Vasaras pilnbrieds bija klāt, un visiem gribējās pabūt pie dabas, izbaudot lauku klusumu un mieru. Turklāt laiks jūlijā vidū bija padevies gandrīz tropisks – silts, sutīgs, ar īslaicīgām un spēcīgām lietusgāzēm. Ar klases biedreni Viju jau pagājušā gadā mums sarunāts laivu brauciens pa upi uz vairākām dienām. Norunājām laivot trīs dienas un izvēlējāmies vēl neapgūtas Kurzemes upes – Rindu un Irbi. Rinda iztek no Popes ezera, bet Irbe veidojas, Rindai satekot kopā ar Stendes upi, savukārt vēlāk Irbe ietek jūrā. Irbe ir populāra laivošanas upe, bet Rinda mums bija pavisam nezināma. 

Siltā, saulainā vasaras rītā devāmies ceļā uz attālo Ances ciematu. Tūrisma centrā “Daba Laba” mūs sagaidīja laipns saimnieks Reinis, un gadījās, ka ieradāmies dienā, kad “Daba Laba” viesojās žurnāliste no Ventspils Biznesa atbalsta centra, veidojot raidījumu “Piektdiena ar uzņēmēju”. Izrādās, “Daba Laba” ne tikai iznomā laivas, kajakus un SUP dēļus, bet arī piedāvā safari braucienus pa dabas liegumu An­ces purvos, loku šaušanas trases un gardas pusdienas brīvā dabā “Meža restorānā”. Kamēr tika filmēts raidījums, Reinis stāstīja par laivošanu Rindā, savukārt mēs uzmanīgi klausījāmies un uzdevām pa jautājumam. Vēlāk raidījumā gan sevi neieraudzījām, tomēr tikām pieminētas kā divas dāmas no Rīgas un  no tālās Kalifornijas. Prieks, ka varam atbalstīt Latvijas eko tūrisma uzņēmējus!

Mani vienmēr sajūsminājušas  upes ar mūžam mainīgajiem krastiem, kokiem, pļavām, ar mainīgo upes gultni – krācēm, sērēm, akmeņiem, dūņām vai arī kādu lielisku peldvietu. Vēl interesantāka ir upes sadzīve – vērojot spāres, tauriņus, pīles ar maziem, pūkainiem pīlēniem, reizēm gadās redzēt kādu piesardzīgu zivju gārni, reizēm virs galvas planē kāds vanags, zivis, kas šaudās gar akmeņiem vai palecas un ar plunkšķi nokrīt atkal ūdenī. Šur tur ietek pa strautiņam, šur tur redz bebru dambjus un dzīvnieku takas. Katrai upei savs raksturs, bet tās visas vieno mūžīgais plūdums un mūžīgā mainība.

Jau no pirmā mirkļa Rinda mūs iepriecina un apbur: baltās ūdens­rozes pilnos ziedos, pa tām žigli lidinās elektrozilas spāres, mek­lējot sev pāri. Pa ūdens virsmu šaudās sprīžmetēji, saulīte silda, un upe mūs nes – tieši tas, ko gribu piedzīvot laivu braucienā Latvijā Lieliski!

Visa šī idille ilgst tieši vienu stundu. Pamazām sarodas mākoņi, sāk mazliet smidzināt. Domājam, ka tas tikai tāds debesu joks, un saulīte jau tūlīt atkal izlīdīs no mākoņiem. Nekā – pēc dažām minūtēm smidzināšana pieņemas, un mēs velkam ārā prātīgi pa rokai noliktos lietusmēteļus. Laivojot vienmēr ir cerība, ka saule tūlīt atgriezīsies, kļūs silts, un upe iemirdzēsies visās varavīksnes krāsās. Bet  todien  sīkais smi­dzeklis pārvēršas sīkā lietū, pēc tam stiprā lietū un ik pa laikam “gāž baltu” –  tā, ka mums nākas meklēt patvērumu zem koku lapotnes. Upes krasti pamazām mainās – dabiski līkumotā Rinda padomju gados iztaisnota, apkārt plašas pļavas, un sīkajā lietelī mums uzklūp dunduru bari. Dunduri vairojas mitrumā, olu dēšanai mātītēm nepieciešamas asinis, un šoreiz lietus dundurus pilnīgi satracinājis. Tie lien visur, pamanās ielīst pat zem lietusmēteļiem, kož vai nu nežēlīgi vai viltīgi un nemanāmi, un sajūtam tos tikai tad, kad dundurs jau pamatīgi piesūcies asiņu. Lietus apgrūtina skatu uz upi, nemitīgi kaujamies ar dunduriem, un laiva pa upi iet zigu zagiem kā piedzērusies. Ik pa laikam dūšīgi jāairē, jo upē sākas “kāpostu lauki” – upe pilnīgi aizaugusi, un nākas stumties cauri ūdenszālēm. Par laimi, pēc dažiem kilometriem sākas mežs, un dunduri mazliet atstājas. Krasti purvaini, upes dibenu neredzam – tas dūņās.

