Alberts Rokpelnis 11.06.2024
Atceroties Bellaccord-Electro, līdz šim vairāk ticis rakstīts kultūras vēstures vai technoloģisko sasniegumu kontekstā, uzsverot uzņēmuma ieguldījumu latviešu oriģinālmūzikas populārizēšanā un tā ražošanas vērienu. Tomēr arī 20. gs. 30. gados netrūka kritiķu, kas nosodīja uzņēmuma šķietamo (vai reālo) monopolstāvokli Latvijā, apšaubot piedāvātā mūzikas satura kvalitāti. Helmars Rudzītis (1903–2001) piesaistīja populārākos solistus un izdeva populārākās mūzikas ierakstus, nebaidoties no kritikas par rūpniecisku un merkantilu pieeju mūzikas izdošanā. Tādējādi viņš veicināja plašu skaņuplašu noietu. Bellaccord loma latviešu populārās mūzikas vēsturē, tostarp pirmie džeza mūzikas ieskaņojumi Rīgā un latviešu šlāgermūzikas sākotnē ir neapšaubāma. Vienlaikus Bellaccord ir kļuvis par tādu kā 20. gs. starpkaŗu perioda latviešu uzņēmējdarbības veiksmes stāstu, ko līdzīgi kā stāstu par fotoaparātu Minox dažkārt piemin latviešu sasniegumu sarakstā.
Helmara Rudzīša atmiņās Bellaccord dibināšana un darbība aprakstīta kā nejaušība. Šķiet, ka memuāru (“Manas dzīves dēkas” – Red.) autors to pozicionē kā uzņēmējdarbības avantūru, kas radusies no viņa godkāres un vēlmes gūt panākumus, tēlaini izsakoties, laukā, ko neviens vēl nav aris. (H. Rudzītis 1984, 152). Šo Rudzīša lieliski radīto Bellaccord stāstu par viņa aizrautību ar mūziku un avantūrista garu uzturēja viņa laikabiedri, un tas turpina dzīvot. Bet kādos apstākļos Bellaccord radās? Varbūt brīvā tirgus niša bija tikai sakritība, kuŗā talantīgais uzņēmējs saskatīja potenciālu? Šoreiz, distancējoties no mūzikas estētikas, akcentēsim to, kāda bija Bellaccord loma un pienesums Latvijas tautsaimniecībā.
Latvijas skaņuplašu tirgus pirms Bellaccord-Electro
20. gs. 20. gadi Latvijas Republikā bija ekonomiskas izaugsmes posms. Technoloģiskā progresa ietekmē dzīve kļuva straujāka. Elektrifikācija, radio apraide (Latvijā kopš 1925. gada rudens), telefonsakari, kino un gramofonu mūzikas populāritātes pieaugums. Īpaši 20. gadu otrajā pusē novērojamas arī lielas pārmaiņas mūzikas izplatības technoloģiju jomā. Kopš 20. gadu vidus skaņuplates sāka ierakstīt, izmantojot elektroakustisko sistēmu, kas ļāva iemūžināt plašāku mūzikas instrumentu spektru, klusākus balss tembrus. Tādā veidā tika pavērtas ierakstu iespējas plašākam populārās kultūras mākslinieku lokam – komiķiem, kupletistiem un aktieriem. Strauja skaņuplašu ierakstu technoloģiju attīstība ASV un Eiropā 20. gadu otrajā pusē jeb t. s. “gramofonu drudzis” veicināja vispārēju skaņuplašu patēriņa pieaugumu. Arī labklājības pieaugums Latvijā veicināja pieprasījumu pēc skaņuplatēm.
