Ār teātri, dzīvu un pašcieņu
Sabiedriskā darbiniece, Sanfrancisko jaunā teātra aktrise Taira Zoldnere intervijā Ligitai Kovtunai    06.09.2022

 

Viens no XV Latviešu dziesmu un deju svētku cebtālajiem notikumiem centrālajiem katrā ziņā bija arī Sanfrancisko jaunā teātŗa  izrāde „Anšlavs un Veronika” , Raimonda Staprāna luga, kuŗā tev bija uzticēta viena no titullomām – Veronika Janelsiņa. Pārī ar augstākās raudzes latviešu profesionālā teātŗa aktieri Kasparu Znotiņu. Gan kritika, gan tavs partneris  tavu veikumu novērtē  ar augstāko atzīmi. Ko domā tu pati? Un – vai tev izdevās iemīlēt savu varoni – dažādi  vērtēto trimdas kultūras  personību?  

Pirms sāku  strādāt  pie ikvienas  lomas, ko man uztic nospēlēt Sanfrancisko  teātris, jau uzreiz iemīļoju  ikvienu savu varoni! Tas pats notika arī ar Veroniku, kuŗu gan...iemīlēju par daudz ... Man pat vajadzēja mazliet „atkāpties” un sākt viņu pētīt. Pētīt Veronikas  dzīves gājumu, runāt ar cilvēkiem,  kuŗi viņu pazinuši. Iemīlēt ir viens, bet saprast – pavisam kas cits, un pēc iemīlēšanas sāku viņu saprast, viņas  personības šķautnes, un tas man palīdzēja ja nu ne gluži „kļūt”  par viņu (neesmu nekad Veroiku redzējusi !), tad vismaz  Raimonda Staprāna „diktētajos” lomas ietvaros atveidot Veroniku cik iespējams tuvu tai, kas  viņa īstenībā bija. Un vēl arī – kā lugas autors viņu redzējis. 

Tad, tavuprāt, Veronika bija negantniece, vai vienkārši tāda būdama, viņa kaut ko gribēja šai dzīvei teikt?  

Domāju, ka pirmām kārtām, vina bija intraverta  personība, ļoti fokusēta uz mākslu, uz radīšanu, no vienas puses, un uz savu dzīvesbiedru Anšlavu  Eglīti, no otras. Šķiet, Anšlavs bija Veronikas  īstā saikne ar sabiedrību – pats, varbūt turēdams savas dvēseles īstās stīgas pie sevis, Anšlavs bija sabiedriski ļoti pieejams, rosīgs. Un Veronikas sabiedriskā dzīve  noritēja lielā mērā tieši caur Anšlavu Eglīti. Veronika bija vērotāja  no malas, bet ļoti laba vērotāja. Tu saki – negantniece? Jā, viņa tiešam  varēja acīs pateikt lietas, kas cllvēkiem  nepavisam nepatika. Bet, ja paskatāmies  Veronikas mākslu, viņas gleznas taču ir ļoti siltas, cilvēciskas, pat maigas –oranžie, saulainie toņi... Tā viņa varbūt  irracionāli jutās un nevarēja pateikt citiem cilvēkiem. Un nevarēja to tā pateikt cilvēkiem? Kas zina... 

 Un kā, tavuprāt, bija ar mīlestību? Vai tu, Veronika, šai izrādē mīlēji Anšlavu?   

Pilnīgi noteikti es viņu mīlēju! Īstenībā izrādes lielais konflikts  ir tas, ka Veronika Janelsiņa mī, turklāt – mīl intensīvi, raču nesaņem pretmīlestību tādā veidā, kā viņa to bija gribējusi. Anšlavs visu savu mīlestību  koncentrēja un pasniedza caur mākslas radīšanas prizmu.  Veronikai  vairāk  vajadzēja to cilvēcisko.  

Izrādi noskatījās gan pats autors Raimonds Staprāns, gan Sanfrancisko mazā teātŗa prīma Brigita Siliņa. Ko viņi teica?  