Toties Rindas krastos pirmo reizi sastopu lieliskos, iespaidīgos melnalkšņus. Lūdzu, nejaukt tos ar baltalkšņiem! Baltalkšņi ir malka, bet melnalksnis ir vērtīgs lietaskoks. Stumbri tiešām melni. Tāpat melnas ir iespaidīgās, spēcīgas un izliektās saknes, ar kurām koki brīnumainā kārtā turas upes krastos. Pāris nedēļas pēc laivu brauciena viesojos kādā Kurzemes mājā, kur virtuves mēbeles un skapīši taisīti no melnalkšņa, ko savulaik bija sagādājis saimnieka tēvs. Melnalksnim ir cieta koksne skaistā medaini dzeltenā krāsā, ar interesantu zīmējumu. Izstrādājumi turklāt ir ūdensizturīgi, jo melnalksnis audzis mitrājos. Rindu vienmēr atcerēšos kā melnalkšņu upi.

Lietus mazliet piestājis, un priecīgāku prātu laivojam tālāk pa tumšo melnalkšņu aleju pāri tumšajiem Rindas ūdeņiem, kad pēkšņi − priekšā šķērslis! No kreisās puses upē iekritis koks, kam apkārt jau izveidojies smilšu sanesums, bet no labās - milzīgs melnalksnis, kura saknes nosprosto laivošanas ceļu. Pāris metrus aiz melnalkšņa izveidojies cits purvains zemes sanesums. Šaurajā spraugā starp zemes sanesumu un koka saknēm mūsu laiva iesprūst. Krasti purvaini, mantas nav iespējams ārā izcelt, upes dibens izskatās dūņains un negribas riskēt tajā kāpt iekšā. Vija izkāpj un balansē uz melnalkšņa saknēm, es uzkāpju uz purvainā zemes sanesuma,  un mēģinām laivu izkustināt šūpojot. Un izdodas! Laiva pakustas kādus divdesmit centimetrus, un jau liekas, ka viss būs labi, bet atklājas jauna ķibele – laivas priekšgals atduras pret to zemes sanesumu, uz kura es stāvu. Tagad laiva iesprūdusi nevis platumā, bet garumā. Par laimi, Vijai līdzi neliela dārzkopja lāpstiņa, ar kuru tad mēģinu norakt purvaino, saknēm pieaugušo zemes sanesumu, pēc tam Vija rok zemes sanesumu otrā pusē, kas izveidojies ap nokritušo koku. Strādājam slapju muguru, un jāatzīstas, es ik pa laikam izsperu kādu stiprāku vārdu. Beidzot mums izdodas laivu izslidināt brīvos ūdeņos, bet šādu šauru bezizeju nebijām piedzīvojušas nevienā laivu braucienā.

Nu jau pēcpusdiena, lietus, protams, atkal atsācies, pēc upes krastu rakšanas esam pamatīgi izsalkušas, bet krastā kāpt pusdie­not nav iespējams, jo līst. Un tad parādās glābiņš – vecais Spiņņu tilts. Laivu piesienam pie viena no tilta balstiem un kāpjam ārā sausajā patiltē. Smejam, ka nu esam īstas patiltes žurkas. Te sausumā varam uzlikt savu tūristu prīmusu, uzvārīt ūdeni, apliet biezputru un zupiņu, un beidzot paēst. Īsti nav kur piesēst, bet kaut kādi sprunguļi jau atrodas, un siltais ēdiens palīdz uzturēt možu garu. Možais gars vajadzīgs, jo līst pamatīgi, pēc tilta atkal sākas pļavas ar dunduriem, un vienīgā cerība, ka kaut kad būs Rindas ciemats ar tiltu, kur paredzēts nakšņot.

