Baltā galdauta svētki Luksemburgā
Valda Liepiņa    28.03.2018

 

Atceros auksto tumšo vakaru Luksemburgā pirms desmit gadiem, kad devos uz restorānu Brideler Stuff, kur bija paredzētas sākotnējās pārrunas par jaunas organizācijas, kas apvienotu latviešu un luksemburdziešu intereses, dibināšanu. Ceļš veda cauri Luksemburgas mežiem,  un tobrīd nenojautu, ka turpmākajos gados nāksies bieži pa šo ceļu braukt, jo Brideles priekšpilsētā no sākuma mājoja Luksemburgas latviešu skoliņa “Strops”, kā arī dzīvoja Latvijas goda konsuls Luksemburgā Anrijs Dīdrihs (Henri Diederich), kuŗa garāžā iekārtoja pirmo Latvijas vēlēšanu iecirkni Luksemburgā. Stāsts par vēlēšanu iecirkni garāžā ir teju folklorizējies. Cik labi, ka pēc desmit rosīgiem gadiem ir iespēja atskatīties, atcerēties, cik daudz tomēr paveikts. Ikdienas steigā šķiet, ka viss rit tā, kā tam jārit. Taču svētdien,  18. martā,  mums bija iespēja kādu brīdi apstādināt vāveres riteni un atcerēties pēdējo desmit gadu notikumus. Uz nelielām svinībām bija ieradušies divdesmit asociācijas aktīvisti, kas svētdienas pusdienlaiku bija varējuši izbrīvēt. Plašākas desmitgades svinības asociācija rīkos kopā ar 18. novembŗa sarīkojumu. 

 

No pirmā saieta klāt bijām trīs – goda konsuls, ilggadējais kasieris Māris Briedis un es. Lai atzīmētu priecīgo notikumu, no Hāgas atbrauca arī Ilze Rūse, Latvijas vēstniece Nīderlandē, Beļģijas Karalistē un Luksemburgas Lielhercogistē. Tieši vēstniece bija tā, kas teica, ka mums ir balta galdauta svētki – šie vārdi man palika atmiņā, jo tāda taču ir patiesā baltu galdautu svētku nozīme. Svinības – ne jau tagad par 4. maija Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas kļuvušo sinonīmu (kas bieži aizklāj šī 1990. gada nozīmīgā notikuma nozīmi). Kopš viņas akreditācijas par vēstnieci Luksemburgas Lielhercogistei Ilze Rūse ir bijusi klāt teju visos nozīmīgos sarīkojumos, kā arī veicinājusi asociācijas darbību.

 

Asociācija Luksemburga-Latvija. Nosaukums latviešiem neparastāks, un ikdienā mēs to mēdzam saukt vienkārši vai nu par asociāciju, vai arī par biedrību (latviešiem ierastāks nosaukums). Nu jau patālā pirmā vakara iecere veidot ciešāku kultūras un citu jomu sadarbību starp luksemburdziešiem un latviešiem gan Luksemburgā, gan Latvijā nav tik vienkārši īstenojama, taču pie sākotnējām iecerēm regulāri atgriežamies, pilnveidojam paveikto un plānojam tālāku sadarbību. Luksemburgas latviešu dzīve šajos gados ir izveidojusies itin aktīva un kādreiz ir tā, ka septiņās dienās notiek astoņi vai deviņi atšķirīgi sarīkojumi. Darbojas koris “Meluzīna”, latviešu skoliņa “Stops”, rokdarbnieces “Sāntāpslis”, folkloristi “Dzērves” un “Mazās Dzērves”, “Vakareiropas koklētāji”, kur apvienojušies koklētāji no visas Eiropas (bet iecere radusies “Dzērvēm), vēlēšanu iecirknis; citi organizē līdzdalību Luksemburgas starptautiskajā bazārā (Ziemsvētku tirdziņš) un migrācijas festivālā, latviešu filmu rādīšanu festivālā Cineast – un te arī nav viss uzskaitīts! Pēdējo divu gadu laikā izveidojušies financistu tīklošanas vakari, kur piedalījušies arī luksemburdzieši. Skaistākais ir tas, ka vairākas iniciatīvas izveidojušās tieši domubiedru grupiņās,  un tas viss veido savdabīgu krāšņu latvisku seģeni. 

 

Tāpat kā trimdas kopienās, Luksemburgā ir izveidojusies maza Latvija, par kuŗu pašreizējā asociācijas priekšsēde Elīna Pinto svētdien teica: “Šie cilvēki pēdējos piecus gadus iedzīvinājuši manu Latviju – tādu, kas godā un kopj mūsu saknes, valodu un kultūru kā atslēgu uz citām tautām, idejām un pieredzēm, nevis no tām noslēdzoties; tādu, kas stāv droši uz savām kājām un bez vārda runas atbalsta tos, kam iet grūtāk; tādu, kas tic, ka nav mazu valstu, tikai mazas domas – stipru, atbildīgu, labestīgu Latviju.”

 

Šajos desmit gados asociācijai ir bijuši četri priekšsēži: Pēteris Veģis, Gints Stašāns, Inese Grīnberga un Elīna Pinto. Pēdējie gadi ir bijuši asociācijas darbības nostiprināšanās gadi,  un Luksemburgas latviešiem ir žēl, ka Elīnai tagad jādodas uz Berlīni, kurp ved viņas diplomāta vīra darbs. Esam pārliecināti, ka arī Berlīnē Elīna atradīs savu vietu latviešu saimē. Par savu ieguldījumu asociācijas Luksemburga-Latvija darbā vēstniece Elīnai pasniedza Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas atzinības rakstu. Jāpiemetina, ka Elīna Pinto arī pilda Eiropas latviešu apvienības (ELA) vicepriekšsēdes amatu, kur viņa ir aktīvi iestājusies par diasporas latviešu līdzdalību Latvijas procesos. 

 

Tieši rakstīšanas brīdī ir pienākusi brīnišķīga ziņa: asociācija "Luksemburga–Latvija" ir priecīga paziņot, ka pirmo reizi kopš Starptautiskajā bazārā darbojas Baltijas valstu stends, ziedojumu saņems arī projekts Latvijā. 9000 EUR tiks pārskaitīti Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijai.