“Baznīca tepat ‒ Rīgas vārtos ” atkal uzmirdz
Inese Raubišķe    20.09.2016

 

Reiz kāds vīrs, rakdams bedri, uzdūries uz kaut ko cietu. Racis, racis, līdz uzracis katlu ar naudu. Nu vīrs licis, lai par naudu uzceļ baznīcu. Bet baznīcas jumtam naudas pietrūcis. Tā kā katls bijis tik liels, ka varējis būt par baznīcas jumtu, tad to arī uzcēluši jumta vietā. Tāpēc baznīca nosaukta par Katlakalna baznīcu. Tā vēsta teika. 

 

Savukārt vēstures pētnieki apgalvo, ka pirmās Katlakalna draudzes un baznīcas celšanas laiks nav precīzi zināms, taču tas varētu būt ap 1635. gadu. Konkrētas dokumentālas liecības norāda uz luterāņu dievnamu, kuŗa būvniecība datēta ar 1732. gadu. Tā bijusi neliela koka baznīciņa, tepat Rīgas pievārtē, Katlakalnā (tagadējā Ķekavas novadā), kas godam savai draudzei nokalpojusi pusgadsimtu. Kad baznīca jau nonākusi tuvu savam fiziskajam sabrukumam, Rīgas rāte, kas tolaik bija Katlakalna draudzes patrons, nolēma par Rīgas pilsētas līdzekļiem celt jaunu mūŗa dievnamu. Tika uzrunāts tā laika Rīgas pilsētas galvenais būvmeistars un pilsētas architekts Kristofs Hāberlands (1750-1803) – tas pats architekts, kuŗa vārds šodien ir tikpat kā simbols Rīgas klasicisma laikmeta architektūrai. Hāberlands piekrita darbam, un Katlakalna baznīca tapa kā pēdējais no viņa lielākajiem realizētajiem projektiem un esot arī viens no skaistākajiem. Baznīcu cēla no 1791. gada 7. septembŗa līdz 1794. gadam (atklāšana notika 9. jūlijā). Ir saglabājies arī baznīcas plāns 1791. gada J. Broces zīmējumā. Salīdzinoši nelielā rotondas tipa būve (18 m diametrā), pārsegta ar sfērisku kupolu, pārsteidz ar Latvijas dievnamiem neraksturīgo formu un nereti tiek salīdzināta ar Senās Romas slaveno svētnīcu Panteonu ‒ “visu dievu godināšanas vietu”. Miniatūrā veidā atkārtotajā Romas Panteonā saskatāmas antīkās būvformas, uz kuŗām pamatojās klasicisma architektūra. Hāberlands, projektējot šo konkrēto klasicisma stila kulta celtni, izveidoja racionālu, luterāņu konfesijas vajadzībam atbilstošu plānojumu.

 

Ēkas unikālais risinājums labi izjūtams tieši iekštelpā, ko veido vienota pārskatāma un gaiša zemkupola tilpne. Kupola formai bija arī jānodrošina akustika, kas bija īpaši no svara, jo Katlakalna dievnamā virs centrālās ieejas (tieši pretim altārim), tika uzbūvēta lukta, kur uzstādīja ērģeles (būvētas ap 1790. gadā). Vēlāk tās nomainīja ērģeļmeistara Augusta Martina darinājums – tikušas iesvētītas 1870. gadā.

 

Altāris ‒ Svētā sakramenta un svētdarbību centrālā vieta - pārredzams no jebkuŗas vietas. Un to nodrošina puslokā organizētie soli ap altāra daļu – amfiteātŗa princips. Te uzreiz japiebilst, ka dievnama celtniecība notika ne tikai ar Rīgas rātes piešķirtajām financēm, bet arī pateicoties turīgo zemnieku, zvejnieku un enkurnieku ziedojumiem. Altāŗa glezna, kurā attēlots stāsts no Jaunās Derības (vētras laikā Jēzus nāk pa ūdens virsmu pie mācekļiem), sludina, ka Kristus stiprina mūs ticībā un uztur pāri šaubām. Gleznas autors nav zināms, bet tā veidota kā vācu gleznotāja Bernharda Plockorsta gleznas “Kungs, palīdzi man!” kopija. Altāŗglezna stipri cietusi 1906. gadā pie baznīcas demolēšanas un arī 1994. gadā no zagļiem.