Raimonds Staprāns  par manu izpildījumu  vērtējumu tā īsti nemaz neizteica – viņš vairāk runāja par izrādes konceptu ar režisori Māru Luisu. Brigita Siliņa teica, ka viņai paticis, kā tēls atveidots, viņas vienīgais komentārs bija – „pārāk sievišķīgs apģērbs! Veronika ģērbās vīrišķīgāk.” Es arī nomainīju blūzi  uz tādu vīrišķīgāku, un tad arī, cerams, tēls tapa ticamāks. Bet par tēlu raksturu atveidojumu viņi piekrita. 

Kas to tēlu ar visām mākslinieciskajām kabatām izdomāja?   

Mūsu brīnišķīgā māksliniece Linda Treija! Viņa bija visa izrādes vizuālā ietēŗpa autore, scēnografe un tērpu māksliniece. Mūsu teātŗa ilggadējā darbiniece Sallija Filica  darbojās kā šo tērpu  radītāja, kuŗa izšuva, sašuva, izveidoja.  

Vai tev tik ilgi dzīvojot  Veronikas tēlā, pašai kaut kas nav „pielipis” no viņas?  

Ceru, ka ir,  ̶  taisns mugurkauls un stalta stāja!  

Tavā Rīgas dzīvoklī  pie sienas redzu krāšņu foto, kur tu esi kādā lomā, gluži nepazīstama, kā viena operdīva. 

Jā, savulaik  Sanfrancisko mazā teātŗa  režisors  Laimonis Siliņš  uzveda izrādi „Žilbinoši” – stāstu par bagātu kundzi, kuŗa vēlas dziedāt operā, bet viņa to nevar  (kundzi tēloja Brigita Siliņa). Es esmu  viņas labākā draudzene, kas kundzi atbalsta, rīko konvertus, aicina sabiedrību. Interesanti, ka tieši tai pašā gadā  šo izrādi uzveda  arī Latvijas Nacionālais teātris Mazajā zālē. Pirms mūsu izrādes uz to biju aizgājusi, bet Siliņam  izrāde bija citādi iecerēta. Abas ļoti interesantas, un man bija liels prieks spēlēt. 

Tad jau nebiji pirmo reizi „ar pīpi uz jumta”, spēlējot pārī ar profesionālu aktieri! 

Tieši tā – man bijusi tā laime iziet Brigitas un Laimoņa Siliņu skolu, kas man ir devis ļoti, ļoti daudz, tostarp drosmi spēlē kopā ar  profesionāliem aktieŗiem. Neziu, nezinu, vai man būtu pieticis dūšas  spēlēt Veroniku  pārī ar Kasparu Znotiņu bez šī rūdījuma! Jāteic gan, ka arī izrādes „Anšlavs un Veronika” režisori Māra Luisa un Karīna Vasiļevska krietni pastrādāja.  

Tu  esi gluži prāgmatiskas profesijas pārstāve – ārste. Novērots, ka tieši ārsti ir vistuvāk mākslām, mūzicē, glezno, smalkāk uztver citu radošās izpausmes. 

Jā, piekrītu, arī man ļoti tuvas ir kā vizuālās mākslas, tā opera un teātris. Strādājot  ārsta praksē, vienkārši nebija laika  pašai ar to nodarboties. Pat korī nedziedāju – ko dara vai visi latvieši!  

Ir jābūt diezgan lielai dūšai, lai darbotos uz skatuves kopā  ar profesionāliem aktieriem. Esi drosmīga sieviete? 

Man arī pirms „Anšlava un Veronikas” jautāja – vai tev nav bail? Nu, ko tur baidīties, jāiet un jādara! Laimonis  Siliņš mani uzrunāja, tiklīdz ierados  Sanfrancisko 2005. gadā. Tas notika kādās viesībās, un šai laikā viņš sagatavoja kādu ļoti interesantu izrādi – „Apreibušās lakstīgalas”, kuŗā bija kādas padsmit sieviešu lomas. Siliņš allaž meklēja jaunas sejas, jaunus tipāžus un kaut ko manī bija ieraudzījis.  

