Atcerēšanās laiks
Juris Lorencs    08.12.2020

 

 

Adventa laiks tiek dēvēts par klusuma, miera un pārdomu laiku. Bet kas tad ir pārdomas? Atmiņas un atcerēšanās. Tātad atcerēšanās laiks - par mūsu tuvajiem, par mums pašiem. Par Latviju, par dzimto pagastu un pilsētu. Novembŗa izskaņā ceļu pie lasītājiem sāka neparasta grāmata - “Lubāna. Nākamie simts”. Turpinājums 2018. gadā iznākušajam atmiņu apkopojumam “Simts stāstu par Lubānu”, kas bija savdabīga lubāniešu dāvana valsts simtgadei. Ideja radās vēl agrāk, 2016. gada vasarā, kad daži rosīgi cilvēki sāka darbu pie atmiņu vākšanas par šo nomaļo, bet bagāto novadu. No Lubānas puses nācis kaŗavadonis Oskars Kalpaks, ministru prezidents Hugo Celmiņš un dziedātājs Jānis Zābers. Aicinājumam atsaucās teju simts lubāniešu, kuŗi kopumā uzrakstīja tieši simt atmiņu stāstus - pa vienam katram Latvijas gadam. Patiesībā to bija vēl vairāk, tāpēc pirmajā grāmatā nepublicētie stāsti kļuva par pamatu nākamajai. Abas grāmatas man īpaši tuvas, jo pats esmu lubānietis un to veidošanai esmu pielicis arī savu roku.

 

Raugoties no grāmatniecības viedokļa, aizvadītos trīsdesmit gadus kopš Atmodas un valstiskās neatkarības atgūšanas varētu dēvēt par atmiņu laiku. Iznākuši neskaitāmi memuāri, autobiografijas, atmiņu pieraksti, dienasgrāmatas. Tās rakstījuši leģionāri, nacionālie partizāni, izsūtītie, ebreju un čigānu holokaustu izdzīvojušie. Prezidenti un ministru prezidenti, bijušie un esošie polītiķi. Trimdinieki, mākslinieki, uzņēmēji, ārsti, zinātnieki, mācītāji, pavāri un sportisti. Arī pavisam vienkārši, it kā neievērojami cilvēki. Paldies viņiem par to. Gadiem ejot, es aizvien biežāk atveru šīs grāmatas. Iespējams, tikai zināmā vecumā, kad cilvēks pats sāk atskatīties uz noietajiem gadiem, mēs pa īstam sākam saprast un novērtēt šo literatūru. 

 

Jaunajā atmiņu grāmatā par Lubānu mani īpaši piesaistīja dažu cilvēku atmiņas par pilsētiņas ganībām. Manas bērnības un jaunības laikā, 1960. un 1970. gados, govs vēl bija teju vai katrā otrajā privātmājā. Pilsētiņas nomalē, Aiviekstes upes ielokā blakus baznīcai atradās pilsētas ganības. Tiem bērniem, kuŗu mājā bija govs, reizi mēnesī sabiedriskā kārtā nācās pieskatīt visas pilsētiņas ganāmpulku. Tas viss ir mainījies, govis jau sen vairs neatmaksājas turēt. Es piederu pēdējai paaudzei, kas vēl atcerēsies vecās Lubānas ganības un pašu ganīšanu. Pēc tam par to varēs lasīt vien grāmatās.

 

