Atdzīvināt atmiņu
   25.05.2021

 

 

Pandēmijas dēļ ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” Cēsīs durvis pagaidām vēl apmeklē­­tā­jiem slēgtas, bet sarunas ar ek­­s­pertiem par vēsturi pavisam drīz  atkal turpināsies digitālā formātā un būs pieejamas internetā. Ir ta­­pis arī kāds jauns projekts, kas uzvarējis starptautiskā konkursā, ieguvis finansējumu, un pašlaik Elīna strādā tā īstenošanai, – “Pāršķeļot klusumu”.

Jāpiebilst, ka Latvijas neatka­rī­bas atjaunošanas diena, 4. maijs, nesis arī kādu priecīgu vēsti – par sevišķiem nopelniem valsts labā Elīna Kalniņa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Par ko ir jaunais projekts, un kādā konkursā tas uzvarēja?

Pagājušā gada rudenī pieteicām projektu starptautiskā konkursā uz grantu programmu, kas sai­s­tīta ar vēsturi – Otro pasaules kaŗu, tā sekām un nacionāl­so­ciā­listiskās ideoloģijas izraisīta­jiem notikumiem un to sekām Centrālajā un Austrumeiropā. Grantu programmu administrē EVZ fonds Berlīnē – tā nosaukuma atšifrējums ir “Piemiņa. Atbildī­ba. Nākotne”. Daudzās Austrum­eiropas valstīs ir sarežģīta pagātne, kuŗas sekas mēs joprojām jūtam, ir bijuši Hitlera laika upuŗi, un nacionālsociālistiskā ideoloģija to ir ietekmējusi. Ir jārūpējas par to, lai nevainīgo upuŗu piemiņa tiktu glabāta un ka mūsdienu sabiedrībā tiek aktuālizēts tas,  kā notika šie traģiskie notikumi, trau­matiskā pieredze tā laika sa­­biedrībā un kāpēc arī mūsdienās par to ir svarīgi runāt. 

 

Bija pieteikti 138 projekti no daudzām valstīm, mēs pieteicām projektu “Pāršķeļot klusumu”, kas veltīts Cēsu ebreju piemiņai. Ir pagājuši jau astoņdesmit gadi kopš 1941. gada augusta sākuma, kad gāja bojā lielākā daļa no Cēsu ebreju kopienas, un mēs vēlamies pāršķelt aizmirstības klusumu, kas ir tikai audzis, un mūsdienu cēsiniekos raisa izbrīnu tas, ka te vispār ir bijusi ebreju kopiena. 1935. gada tautas skaitīšanā par ebreju tautībai piederīgiem sevi atzina 145 cilvēki. 58 no tiem bija bērni un pusaudži vecumā līdz astoņpadsmit gadiem. Tie lielāko­ties bija cilvēki, kuŗi bija saistīti ar maziem veikaliņiem, amatnieki – skārdnieki, cepurnieki, šuvēji, arī daži zobārsti.  Holokausts pilnībā iznīcināja nelielo Cēsu ebreju ko­­pienu. Pēc Otrā pasaules kaŗa eb­­reju kopiena Cēsīs vairs neizvei­dojās un nav arī atjaunojusies. Pirms pāris gadiem līdzās Staļina laika represijās cietušo piemiņas plāksnēm pagalmā pie ekspozī­cijas mēs atklājām divas piemiņas plāksnes ar to ebreju vārdiem, ku­­ŗus bija iespējams identificēt kā Cēsu ebrejus. Toreiz sapulcinājām cilvēkus, kuŗi identificē sevi ar šo ebreju piemiņu Cēsīs un ir pie­derīgi ebreju kopienai Latvijā un kuŗi šodien dzīvo Cēsīs, – bija septiņi cilvēki, kuŗi ienākuši Cēsīs jau padomju okupācijas gados pēc kaŗa.

 

Grantu programmas noliku­mā rakstīts, ka aktīvitātēm jābūt saistītām ar kultūru, ar mākslu kā valodu, ar kuŗas palīdzību izteikt šo sarežģīto mantojumu. Projektā ar mākslas valodu gribam atjaunot šīs no atmiņas pilnīgi izdzisušo Cēsu ebreju ko­­pienas pie­miņu. Cēsis viņi saukuši tās par savām mājām un jutušies šeit pie­derīgi. Nacionālsociā­lis­tis­kais re­­žīms pasludināja viņus par sve­šiem, citādiem un iznīcināja.