Laiks iet, vakars tuvojas, un bei­dzot tiešām parādās kaut kāds tilts. Kāpjam ārā lūkot. Jā, tā ir Rinda, un nedaudz aiz tilta atrodam arī labu telšu vietu. Lietus piestājis, un mēs beidzot novelkam slapjos lietusmēteļus, labās cerībās uzslienam savas vienvietīgās teltis un gatavojam vakariņas. Līdzko ūdens uzvārījies, biezputras aplietas un tējai upes krasta nātru lapas saplūktas, sākas lietus! Paķeram savus ēdamos un iemūkam teltī. Vienvietīgajā teltī izslieties nav iespējams, un es sēžu telts augstākajā vietā, kājas ārā zem nojumes, un vakariņoju. Par mazgāšanos nav ko domāt, jo negribas saliedēt kaut cik sausās drēbes. Sabristās kājas noslauku “saimniecības” dvielī, zobus izmazgāju pāri palikušajā tējas ūdenī, tāpat noskaloju seju un lienu teltī gulēt. Pulkstenis gan vēl knapi astoņi vakarā, miegs nenāk. Sameklēt kādu izklaidi mobilajā telefonā nevar – jātaupa baterija, jo būs taču jāsazvana laivu vedēji. Lietus pa mazās telts jumtu bungo tā, ka liekas aizmigt nebūs iespējams līdz rītam. Bažījos arī par to, vai telts lietu izturēs, jo šādās ūdens kristībās tā ir pirmo reizi. Vija – kā īsts cīrulis – gan jau liekas aizmigusi, un nemanot, izrādās, aizmiegu arī es.

Pa nakti lietus piestājis, un ap pieciem rītā dzirdu Viju rosāmies gar viņas telti. Man noteikti tas par agru, un liekos uz otru ausi līdz septiņiem. Lietus nelīst, bet ir nomācies un laiks kļuvis vēsāks. Velku kājās garās bikses, gumijas zābakus, un eju raudzīt brokastis. Vispirms gan jānovāc telts, kas godam izturējusi lietus pārbaudījumu,. āsapako mantas ūdens necaurlaidīgajos maisos. Lieki teikt, ka neko nevar apžāvēt, jo gaisa mitrums, šķiet,  tuvu 100%, tāpēc telti un lietusmēteli tikai noslauku ar dvieli. Vija gan jau sapakojusies, brokastis paēdusi, un gatava kāpt laivā. Mani māc šaubas – visas mantas mitras, debesis apmākušās, tomēr jāpiekrīt Vijai – pašreiz nelīst. Kamēr ēdu brokastis, atkal sākas lietus, un man nākas tās pabeigt, slēpjoties zem koka. Pa to laiku Vija jau sanesusi mantas laivā, lai nebūtu atpakaļceļa.

Labi, laivosim vien, un redzēs, cik tālu tiekam. Atkal velkam mugurā lietusmēteļus, sēžamies laivā un otro laivošanas dienu iesākam lietū. Esmu sapratusi, ka apmēram pēc 10 km var kāpt ārā pie Irbenes radiolokatora. Tas man liekas labs kompromiss. Lietus līst sekojošā kārtībā: līst, smidzina, līst, gāž kā ar spaiņiem. Divas reizes uz pāris minūtēm no mākoņiem izlien saule, un upe pēkšņi pārvēršas, iezaigojas un uzmirdz, lai man atgādinātu, cik brīnumaina tā var būt labā laikā. Bet tad lietus cikls sākas atkal no gala. Ik pa laikam ūdeni no pielijušās laivas savācam ar lielu švammi, kas šim nolūkam paņemta līdzi. Bet ar to vien nepie­tiek,  un pāris reizes nākas ūdeni izsmelt ar skārda krūzītēm.