Kāpēc cilvēkos pieaug interese par pagātni? Kāpēc iznāk tik daudzas grāmatas par dzimtu un novadu vēsturi? Iespējams, tā ir instinktīva pretreakcija padomju okupācijai, kas centās iznīcināt tautas kopējo atmiņu. Tikai saprotot, kas mēs esam bijuši, kas ar mums noticis, no kuŗienes nākam, mēs varam iet uz priekšu- gan kā individuālie cilvēki, gan tauta kopumā. Es pats turos pie pārliecības, ka daudzu cilvēku subjektīvas, varbūt pat savstarpēji pretrunīgas atmiņas kopumā dod patiesāku izpratni par notikušo nekā zinātnieku monografijas vai valsts iestāžu “oficiāli apstiprinātā” vēsture. Lielisks piemērs tam ir mana novadnieka, fiziķa, LU profesora Gunāra Sermona (1934 - 2011) mūža nogalē sakārtotā un izdotā grāmata- tēva Jāņa Sermona (1899- 1989) un tēva māsas Almas (1896 - 1987) sarakstītās atmiņas un vēstules: “Alma un Jānis. Atmiņas. Pārdomas. Atziņas”. Patiesībā tas ir prāvs sējums, kas nāca klajā 2013. gadā jau pēc profesora nāves kā privāts izdevums vien dažu simtu eksemplāru lielā metienā. 1944. gada pavasarī Jānis Sermons izgāja no savām dzimtas mājām, Lubānas pagasta “Bāliņiem”, un nekad tajās vairs neatgriezās. Pēc kaŗa gaitām un Vācijas bēgļu nometnēm viņš nokļuva ASV, Kalifornijā, kur apmetās Losandželosas pilsētā. Apprecējās otrreiz, jaunajā laulībā piedzima meita. Bet uz Latviju un Ameriku ceļoja vēstules un fotografijas, saviem dzimtenē palikušajiem radiem Jānis palīdzēja  arī materiāli. Viņš nekad vairs netika redzējis savu māsu, sievu un Latvijā palikušos bērnus. Un tomēr cilvēki atrada spēku dzīvot tālāk.

 

Un tagad lūgums tiem lasītājam, kuŗiem varbūt ir saglabājušās atmiņas par bērnības gadiem Lubānas un Meirānu pusē. Uzrakstiet un sūtiet tās Lubānas novada kultūras darba organizatorei Ilzei Krauklei uz e- pastu pēc adreses: ilze.kraukle@lubana.lv. Paredzams, ka grāmata ar nākamajiem simt stāstiem par Lubānas novadu iznāks 2022. gadā. Ja jūsu ģimenes albumos glabājas kādas fotografijas par Lubānu, ieskenējiet un sūtiet arī tās- gan noderēs. Pirmajā Lubānas stāstu grāmatā izmantoti fotografa Alfreda Grāvera uzņemtie attēli. Laikā 1900. gada līdz 1954. gadam viņš dokumentēja Lubānas un tās apkārtnes ļaužu dzīvi. Brīnumainā kārtā liela daļa no viņa archīva - stikla fotoplates un filmu negātīvi - ir saglabājusies. Ļoti interesants, pat unikāls materiāls. 

 

No grāmatas “Lubāna. Nākamie simts” vāka uz mums raugās divi skaisti jaunieši. Uzņēmums izdarīts kādas balles laikā 1960. gadā Lubānas Tautas namā. Tā autors - Jānis Grāvers, fotografa Alfreda Grāvera dēls. Komentējot šo attēlu, Lubānas novada domes priekšsēdētājs Tālis Salenieks grāmatas ievadā raksta: “Ies laiks, un varbūt pēc gadiem sešdesmit kāds atkal veidos grāmatu par Lubānu. Un noteikti arī no 2020. gada varēs atrast līdzīgu fotografiju - balle, jaunieši un skatiens, kas raugās nākotnē. Tā ir Lubāna. Un mūsu nākamie simts”.

 

Atskatoties pagātnē, tagad saprotu, ka viens no maniem spilgtākajiem bērnu dienu iespaidiem ir vectēva stāsti par piedzīvoto Pirmajā pasaules kaŗā, par vācu gūstā pavadīto laiku un gluži vai neticamo atgriešanos Latvijā. Tagad atliek vien nožēlot, ka nepierakstīju viņa teikto, varbūt iznāktu lielisks materiāls romānam. Es pat zinu, ar ko tas beigtos. Ir 1918. gada 24. decembris, Ziemassvētku svētvakars Velēnas baznīcā. Dievkalpojuma laikā atveras baznīcas durvis, pa tām ienāk izdilis, bārdu apaudzis vīrs - mans bez vēsts pazudušais vectēvs Augusts Dambrovs. Un varbūt pats dīvainākais šajā lietā ir tas, ka tā ir reālitāte, ka tā tiešām arī notika. Augusta Ziemassvētku brīnums - tā šo notikumu dēvēja manā dzimtā. Vēl viens apliecinājums tam, ka dzīve var būt interesantāka par izdomātu romānu vai filmu. 

 

2020. gads tuvojas izskaņai. Atklāti sakot, ne tas labākais gads. Tāpēc jo īpaši šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā gribētos visiem novēlēt piedzīvot brīnumu. Varbūt pavisam mazu, pavisam pieticīgu, bet tomēr brīnumu. Un pārliecību, ka rīt būs labāk nekā šodien.