 

Kā iecerēts šo projektu īste­not – izstādes, koncerti, akcijas?

Šogad augustā piedalīsimies de­­­­mokratijas sarunu festivālā “Lam­pa”, veidojot sarunu programmu par totālitārisma mantojumu, kas notiks “Sirdapziņas ugunskura” pagalmā. Vēl nav zināms, vai epidemioloģiskā situācija ļaus cilvēkiem piedalīties klātienē, vai   arī sarunas varēs skatīties digitāli.

 

Galvenais, lielākais notikums tiks īstenots nākamā gada au­­gus­tā, netālu no Cēsīm, mežā, kur notika ebreju masu slepkavība. Ir iecerēta audiovizuāla performance “Klusums krīt”. Reinis un Krista Dzudzilo veidos vizuālo dramaturģiju, viņiem pieder arī šī performances ideja. Skaņu viņi aicināja veidot Kristu Auznieku, jauno komponistu no Latvijas, kuŗš dzīvo un strādā Ņujorkā, studē Jeila Universitātē, darbojas arī kā pasniedzējs un raksta skaņ­darbus, kas tiek atskaņoti gan Latvijā, gan citur pasaulē. Līdz jūnija beigām viņš būs uzrakstījis 40 minūšu gaŗu skaņdarbu bal­sīm. Viņa iecere ir, ka tas būs darbs korim. Tiks izmantots ame­rikāņu dzejnieces Meritas Malo­jas (Merrit Malloy) dzejolis “Epi­tāfija”. Amerikā dažās reformātu baznīcās ebrejiem ir tradicija pirms kadiša jeb lūgšanas par mi­­rušajiem lasīt šo dzejoli. Teksts oriģinālā ir angliski, dzejnieks un tulkotājs Edvīns Raups to pār­tulkoja latviešu valodā. Sadarbībā ar mūzeju “Ebreji Latvijā” meklē­jām atsevišķu vārdu tulkojumu jidišā, valodā, kuŗas, vismaz Vid­zemē, vairs nav. Iļja Ļenskis, mū­­zeja direktors stāstīja, ka Cēsu ebreji pirms Otrā pasaules kaŗa runājuši šajā valodā, kuŗā runāja Centrāleiropas un Austrum­ei­ro­pas ebreji un kuŗa veidojusies     no viduslaiku augšvācu valodas. Ža­­ņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone pārtulkoja ivritā, mūsdienu ebreju valodā, darbības vārdus, kas izmantoti tekstā, jo Krista Auznieka vēlme bija – tiks dziedāts latviešu valodā, bet ebreju valodās lietotie vārdi arī iz­­skanēs. Krists vēlējās sadarboties ar kori “Kamēr”, un vasarā koris sagatavos šo dziedājumu. Reiņa un Kristas iecere paredz, ka būs 200 klausītāji, jo informācija lie­cina, ka tur, mežā, nogalināti 200 ebreju tautības iedzīvotāji un 50 cittautieši. Tā tas varēja būt, jo 1939. gadā Cēsu sinagogā rabīns ir pierakstījis, ka viņam ir 192 draudzes locekļi. Tie droši vien bija gan pilsētas, gan apkārtnes ebreji.

 

Klausītāji no Cēsu centra tiks aizvesti uz mežu, katram iedos austiņu komplektu un tā viņi klausīsies dziedājumu. Klausoties skaņdarbu, viņi vēros vizuālo performanci. Pasākums notiks trīs dienas pēc kārtas, ikreiz klātesot 200 klausītājiem. 