 

Visos dievnama pastāvēšanas laikos tā dzīvē iesaistījušies daudzi inteliģenti cilvēki. 1819. gadā Depkina muižiņā Katlakalnā uz dzīvi apmetās vācu izcelsmes literāts un kultūras darbinieks Garlībs Helvigs Merķelis (tas pats, kuŗš 1820. gadā uzrakstīja darbu “Brīvie latvieši un igauņi”). Viņš bija aktīvs Katlakalna draudzes loceklis. Kad 1850. gada maijā Merķelis aizgāja mūžībā, viņu apglabāja dievnamam blakus esošajā Katlakalna kapsētā, bet Rīgas Latviešu biedrība 1869. gadā viņam uzstādīja pieminekli ar uzrakstu Par piemiņu no pateicīgajiem latviešiem. Par Katlakalna baznīcas draudzes aktīvo sabiedrisko dzīvi 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. pirmajā pusē liecina dokumenti par koŗa, dāmu komitejas darbību... Ar Katlakalna baznīcu saistīts arī pazīstamā latviešu literāta vārds, proti, no 1901. līdz 1905. gadam par draudzes skolotāju strādāja Fricis Bārda, kuŗš esot apvienojis skolotāja darbu ar pārmindera un ērģelnieka pienākumiem, bet mācītāja prombūtnē noturējis arī dievvārdus.

 

Dokumenti liecina, ka Bārdu pieņēma darbā pēc tam, kad viņš Katlakalna baznīcas draudzes priekšniekam iesniedzis izcilu ieteikuma vēstuli, ko viņam 1901. gadā uzrakstīja Rīgas Latviešu biedrības zinību komisijas piekšsēdis māc. Jānis Rucelis. Jāteic, ka dievnams dzejniekā raisījis arī poētiskas noskaņas. “Zaļajā Dieva namā ar zvaigznēm dzied mana sirds”, tā Fr. Bārda rakstīja par Katlakalna baznīcu, kuŗu pirmo reizi ieraudzīja, laivojot pa Daugavu.

 

Lai baznīca būtu kā garīga māja apkārtnē dzīvojošajiem ļaudīm, divu gadsimtu garumā strādājuši mācītāji, ar kuŗiem baznīca pamatoti lepojas. Aktīvo draudzes darbu iztraucēja okupācijas laiks un Otrais pasaules kaŗš. Mācītājs Armīns Treijs, kuŗš draudzē kalpoja no 1935. līdz 1944. gadam, bija spiests doties emigrācijā. Taču savu dievnamu Latvijā neaizmirsa. 20. gs. 90. gados Katlakalna baznīca no Treija un Gēteborgas latviešu draudzes saņēma ziedojumu, kuŗu izmantoja ērģeļu remontam. 

 

Katlakalna baznīca visos pasaules kaŗu, revolūciju, okupācijas laikos kopumā bijusi brīnumaini pasargāta. Un te uzreiz jāpiemin arī tāda pasaules mēroga personība kā Roberts Emīls Feldmanis (1910-2002) ‒ viens no ievērojamākajiem 20. gs. Latvijas ev. lut. baznīcas garīgajiem darbiniekiem, kuŗa biografija iekļauta Kembridžas starptautiskā Biografijas centra 2001. gada izdevumos “2000 ievērojamākie zinātnieki 21. gadsimtā”. Viņš spēja paglābt Katlakalna baznīcu un tās draudzi no iznīcības, kādu piedzīvoja daudzas citas baznīcas Latvijā. “Baznīca tepat – Rīgas vārtos”, tā Feldmanis teicis par Katlakalna dievnamu, kur 1955. gadā viņu pēc atgriešanās no izsūtījuma apstiprināja par virsmācītāju. Te mācītājs Feldmanis nokalpoja 41 gadu ‒ līdz pat savai aiziešanai mūžībā. Interesants fakts: 1998. gada 30. oktobrī Triju Zvaigžņu ordeņa padome par nopelniem Latvijas labā nolēma virsmacītāju iecelt par Triju zvaigžņu ordeņa virsnieku. Feldmanis no apbalvojuma atteicās.

 

Latvijas baznīcas vēsturnieks atdusas Katlakalna baznīcai blakus esošajā dārzā, kuŗu savulaik pats iekārtoja ar retiem dendroloģiskiem stādījumiem un kas tiek uzskatīts par vienu no vērtīgākajiem dendroloģiskajiem objektiem Latvijā. 

