Ar svina garšu mutē
Gundega Saulīte    23.02.2016

 

Prozaiķa Māŗa Bērziņa romāns „Svina garša”, kas 2015. gadā nāca klajā apgādā „Dienas Grāmata” Latvijas vēstures romānu serijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts” un izraisīja plašu lasītāju interesi, izpelnījās kritikas atzinību un pat saņēma Baltijas Asamblejas balvu. Tagad romāna tēli atdzīvojušies arī uz Nacionālā teātŗa skatuves, ļaujot dažādu paaudžu skatītājiem sekot līdzi vairāk nekā septiņdesmit gadu veciem notikumiem. 

 

Romāna darbība aptveŗ 1939., 1940. un 1941. gada notikumus Rīgā, turklāt varoņu dzīves telpa galvenokārt ir Pārdaugava, Torņakalna apkaime ar tās sīkajām ieliņām, privātmājām, dārziņiem. Visai kolorīta vide, ko autoram izdevies atveidot dzīvu un pievilcīgu. M. Bērziņa varoņi ir šīs galvaspilsētas nomales iedzimtie, tā saucamie vienkāršie jeb mazie cilvēki. Katrs ar savu dzīvesstāstu, ar savu raksturu un centieniem. Centrā ir krāsotājs Matīss Birkens, viņa krietni vecākais darba biedrs un sava veida aizbildnis Koļa, draugi Rūdis un Kaža, jaunās sievietes Sulamīte un Tamāra.

 

Šie tēli veido arī Nacionālā teātŗa iestudējuma kodolu, viņu gaitām sekojam līdzi vairāk nekā trīs stundu gaŗumā. Drāmatizējuma autors un režisors ir Valters Sīlis, un viņš piedāvā paņēmienu, ko varētu nosaukt par romāna kopīgu lasīšanu. Scēnografa Uģa Bērziņa veidotā telpa atgādina bibliotēkas lasītavu, kur cits pēc cita ierodas izrādes dalībnieki un lasa periodiku. Daži vēsturisko avīžu un žurnālu rakstu attēli projicējas uz ekrāna skatuves dziļumā. Un tad vienā brīdī visiem rokās ir labi pazīstamā romāna grāmata, un viņi cits caur citu sāk lasīt „Svina garšu”. Pamazām prozas teksts pārtop izrādes dialogos, sāk raisīties izrādes darbība. Turpat, starp bibliotēkas galdiem un plauktiem, uzdzirkstī asprātības, jauno cilvēku joki. Aktieŗu ansamblis savstarpējās attiecībās uzbuŗ konkrētā laikmeta gaisotni, tuvās vēsturiskās katastrofas nojausmu un nelaimes priekšnojautas. Jāpiebilst, ka arī izrādes finālā atainotā ebreju nošaušanas epizode tiek šķietami bezkaislīgi „lasīta”, visiem izrādes dalībniekiem statiski sēžot bibliotēkas krēslos. Tā tiek īstenots gredzena kompozicijas princips, turklāt šo rindu vēstījumu tieši izspēlēt vai illustrēt būtu neiespējami. 

 

Aktieŗu ansamblis darbojas precīzi un patiesi, īpaša veiksme ir galveno lomu precīzais dalījums un iedzīvinājums. Galvenajā – Matīsa lomā Raimonds Celms ne tikai pārliecina ar jaunību, tiešumu un skatuvisko atraisītību, veicot vissarežģītākos uzdevumus, bet, šķiet, lielu daļu no skatītājiem paņem savā gūstā ne tikai uz izrādes laiku vien. Tik spoža parādīšanās      pirmā lielajā lomā uz mūsu skatuvēm sen nav pieredzēta. Turklāt lomas otrā pusē aktieris uz skatuves savu attieksmi spiests izpaust pilnīgi bez teksta, jo pēc sižeta viņam ir ievainots vaigs un laupīta runas spēja. 

 

Arī Matīsa draugs Rūdis–Kaspars Dumburs un Koļa–Jānis Vimba ir tēli, kas paliek atmiņā, tāpat Madaras Botmanes atveidotā Matīsa iemīļotā Tamāra. Taču gaŗajai izrādei beidzoties, nepamet sajūta, ka par šiem varoņiem esam uzzinājuši pārāk maz, viņu problēmām pieskārušies tikai virspusēji, gaŗāmslīdot. Un šajā apstāklī arī rodams izrādes galvenais trūkums – nespēja prozas tekstu mērķtiecīgi pārnest skatuves darba formā. Rodas iespaids, ka notikumi ar jau pieminētajiem varoņiem ir kādas nejaušas epizodes, kuŗās pa laikam pazib kādu atsevišķu vēsturisku notikumu pieminējums (piemēram, cilvēkiem piepildītie vagoni 1941. gada 14. jūnijā). Taču gaŗāmslīdošās ainas neveido drāmatiskās darbības mēŗktiecību, ne arī apstājas pie personu rīcības iekšējās argumentācijas (kas romāna tekstā ir nopietni pamatota).

 

Par ko tad vēsta izrāde? Tā vien šķiet, - par gandrīz vai anekdotisku gadījumu, kad apgraizīta dzimumlocekļa dēļ latviešu puisi notur par ebreju, un viņš līdz ar likteņa biedriem nonāk geto un vēlāk tiek nošauts. Raitais un stipri virspusējais ainu ritējums pieļauj šādu uztveres iespēju. 

 

Bet rakstnieka Māŗa Bērziņa vēstījums ir par to, kā gribot negribot kaŗa posts iznīcina „mazā cilvēka” dzīvi pat tad, kad tas neko īpašu nav noziedzies. Matīsa vaina ir tikai tā, ka viņš grib dzīvot, cer piemēroties vienai vai otrai varai, bet vēstures rats viņu un draugus ierauj iznīcības atvarā. 

 

Īpaši neveiklas izrādē sanākušas ainas ar „šaudīšanos”, kad dažādās uniformās ģērbti aktieŗi „spēlē kaŗiņu”. Bet epizodes, kuŗās tiek izmantotas videokameras projekcijas, lai parādītu aktieŗu tuvplānus uz fona ekrāna, tāpat darbības lauka paplašināšana skatītāju zālē pat kaitina ar paņēmiena pašmērķību.

 

Tomēr pievēršanās nopietnām vēstures problēmām, turklāt literātūrā un it īpaši drāmaturģijā maz tēlotam laikposmam, liecina par Nacionālā teātŗa vēlēšanos uzrunāt skatītāju prātus un rosināt apjēgt lielās dzīves likumsakarības. Arī romāna autors izrādes programmiņā uzsveŗ: „…cilvēce prātā pieņemas gaužām lēni, un tās atmiņa ir visai īsa.” Lasot šo sūri patieso grāmatu un skatoties Nacionālā teātŗa izrādi, mēs taču varam to pagaŗināt.