 

Ir vēl viena iecere. Vienīgā in­­formācija par ebreju kopienu, ir tā, ko apkopojusi toreiz vēl Cēsu Valsts ģimnazijas skolniece Anna Katrīne Sandlere savā zinātniski pētnieciskajā darbā. Viņas vec­tē­tiņš ir piederīgs ebreju tautībai. Viņas darbs ir vienīgais materiāls Cēsīs, kuŗā kāds ir centies analizēt tautas skaitīšanas datus, apkopot visas pieejamās vēstures druskas. Tas, ko stāstīju par Cēsu ebreju kopienu, ir no viņas zinātniski pētnieciskā darba. Kristai Dzu­dzi­lo radās ideja, ka vajadzētu Cēsu pilsētā izveidot nelielus vi­­des mākslas objektus, kas pie­vērstu uzmanību ebreju kopienai un kas varētu palikt arī pēc pro­jekta. Tie varētu būt 145 apavu pāri, izlieti betonā un izvietoti pie tām mājām, kur ebreju ģimenes tika reģistrētas tautas skaitīšanas laikā 1935. gadā, jo ir zināms, cik tur dzīvojuši bērniņi, cik pie­au­gušie. Anna Katrīne šīs ziņas ir apkopojusi. Esmu iesniegusi Cēsu domē pirmo skiču projektu un lūgumu saskaņot objektu izvieto­šanu 23 Cēsu adresēs lielākoties vecpilsētā. Svarīgi, lai tas netraucē gājējus un lai ietves var uzkopt. Iecere paredz arī, ka Vaļņu ielā, kur bijusi sinagoga un kur arī dzīvoja divas ģimenes, būs arī ne­­liels stends ar skaidrojošu in­­for­māciju. Ir paredzēts arī nodrukāt nelielas kartes ar aprakstu un skaidrojumu. Ieceres jāīsteno līdz nākamā gada septembrim. 

 

Vai projektam ir tikai Berlī­nes fonda financējums?

Mums ir vairāki partneri: mū­­zejs “Ebreji Latvijā” sniedz kon­sultātīvu palīdzību, arī Latvijas Nacionālā bibliotēka. “Lampas” ietvaros būs trīs sarunas. Ir arī projekta partneri līdzfinancētāji: Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecība Rīgā un Konrāda Adenauera fonds Baltijas valstīs. Izraēlas vēstniecība ir projekta morālais atbalstītājs.

 

Šodien netrūkst neatrisinātu un sāpīgu jautājumu. Kāpēc, tavuprāt, ir jārunā par sen aiz­mirsto ebreju kopienu Cēsīs, par notikumiem pirms astoņ­desmit gadiem?

 

To, kāpēc jāatdzīvina atmiņa, es labāk sapratu, pagājušajā gadā lasot Hannas Ārentes grāmatu “Totālitārisma izcelsme”. Tā ļauj saprast, kā tā laika sabiedrība vis­pār nonāca līdz tādiem režī­­miem, līdz na­­cionālsociā­listiska­jam Vācijā un arī padomju laika režīmam. Lasīju un bija jādomā par to, kā pa­­mazām šī noskaņa, domas par liekajiem, nevaja­dzī­gajiem cilvē­kiem tautības, kādas slimības, pie­mēram psichiskas sa­­slimšanas  vai citu atšķirību dēļ sabiedrībā veidojas, klusiņām pie­zogas, līdz tiek pieņemts, ka šie cilvēki ir nogalināmi. Autoritāri un totāli­tāri režīmi parasti padara kādas sev nevēlamas vai netīka­mas cil­vēku grupas, piemēram, etniskās minoritātes vai homo­sek­suālus cilvēkus, par beztiesiskiem pilso­ņiem, par nevēlamām visai sa­­biedrībai. Līdzko šie cil­vēki pa­­darīti par beztiesiskiem un nevē­lamiem sabiedrības acīs, re­­žīms  ar viņiem var darīt, ko grib un kā grib, jo viņi vairs netiek uzskatīti par cilvēkiem. Demokra­tiskā val­stī arī atšķirīgos, citādos cilvēkus aizsargā likums. Totā­li­tārā valstī nekas tāds nav iespē­jams. Redzot, cik mūsdienās arī Latvijā mēs mēdzam būt ne­­ie­cietīgi pret visu atšķirīgo, man bija jādomā, ka var pienākt brīdis,  kad jebkuŗš no mums pēkšņi var nokļūt “nepareizo” cilvēku grupā, kļūt par sava veida minoritāti. Liedzot tiesības kādām sabied­rī­bas grupām, mēs graujam demo­kratiju un tā apdraudam paši sevi, par to pat nenojaušot un to ne­­saprotot, līdz ir jau par vēlu. Tāpēc man bija svarīgi runāt par atmi­ņu, pārtraukt klusumu.