Rindas upe mūs pārsteidz ar jautrām krācītēm, un tad jau klāt sateka ar Stendi, un ieairējamies Irbē. Irbē parasti laivotāju netrūkst, bet šoreiz sastopam tikai vienu laivotāju kompāniju, kas izbraukuši uz vienu dienu. Izrādās, Irbenes lokatoram jau esam garām. Krastā izkāpt mēs varētu, bet sa­zvanīt laivu vedējus nevarētu, jo vairāku kilometru radiusā ap lokatoru mobilo telefonu signāls tiek bloķēts. Nākamā izkāpšanas vieta –  Miķeļtornis atrodas krietnus 15 km tālāk pa upi. Lietus gāž, iestājies nogurums, bet vienīgā iespēja tikt ārā no upes ir airēt lietū tos 15 km. Katrs, kas laivojis sapratīs, ka tā nav joka lieta. Par pusdienām nav ko domāt, jo viss ēdiens iepakots maisos. Bezizeja man piedod jaunu spītīgu sparu, un saku Vijai, ka tagad airējam, cik varam, vairs nekādas slēpšanās lietus gāzēs zem kokiem, tikai uz priekšu! Mums jātiek līdz Miķeļtornim, un pēc iespējas ātrāk.

Airējam, lietus gāž baltu, kad augstu upes kreisajā krastā pamanām trīs teltis un palielu nojumi, zem kuras rosās ap divdesmit cilvēku liela kompānija. Pēkšņi kāda sie­viete mums uzsauc: “Ei, jūs, upē! Vai negribat siltu tēju vai kafiju? Nāciet sasildīties!” Svārstāmies tikai sekundi. Jā, gribam gan! Pieairējam pie krasta un pa lietu brienam augšā pie laipnajiem aicinātājiem. Tur paveras gluži idilliska ainava: starp kokiem pārvilkta milzīga nojume, zem tās kuras ugunskurs, pie ugunskura laivotāju labākajā tradīcijā kāds puisis strinkšķina ģitāru, pārējie sasēduši kur kurais, visam pa vidu rosās pusducis bērnu, bet divas viesmīlīgas dāmas jau gatavo mums siltus dzeramos un piedāvā arī pa sviestmaizei. Bijušo klasesbiedru kompānija, kas katru gadu laivo, un no rīta vēl nav paspējuši tikt uz upes, kad jau sācies lietus. Mobilais telefons nedarbojas arī šeit, bet kāds garkājains jaunietis no viņu kompānijas aizsūtīts uz pāris kilometru  attālo ceļu, kur it kā mobilo zonu varot dabūt, lai sazvanītu viņu laivu vedējus. Mums tas neder, bet esam labi iestip­rinājušās un atguvušas zaudēto optimismu. Vēl daži kopīgi foto ar viesmīlīgajiem saimniekiem, sirsnīgs paldies, un kāpjam atkal laivā.

Airējam, lietus līst, gāž, smi­dzina, un mums nav ne jausmas, kad būs cerētais Miķeļtornis. Pie izkāpšanas vietas vajadzētu būt lielai atzīmei “4”, tāpēc visu laiku cerīgi vērojam krastu. Atzīmei “2” jau sen esam garām, bet kur ir “3”? Te augstajā krastā pamanām dūmus, un sākam sasaukt cilvēkus cerībā uz informāciju. Jā, parādās laipns kungs, kas arī ar ģimeni tālāk nelaivos un gaida laivu vedējus. Miķeļtorņa izkāpšanai vajadzētu būt netālu, nu varbūt dažus kilometrus. Pateicīgas un iepriecinātas airējam tālāk, un patiesi – pēc trim četriem līkumiem parādās uz koka uzkrāsots milzīgs “4”! Stājam krastā, es žigli meklēju telefonu, un jā –  parādās viena sīka, maza strīpiņa! Kaut būtu sa­v­ienojums! Zvanu, un – kāda laime – otrā galā atsaucas mūsu laipnā “Daba Laba” saimniece! Jau pēc 45 minūtēm sēžam mašīnā un zinām, ka šo nakti gulēsim mājās. Esam noairējušas 25 km nepilnās sešās stundās, jo lietavu dēļ upēs tik daudz ūdens, ka straume nes laivas neparasti ātri.

Atceļā vēl piestājam Dundagā, un apbalvojam sevi ar pamatīgu maltīti restorānā “Vecā pirts”, kur lieliskas karbonādes. Un tad jau Rīga, mājas un sākas lielie žāvēšanas darbi. Miklas ir pat tās drēbes, kas nekad netika izņemtas no somām, kā peldkostīmi, kas šajā laivu brau­cienā netika uzvilkti, nerunājot nemaz par peldēšanos. Un tomēr – upes mūs gaida un sauc, Latvijas upju tūrisms ir viesmīlīgs, un nākamgad, kas zina, varbūt būs saulains laiks?