Ārzemju mūzikas industrijas produkcija bija pakļauta ievedmuitas nodokļiem. Visvairāk skaņuplates importēja no Lielbritanijas un Vācijas, un imports visaugstāko virsotni sasniedza 1930. gadā, kad Latvijas iedzīvotājiem bija visaugstākā pirktspēja. Togad ievesto skaņuplašu daudzums bijis divas reizes lielāks par iepriekšējā gadā ievesto, kā arī jelkad pēc tam. Nākamajos gados skaņuplašu imports kritās. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā (1934–1940) ikviens preču importētājs bija pakļauts arvien lielākai kontrolei un cenzūrai. Tomēr arī 30. gadu otrajā pusē daži jau ilgstoši strādājošie uzņēmumi drīkstēja skaņuplates nelielos apmēros importēt un izplatīt citiem veikalniekiem. Tādi uzņēmumi bija, piemēram, Paula Neldnera mūzikāliju veikals un aģentūra un populārā mūzikas instrumentu firma “Rīgas mūzikas nams A. Junoša un A. Feierabends”. Privātpersonām dažas skaņuplates un gramofonu bija atļauts ievest tikai personīgai lietošanai.
Pirmās skaņu ierakstu sesijas Rīgā notika 20. gadu otrajā pusē. Karla Lindstrēma firmas (Carl Lindström Company) pārstāvji ieradās Latvijā 1927. gadā, lai uzņemtu skaņuplatēs vietējo izpildītāju skaņdarbus, ko pēc tam izplatīja ar skaņuplašu firmas “Odeon” etiķetēm (Bērtiņš, 2015, 98). Zināms, ka 1929. gadā “Rīgas mūzikas nams A. Junoša un A. Feierabends” organizēja vietējo mūziķu skaņdarbu ierakstus ārzemēs. Bet 1930. gadā arī Rīgā pazīstamais mūzikas instrumentu tirgotājs Jānis Viesturs (1884–1959) organizēja pirmos vietējo mākslinieku ierakstus skaņuplašu firmas “Homocord” platēs Rīgā, ko pēc tam tiražēja platēs Vācijā.
Kāpēc ražot skaņuplates Latvijā?
Iepriekš minēto apstākļu ietekmē 20. gs. 20., 30. gadu mijā notika straujš latviešu auditorijai radīto skaņuplašu produkcijas pieaugums. Parādījās gan latviešu komponistu darbi, gan dažādi vietējo dziedātāju izpildīti ārzemju šlāgeri latviešu valodā. Arvien aktuālāks kļuva arī jautājums, kā šo ierakstu procesu padarīt lētāku un efektīvāku. Tāpēc bija tikai laika jautājums, kad kāds apņemsies uzsākt skaņuplašu izgatavošanu Latvijā.
Vislielāko impulsu šajā jomā deva pasaulē augošā ekonomiskā krize jeb Lielā depresija (1929–1933). 1930. gads Latvijā bija pēdējais, kad ekonomika uzrādīja izaugsmi. Turpretī 1931. gadā, kad Helmars Rudzītis atvēra skaņuplašu fabriku “Bellaccord-Electro”, valstī jau bija trīskāršojies bezdarbs, uzņēmumi bankrotēja, jo Latvija jau bija sasniegusi savu Lielās depresijas visdziļāko punktu. (..)
Zināmas priekšrocības saglabāja tie tirdzniecības uzņēmumi, kas importēja izejvielas vai detaļas, lai izgatavotu preces ar pievienotu vērtību vietējam tirgum. Turklāt, lai veicinātu eksportu, ražojumi bija atbrīvoti no izvedmuitas nodokļiem. Bellaccord darbībai izsniegtā importa atļauja sevi attaisnoja. Piemēram, 1936. gadā skaņuplašu rūpniecībā Latvijā kopumā saražotās preces bija novērtētas par 77 000 latiem, turpretī ieguldījums importētajās izejvielās tikai 9000 latu (Rūpniecības Statistika, 1938, 49). Līdzīga ieguldīto resursu proporcija bija arī citos gados. To galvenokārt nodrošināja Bellaccord.