 

2016. gads valsts nozīmes architektūras piemineklim ‒ Katlakalna ev. lut. baznīcai ‒ ir jo īpašs, jo pabeigta 2014. gadā uzsāktā restaurācija. Tās vēriens iespaidīgs, kāds nav piedzīvots kopš baznīcas atklāšanas pirms diviem gadsimtiem. Projekts tika izstrādāts sadarbībā ar SIA “Pirmais princips” un arch. Aldi Apšenieku 2008. g., papildināts 2011., 2013. un 2014. gadā. Būvprojekta vad. un arch. Artūrs Lapiņš. Restaurācijas divu gadu laikā dievnams atjaunots no pamatiem līdz pat jumtam ‒ t. sk. fasāžu restaurācija, jumta seguma nomaiņa, iekšpuses apdare, grīdu restaurācija, apkures un elektroapgādes sistēmu nomaiņa... uzmanību piesaista jaunie logi un durvis – LR Kultūras ministrija atbalstīja Katlakalna draudzes iesniegto projektu, un tā tika piesaistīts 45 368, 57 eiro lielais ES financējums.

 

Īpaši restauratorus sajūsminājuši pāris gadsimtus vecie logu stikli, kuŗu reljefu veido iesprostotie gaisa burbulīši. Šie stikli ir ielikti jauno logu rāmjos.

 

Pērnā gada novembrī LELB archibīskaps Jānis Vanags iesvētīja apzeltīto baznīcas krustu, kas uzmirdz virs jaunā kapara klājuma jumta. Krusta pamatnes lodē ievietoja kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, ko parakstīja archibīskaps Jānis Vanags, baznīcas draudzes mācītājs Māris Ziemelis un draudzes priekšnieks Pēteris Eriņš. Draudze (kuŗā patlaban ir aptuveni 200 locekļu) cerējusi, ka jau 2015. gada Ziemsvētkus varēs svinēt savā baznīcā, bet restaurācija prasīja vairāk darba un laika. Tad jau atgriešanos plānoja uz Lieldienu laiku (2016. gada aprīlī), un tad vēl vēlāk ‒ ap Vasarsvētkiem ...

 

2. jūlijā (tuvu datumam, kad pirmoreiz pirms 222 gadiem tika atklāta baznīca) Katlakalna dievnams aicināja visus ‒ no tuvām un tālām vietām ‒ uz svētku dievkalpojumu, veltītu īpašam notikumam – baznīcas restaurācijas nobeigumam. Un atsauksme bija liela – atnāca ne tikai vietējie iedzīvotāji ar ģimenēm, bet arī Ķekavas novada domes un pašvaldības pārstāvji, kultūras darbinieki... piedalījās bīskaps Pāvils Brūvers, prāvests Andris Krauliņš, mācītāji – prof. Feldmaņa audzēkņi. Baznīca bija apmeklētāju pilna. Dievkalpojuma laikā draudzes priekšnieks Pēteris Eriņš ar gandarījumu stāstīja par paveikto, apstājoties pie katra restaurācijas posma, atceroties, kā katra detaļa tapusi atjaunota. Piemēram, skaistā koka grīda – tā ir saglabājusies vēl no baznīcas pirmsākumiem un tagad guvusi jaunu spožumu. Eriņš pateicās visiem, kas tieši stādāja pie dievnama atjaunošanas,  un arī tiem, kas atbalstīja. Protams, vēl daudzas lietas baznīcā prasa darbu un financējumu, un tam būs vajadzīgs labdaru atbalsts ... piemēram, baznīcas ērģeles un lukta ... Taču sperts ir ļoti liels solis uz priekšu, un tas dod spēku.

 

Svētku dievkalpojuma laikā atjaunotajā zvanu tornī ieskanējās jaunie baznīcas zvani (sākotnējie zvani nav saglabājušies, līdz šim dievnams izmantoja 1912. gadā lieto Katlakalna kapu kapličas zvanu). Šos zvanus ciešā sadarbībā ar restaurātoriem veidojis zvanu meistars Tomass Maeveli no Igaunijas, savukārt pašus zvanus lēja Gešeres pilsētā Vācijā, zvanu liešanas rūpnīcā Petit & Gebr. Edelbrock, kas ar to nodarbojas jau kopš 1690. gada. Bīskaps Brūvers zvanus iesvētīja reizē ar baznīcas kanceli, altāri ar altārgleznu un Tā Kunga krustu. Turpmāk zvani aicinās ne tikai uz dievkalpojumiem, bet arī vēstīs par pulksteņa laiku. 

 

Dievnama restaurācija,  pēc baznīcas datiem,  izmaksājusi (bez papildu darbiem) 1,2 milj. eiro.