BIRKERTA LAIKS - MANTOJUMS UN TURPINĀJUMS
Jānis Dripe    22.08.2017

 

 

Birkerta laiks – tieši tā saucas viena būtiska daļa no ekspozīcijas par Nacionālās bibliotēkas projekta idejas attīstību no Latvijas valsts pirmsākumiem līdz Gaismas pils īstenošanai. Laiku var mērīt ar viņa personības klātbūtni, un tas ir liels likteņa apbalvojums. 

 

„Es esmu dzimis zem viena zvaigznāja ar moderno architektūru un gandrīz tad pat, kad dzima Bauhaus architektūras skola,” nesenā mūsu sarunā atgādina Birkerts. Tas, lai akcentētu savu piederību noteiktam domāšanas virzienam un ilglaicību profesijā. Kad izcils radošs mūžs ir noslēdzies,  arī mūsu pienākums ir atskatīties, minēt būtisko un paliekošo, fiksēt kolēģu un kritiķu teikto. 

 

Pasaulē viņš nāca jaunās un neatkarīgās Latvijas valsts septītajā gadā, 1925. gada 17. janvārī, un viņa vecāki Pēteris Birkerts un Mērija Šopa-Birkerts pārstāvēja to akadēmiski izglītoto Latvijas inteliģences daļu, kas latviskās kultūras mantojuma vērtības un īpaši folkloru sāka apzināt un sistematizēt vēl pirms Latvijas valsts nodibināšanas 1918. gadā. Pēteris Birkerts bija viens no sava laika izglītotākajiem cilvēkiem – atzīts daiļrades psīchologs, rakstnieks, folklorists un filozofs. Māte – valodniece, folkloriste un skolotāja. Vecāku garīgais mantojums atstāja būtisku ietekmi uz nākamo architektu un Birkerta daiļrades pētniecei un architektūras kritiķei Kejai Kaizerei ļāva secināt: „Latviskie simboli, mītoloģija un literātūra veidoja Birkerta personību, pirms viņš pats spēra pirmos soļus. Birkerts ir mantojis savu vecāku izteiksmes spēju. Šajās kopsakarībās ir meklējamas gan trāpīgās metaforas, gan asprātība, gan simboli, kas tik raksturīgi viņa architektūrai. Un Birkerta interese par radīšanas psīcholoģiju ir tieši saistīta ar viņa tēva radošo darbību.” (The Architecture of Gunnar Birkerts, AIA Press, Washington,1989)

 

Šo visu lasot, varam būt gandarīti par 13 gadus vecā Gunāra skaidro izvēli kļūt par architektu un viņa spēju dzīves 93. gadā kritiski vērtēt savu un kollēgu veikumu vai notikumus Latvijā. Te vietā piebilst, ka tieši Birkerta ticība Nacionālās bibliotēkas īstenošanas iespējai ceturtdaļgadsimta garumā bija izšķirošais faktors – valdības mainījās, sabiedrības atbalsts cēlās un krita līdz ar plašsaziņas līdzekļu un polītiķu konkrētā mirkļa konjunktūru. Reizēm šķita, ka Nacionālajai bibliotēkai ir tikai 3 stūrakmeņi – pats autors, Bibliotēkas direktors Andris Vilks un latviešu trimdas sabiedrība. Tās ziedojumi pašai būvei un apjomīgai grāmatai par Nacionālo bibliotēku bija būtisks pienesums. Tāpat atbalsts Okupācijas mūzeja attīstībai, kur Meistara architektoniskās idejas īstenošanā polītisku un profesionālu peripetiju ir vairāk nekā pragmatiskas rīcības. 

 

Mēs nereti runājam par ēkas dvēseli, par tās mūzikalitāti. To ir svarīgi akcentēt arī saistībā ar Birkertu – viņš jaunībā dziedāja korī, spēlēja vijoli un klavieres. Zīmīgi, ka dzimtas klavieres (tās pašas, pie kuŗām meistars sēdēja savos bērna gados) tagad ir organiska daļa no Meistaram veltītās pastāvīgās ekspozīcijas Nacionālās bibliotēkas virsotnē – 12. stāvā. Un tas ir loģiski, jo Nacionālā bibliotēka ir viņa radošā mūža pārliecinošs vainagojums. Te arī pavediens turpinājuma tēmai – šī izstāde, Birkerta bibliotēka mūsu Nacionālās bibliotēkas Mākslas lasītavā un bagātais artefaktu klāsts Bibliotēkas fondos ir pamats sava veida Birkerta daiļrades mūzejam.

 

Tas un jaunas publikācijas par Birkertu ir svarīgas, jo pasaules architektūras mediju telpu šodien piepilda jaunas architektūras zvaigznes ‒ 2017. gada augustā pat Latvijā nav vienkārši saprast, cik populārs un profesionāli novērtēts bija Gunārs Birkerts 20. gadsimta astoņdesmitajos gados. 1982. gadā sērijā „GA” (Global Architecture) Japānā tika publicēts apjomīgs foliants par Birkerta daiļradi. Grāmata par Gunāru Birkertu bija pirmā serijā, kuŗā sekoja izdevumi par Kevinu Roču, Rikardo Bofilu, Karlo Skarpu, Ēro Sārinenu, Aratu Isozaki, Mario Botu, Ričardu Meijeru, Jernu Utzonu, Ieu Peju... tās visas ir globāla mēroga architektūras zvaigznes.