Tu arī droši un pārliecinoši uzreiz iekļāvies latviešu sabiedrībā vēl vairāk – uzņēmies nopietnus sabiedriskos posteņus. 

Sanfrancisko latviešu sabiedrība ir ļoti draudzīga, rosīga un pretimnākoša. Turklāt – nu nav jau latviešu sabiedrībā tik daudz cilvēku, kas varētu atļauties veltīt laiku sabiedriskajam darbam, lai latviskās rosības turpinātos, lai būtu kori, deju kopas, sarīkojumi. Visiem ir savi darbi, rūpes, ģimenes Mēs, kas te ieradāmies no Latvijas, tikām laipni uzņemti un iesaistīti, bet nevaru teikt, ka mani būtu kā īpaši ievilkuši. Pati kādā sarīkojumā piegāju pie tolaik  Ziemeļkalifornijas latviešu biedrības priekšsēža Alda  Šimsona un teicu – es gribētu darboties latviešu sabiedrībā, vai tas būtu iespējams? „Jā, protams, mums drīz būs jaunās valdes vēlēšanas, nāc valdē!”, teica Aldis, un tā tas sākās.  

Tevi uz Kaliforniju aizveda mīlestība. 

Jā, „aizprecējos”, mans dzīvesbiedrs nu jau gandrīz divdesmit gadus ir Armands Staprāns. Jāteic, Armands, tāpat kāviņa slavenais brālis Raimonds, latviešu sabiedrībā vienmēr bijuši klātesoši, bet vairāk gan kā skatītāji.” Taču Armands mani vienmēr ir atbalstījis manās sabiedriskajās rosībās no pirmās dienas un joprojām. Un šis atbalsts bijis gana nopietns, īpaši tai laikā, kad septiņus gadus biju  ALAs Informācijas nozares vadītāja, pirms tam divus gadus ALAs sekretāre, pēdējā gadā arī ALAS priekšsēža Pēteŗa Blumberga vietniece, un man daudz vajadzēja lidot pa Amerikas pilsētām. Armands mani ikreiz aizveda uz lidostu un sagaidīja, neskatoties, ka lidojumi ir agri un vēli. Ir labi, ka blakus ir cilvēks, uz kuŗu vienmēr var paļauties, izjust tuva cilvēka atbalstu. Tad var strādāt ar pilnu atdevi.  

Biji arī Ziemeļkalifornijas latviešu biedrības priekšniece, un atminos, ka Dziesmu svētku laikā Sanhosē vadīji pieņemšanu, tērpusies greznā, skaistā tautastērpā. 

Tas ir Zemgales, manas mammas dzimtās puses tautasrērps, ko gadu gaitā papildinu un papildinu. Viss sākās ar to, ka ģimenes albumā ieraudzīju vecu fotogrāfiju, kuŗā mamma šādā skaistā tautastērpā stāv rudzulaukā pie Bauskas, un šis foto mani tā uzrunāja, ka nolēmu arī sev sagādāt tieši Zemgales tērpu. Latvijā atradu brunču audumu, speciāli austu gabalu. Greznais krekls  ir darināts „Senajā klētī”. Tad iepirku saktiņas, pirms gada pasūtināju krelles, vēl vajag zeķes...  

Mūsu sadarbība aizsākās laikā kad bija sava sleja Ziemeļkalifornijas Apskatā, uzrunāju tevi rakstīt arī Laikam, un nu esi kļuvusi par mūsu pastāvīgu autori, turklāt ļoti nozīmīgā „nišā” – par uzņēmējdarbību, īpaši jauno cilvēku vidē. Tavi raksti tiek publicēti arī Latvijas medijos, jo nav daudz publicistu, kas šo ņišu” var aizpildīt.  

Tā tiešām ir viena mana specifiska interese, un esmu gandarīta, ka man izdodas iepazīstināt latviešu sabiedrību kā Latvijā, tā caur Laiku un Brīvo Latviju arī ārzemēs par šo ļoti svarīgo jomu – jauno cilvēku uzņēmējdarbību, startup, jeb jaunajiem uzņēmumiem.