Ārējās tirdzniecības statistikā kopš 1929. gada publicēti dati par nelielu skaņuplašu eksportu no Latvijas (497 kg jeb ap 2000 skaņuplates). Par šo faktu detālizētākas informācijas trūkst. Bet tikai dažus gadus vēlāk Helmars Rudzītis dibināja kontaktus ārvalstīs, mēģinot uzsākt Bellaccord eksportu. Par to viņš ir rakstījis: “Un nepagāja necik ilgs laiks, kad viss Igaunijas plašu tirgus bija Belakorda rokās.” Protams, arī Igaunija krīzes apstākļos ieviesa stingrākas ievedmuitas, arī igauņu dziedātājiem lētāk bija ierakstus veikt Rīgā, nevis Berlīnē. Tādēļ 1932. gada Bellaccord atvēra savu uzņēmumu arī Tallinā. Literātūrā minēts, ka 1933. gadā Latvijas ārējā tirdzniecība pārdzīvoja visgrūtākos krizes laikus. Iespējams, tādēļ nav pārsteidzoši, ka 1933. gada nogalē saistībā ar muitas barjeru neievērošanu izcēlās neliels skandāls. Bellaccord un daži citi Rīgas uzņēmumi tika pieķerti nedeklarētu matricu ievešanā no Igaunijas jaunu skaņuplašu izgatavošanai. Lai gan šī informācija neglaimo Rudzīša reputācijai, tomēr plašāku rezonansi šis gadījums neradīja.
Interesanti, ka jau 1934. gadā Latvijas skaņuplašu eksports sāka apsteigt importu (eksports 1094 kg, imports 970 kg). To panāca tieši Bellaccord, kas, piemēram, 1934. gadā eksportēja 4478 skaņuplates (ap 1000 kg). Pēc tam, 30. gadu otrajā pusē, šos rādītājus izdevās pat trīskāršot. Līdz Otrajam pasaules karam eksports ik gadu pārsniedza importu trīs līdz piecas reizes. Arī Helmara Rudzīša izteikumos skaņuplašu importa un eksporta jautājums vienmēr bijis svarīgs. Savos memuāros viņš lepojies ar Bellaccord eksportu uz kaimiņvalstīm Zviedriju un Somiju, kā arī ar skaņuplašu eksportu krievu diasporai Eiropā un pat Āzijas austrumos. Kad Otrā pasaules kaŗa priekšvakarā uzņēmums saskārās ar izejvielu trūkumu, cenzūru un ražošanas ierobežojumiem, Rudzītis sarakstē ar Sabiedrisko lietu ministriju apelēja pie iepriekšējo gadu paveiktā ieguldījuma tautsaimniecībā, norādot, ka konkrēti 1939. gadā “Bellaccord” eksportējis produkciju 9000 latu vērtībā.
Skaņuplašu rūpnieki Rīgā
Metallapstrādes un mašīnbūves nozares produkcijas vērtība 1938. gadā bija 88,5 milj. latu, sastādot 12,7% no visas Latvijas rūpniecības. Tajā ietilpa arī skaņuplašu fabrikas, kas minētajā gadā izdeva 106 900 skaņuplates 110 000 latu vērtībā, respektīvi, tikai 0,12% no visas nozares. Šādā perspektīvā ekonomiskais pienesums vērtējams gandrīz kā mikroskopisks. Turklāt ne visu saražoja tikai Bellaccord, kas ar savām saražotajām 87 918 skaņuplatēm sastādīja 82,2% no kopskaita. Tomēr šie skaitļi uzskatāmi illustrē uzņēmuma pārākumuskaņu ierakstu jomā, kas kopumā saglabājās 30. gados (Rūpniecības statistika 1938, 1940). Reģionālā mērogā Bellaccord kļuva par vadošo spēlētāju. Tā bija vienīgā ražotne, kas darbojās bez pārtraukuma (no 1931. gada rudens līdz nacionālizācijai 1940. gada vasarā), izpildot visu ciklu no skaņdarbu ierakstīšanas, matricu izgatavošanas, skaņuplašu presēšanas, marķēšanas līdz to izplatīšanai un eksportam. (..)
