija pieņemas spēkā, un iemesls tai nav tikai kaŗš Ukrainā. Aizvien uzstājīgāk medijos un sociālajos tīklos izskan apgalvojumi, ka bijušajiem kompartijas biedriem nevajadzētu atrasties polītikā, ieņemt amatus valdībā, Saeimā, drošības iestādēs, Valsts prezidenta kancelejā. Pamatojums- kopš Latvijas neatkarības pagājuši jau 32 gadi. Vai tiešām nav iespējams atrast citus cilvēkus? Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc aktīvizējusies šāda diskusija, ir paaudžu nomaiņa. Izauguši cilvēki, kuŗi paši nav piedzīvojuši okupācijas laiku. Un viņus nepārliecina argumenti, ka “viss jau nebija tik vienkārši”, “patiesība nav melnbalta” un “kaut kā bija jādzīvo”.

 

Bet atgriezīsiemies pie A. Upīša. Viņa dzīves gājums līdzinās norvēģu rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta literātūrā Knuta Hamsuna (1859-1952) biografijai. Latviešu valodā tulkoti daudzi Hamsuna darbi, pirms Otrā pasaules kaŗa pat tika izdoti viņa kopotie raksti. Pašā Norvēģijā attieksme pret Hamsunu ir pretrunīga, jo rakstnieks atbalstīja vācu okupantus un sadarbojās ar kolaboranta Kvislinga vadīto valdību. Pēc kaŗa Hamsunu tiesāja, no cietuma viņš spēja izvairīties tikai sava cienījamā vecuma dēļ. Tas gan nenozīmē, ka no bibliotēkām tika izņemti Hamsuna darbi. Neviens nenoliedz, ka Hamsuns bija un joprojām ir viens no ievērojamākajiem norvēģu rakstniekiem. Vienkārši lasot Hamsunu jāatceras, kāda bija viņa attieksme pret okupācijas varu. Līdzīgi mums jārīkojas ar A. Upīti. Viņa romāni “Sieviete”, “Zelts”, “Zaļā zeme” ir paliekoša vērtība latviešu literātūrā, tāpat visos laikos būs aktuāli “Sūnu ciema zēnu” piedzīvojumi. Pavisam cita lieta ir A. Upīša statuja. Diezin vai tai būtu jāatrodas blakus jaunajai Rīgas koncertzālei, par kādu tiks pārbūvēts pašreizējais Kongresu nams. Turklāt šis 1982. gadā atklātais piemineklis nav nekas unikāls (lai man piedod tā autors Alberts Terpilovskis), tā mākslinieciskā vērtība- apšaubāma. Tikpat labi A. Upīša tēlam varēja uzlikt Ļeņina galvu un uzstādīt jebkuŗā bijušās Padomju savienības pilsētā. Rīga tikai iegūtu, ja šis piemineklis tiktu novākts. Cilvēki jau sen paspējuši aizmirst, ka laikā no 1971. gada līdz 1990. gadam tagadējā Skolas iela tika dēvēta par Andreja Upīša ielu. Tieši tāpat Latvijas galvaspilsēta varētu iztikt bez krievu dzejnieka Puškina un Krievijas impērijas kaŗa ministra, ģenerālfeldmaršala Barklaja de Tolli pieminekļiem. Bez Puškina, Turgeņeva un Ļermontova ielām. Bet ko darīt ar A. Upīša mūzeju? Tas varētu palikt, savā darbībā īpaši akcentējot kolaborācijas problēmu Latvijas sabiedrībā. Latvija tika okupēta, mūsu zemē ienāca svešinieki, Sarkanā armija. Bet bija cilvēki, kuŗi gaidīja šos tankus, un viens no viņiem bija A. Upīts. Par kolaborāciju ir jārunā, par to jāatgādina vēl un vēl. Mani vecvecāki un vecāki, piemēram, zināja, ka Vilis Lācis ne tikai sarakstīja “Zvejnieka dēlu”, bet ir tieši līdzvainīgs 1941. un 1949. gadu deportācijās. Jo viņi bija aculiecinieki, kuŗi redzēja, kā tiek aizvestas radu un kaimiņu ģimenes. Savukārt man Lācis bija tikai rakstnieks, obligātā lasāmviela latviešu literātūras stundās. A. Upīša mūzeja darbinieks Arnis Koroševskis man pastāstāstīja kādu interesantu gadījumu. Reiz viņš esot lūdzis skolēniem atpazīt cilvēkus, kuŗu portreti novietoti pie Upīša rakstāmgalda. Blakus Ļeņinam un Rainim tur redzama arī V. Lāča jaunības laiku fotografija. Kāds puika, norādot uz Lāci, apgalvojis, ka tas esot amerikāņu aktieris  Džordžs Klūnijs. Patiešām, ja tā labi ieskatās, tad zināma līdzība ir...

 

Šodien mums jādomā ne tikai par veco pieminekļu nojaukšanu, bet arī par jaunu uzcelšanu. Latvijas neatkarības laikā izveidota tikai viena patiesi iespaidīga piemiņas vieta, kas godina mūsu tautas brīvības cīņas - leģionāru brāļu kapi Lestenē. Bet Rīgā joprojām nav pieminekļa okupācijas varu upuŗiem. Acīmredzot tam vēl nav pienācis laiks.