 

Tajā pašā gadā ASV architektūras skolu vadītāji (Birkerts 29 gadus bija profesors Mičiganas universitātē un Goda profesors vairākās pasaules architektūras skolās) nosauca visu laiku labākos architektus. Birkerts bija sestajā vietā aiz F. L. Raita, I. Peja, A. Ālto, L. Kāna, Ē. Sārinena un Lekorbizjē. Un tieši pie Ēro Sārinena Birkerts veidojās par pasaules līmeņa architektu, tur viņš strādāja kopā ar pieminēto Kevinu Roču, arī Robertu Venturi un Cēzaru Pelli, kuŗu būves kā vietzīmes atrodamas daudzās valstīs. Birkertam veltītā Ilinoisas Universitātes izdevumā (1983) Pelli raksta:  „Viņš ir īsts un neierobežots architekts, kuŗš pilnībā apzinās to lomu un sociālo atbildību, kāda ir viņa projektētajām ēkām. Viņš arvien uztur spēkā patiesas rūpes par savu būvju lietotāju komfortu un labsajūtu, par būtisko attiecībās starp kopumu, detaļām un cilvēcisko mērogu.” Bet kas tad padara Birkertu īpašu, atšķirīgu un pamanāmu pasaules architektu daudzu miljonu saimē, kāpēc tieši viņam veltītas 7 monografijas un cildinoša piemiņas publikācija New York Times 17. augustā?

 

Publikācija ar Birkerta dzīves faktu pieminējumu un latviskās identitātes izcēlumu, ar mūsu Nacionālās biblotēkas un citu ikonisko būvju attēliem. Kas architektūras kritiķiem liekas īpašs, kas liek saukt viņu par gaismas architektu, ekspresīvu modernistu, simbolu un metaforu lietotāju ? Korningas stikla mūzejs, Hjūstonas un Kanzassitijas mākslas mūzeji, Federālo rezervju banka Mineapolē, Martina Lutera Kinga bibliotēka Sanhosē, baznīcas Kolumbusā vai Anārborā ?

 

Te jācitē ASV architektūras kritiķe un īpaša Birkerta daiļrades pazinēja Keja Kaizere: „Pāri visām lietām – Gunārs Birkerts nav tiešs kāda stila sekotājs. Distancēšanās no saviem laikabiedriem arvien ir bijusi būtiska viņa profesionālās karjeras daļa. Šis Baltijas valstī Latvijā 1925. gadā dzimušais architekts radošo neatkarību vērtē visaugstāk. Un vienīgie apzīmējumi, kas nemainīgi raksturo viņa architektūru, ir  – tā seko modernisma principiem un ir ekspresīva.” (World Architecture, nr. 36.)

 

Meistara domāšanu precīzi raksturo arī arhitektūras kritiķis Viljams Mārlins: „Birkerts ir izteikti subjektīvs, ar spēcīgu introspektīvu iezīmi un ievērojamu intuitīvo dziļumu. Viņa spēja vizualizēt un piešķirt racionālai domāšanai redzes dimensiju, tādējādi bagātinot radošas domas intelektuālo un analītisko pusi, ir augsti attīstīta un īpaši izceļama.” (GA, ievads, Tokija, 1982.)

 

Akcentējot mūsu Nacionālās bibliotēkas būvi, britu architektūras kritiķis Herberts Raits raksta: „Gunārs Birkerts, viens no ievērojamākajiem ASV pēckara perioda architektiem, kuŗš modernismu ir attīstījis caur metaforu un materiālu lietojumu. Tagad viņš ir īstenojis īpašu būvi stikla kalna veidolā savā dzimtenē – jauno Nacionālās bibliotēkas ēku, simbolu valsts neatkarībai.” (Žurnāls Blueprint, 2014, nr. 335.)

 

Gunārs Birkerts savā radošajā mūžā radījis projektus gandrīz 300 ēkām, daudzas no tām pamatoti var uzskatīt par ikoniskām ASV un pasaules architektūras kontekstā. Viņa ēkas iekļautas 150 visu laiku ASV labāko būvju reģistrā. Birkerta balvu un atzinību klāsts ir ievērojams – pēdējā no tām ir Amerikas Architektu institūta īpašā atzinība par Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku vēl šī gada pavasarī. Viņa būvju klāstā nav neviena debesskrāpja – viņš ar debesīm sarunājās ar savām baznīcu būvēm, viņš nav projektējis nevienu tirdzniecības centru, jo ar savu architektūru „tirgoja” garīgumu – viņš pasaules architektūras vēsturē paliks kā mūzeju, universitāšu un skolu ēku architekts. Bet pāri visam bibliotēkas – divi desmiti ASV un Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka – simbols, metafora un architektonisks piemineklis Latvijas valstiskuma atjaunošanai. 

 

Pasaules architektūras kultūrai piederošais Gunārs Birkerts ir un paliks viens no lielajiem Latvijas kultūras vēstnešiem pasaulē.