Pēc Bellaccord darbības uzsākšanas skaņuplašu ražošanā 20. gs. 30. gados Rīgā pārmaiņus darbojās vairāki konkurenti. Rūpniecības statistikas dati līdz ar fragmentāri saglabātajiem archīvu dokumentiem ļauj secināt, ka no 1932. līdz 1940. gadam Latvijā vienlaikus darbojās vismaz 2 – 3 skaņuplašu uzņēmumi. Viens no pirmajiem bija arī Jānis Viesturs, kuŗš 1932. gadā “Homophon” skaņuplašu izdošanai ierīkoja skaņuplašu fabriku Rīgā, Matīsa ielā 57. Dažus gadus vēlāk tajā pašā adresē reģistrēta arī Artūra (1893–1953) un Annas (1889–1987) Vēmanu (Rudzīša atmiņās saukts Vēmens) gramofona adatiņu un skaņuplašu izgatavošanas darbnīca. Viņu darbības laikā ap 1934.–1935. gadu Latvijas tirgū parādījās preču zīmes “Bonophon”, “Līgo” un “Record Electro”.
Visvairāk skaņuplašu ražotāju Latvijā bija 1935. gadā, kad reģistrēti četri uzņēmumi. No tiem divi pavisam nelieli vienas personas uzņēmumi (darbnīcas), vienā nodarbināti seši cilvēki, bet lielākajā – 16. Tikai Bellaccord strādāja visus gada mēnešus, tādā veidā ik gadu saražojot visvairāk skaņuplašu (1935. gadā 93 806 vietējo mākslinieku un 4157 ārzemju mākslinieku skaņuplates). 1936. gadā darbojās vairs tikai divi uzņēmumi, saražotas 75 500 skaņuplates, bet nav precīzu ziņu par Bellaccord daļu (Rūpniecības Statistika, 1938, 41, 92). (..)
Rezumējot – Bellaccord savā neatkarīgās pastāvēšanas laikā darbojās bez pārtraukumiem, nodarbinot 17–19 darbiniekus un ražošanu organizējot vienā maiņā. Tas ļauj secināt, ka uzņēmums visu potenciālo jaudu neizmantoja, jo, iespējams, nebija nepieciešamā pieprasījuma.
Bellaccord-Electro tirdzniecības tīkls Latvijā
Bellaccord savu produkciju tirgoja ne vien savos veikalos – Rīgā, Grēcinieku ielā 25 un Liepājā, Graudu ielā 45, bet tā nonāca veikalos visā Latvijā. (..)
Kā maza reprīze skan sākotnēji uzdotais jautājums, vai Rudzīša vēlmi dibināt Bellaccord radīja atvērtais logs tirgū vai arī mūzikas mīlestība? Stāstu par “Bellaccord-Electro” nozīmi mūzikas tirgū starpkaŗu Latvijā sākotnēji ir veidojis pats Helmars Rudzītis, atceroties un romantizējot dzīvi pirmskaŗa Latvijā. Bellaccord vērtība, ko visbiežāk akcentē laikabiedri un Bellaccord pētnieki, tiek saistīta ar uzņēmumā radītajiem skaņu ierakstiem, kas kā materiālais un intelektuālais mantojums, nevis saražotais daudzums un kilogrami, ir saglabāti nākotnei. Protams, kvantitatīvā griezumā 20. gs. 30. gadu Latvijas tautsaimniecībā Bellaccord darbība un sasniegumi nebija statistiski ļoti nozīmīgi. Tomēr modi pat mazā tirgū diktē līderis, un Bellaccord tāds bija – lielākais, ilglaicīgākais, eksportspējīgākais, ar lielāko atsauksmi sabiedrībā strādājošais skaņuplašu uzņēmums Latvijā.
Atpakaļ
.jpg)
