Ar Latviju viss ir kārtībā
Juris Lorencs    11.07.2023

 

 

Aizvadīti XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki. Skaisti, diženi, neaizmirstami. Un atkal daudzi cilvēki meklē atbildi uz jautājumu - ko mums īsti nozīmē šie svētki? Tautai, valstij, katram no mums. Kāpēc mēs jau 150 gadus sanākam kopā, lai dziedātu un dejotu? 1923. gadā, kad latvieši pieminēja Dziesmu svētku piecdesmitgadi, Edvarts Virza esejā “No Dziesmu svētkiem līdz valstij” rakstīja: “Dziesmu svētki latviešiem bija tas pats, kas grieķiem viņu olimpiadas: viņas vienoja tautu un atgādināja tai, ka īstā cilvēka nozīme meklējama ne bagātībā, bet tikumiskās un garīgās īpašībās, spējā atstāt skaistas pēdas savu laika biedru sirdīs.”

 

Salīdzinājums ar senajām Olimpiskajām spēlēm var likties neparasts, bet patiesībā tas ir vietā. Grieķiem spēles bija ne tikai sacensības, bet pirmām kārtām svētki, notikums. Varbūt pats lielākais, svarīgākais notikums dzīvē. Atlēti bija cilvēka skaistuma ideāls, viņus attēloja skulptūrās, gleznoja uz traukiem. Uzvarētājus godināja ar lauru vainagiem. Naudas izteiksmē tie līdzinājās grašiem, bet iemiesoja milzīgu simbolisko vērtību. Interesanti, ka antīkās Olimpiskās spēles rīkoja pirmajā pilnmēnesī pēc vasaras saulgriežiem un tās ilga piecas dienas. Tātad laikā, kad parasti iekrīt arī mūsu Dziesmu svētki. Moderno Olimpisko spēļu devīze skan “Ātrāk, Augstāk, Spēcīgāk” (latīniski - “Citius, Altius, Fortius”). Savukārt Dziesmu svētkos dalībnieku sasniegumus nav iespējams izmērīt ar chronometru vai mērlentu. To devīze drīzāk skanētu: “Daiļāk, Iznesīgāk, Skanīgāk”. Un lai arī mūsu Dziesmu svētkos jau vērojamas dažas pārspīlētas komercializācijas pazīmes (nesamērīgi dārgas biļetes un vienlaikus spekulācija ar tām, rīkotāju un sponsoru uzkrītošā vēlme nopelnīt utt.), pati galvenā Dziesmu spēku būtība palikusi nemainīga. Proti - tajos piedalās cilvēki, kuriem dziesma un deja ir nevis profesija, bet gan aizraušanās, aicinājums. Izsakoties sporta terminos- amatieri, gluži kā Senajā Grieķijā Olimpisko spēļu pirmsākumos. Kāda ir mūsu tautas izpratne par cilvēka skaistumu- to katrs varēja redzēt svētku gājienā.

 

Dziesmu svētki ir unikāls notikums. Unikāls mums, unikāls pasaules kultūrā. Vienlaikus jāapzinās, ka šo svētku būtību pilnībā varam izjust tikai mēs, latvieši. Ko gan meksikānim vai ķīnietim izsaka, piemēram, rindas no tautasdziesmas, kas pavada Ērika Ešenvalda kompozīciju “Krustiem zvaigznes debesīs”: “Krustiem auga ceļam saknes,/ krustiem zvaigznes debesīs;/ sāniem jāja Dieva dēli,/ krustiem tecēj' kumeliņ'.” Tautas dainu nav iespējams pārtulkot, pārnest citā valodā- ne teksta ziņā, ne nodot sajūtas, kas ar to saistās. Bet latvietim tā uzbur veselu asociāciju virkni. Patiesībā mēs paši īsti neapzināmies bagātību, kas no gadsimtu dzīlēm atnākusi līdz šodienai. Piemēram, ko nozīmē šis- “sāniem jāja Dieva dēli, krustiem tecēj' kumeliņ'”? Savulaik Ēģiptē, nūbiešu ciemā netālu no Asuānas, man bija iespēja pabūt kāzu svinībās. Tajās uzstājās īpaši apmācīti, dejojoši zirgi, kas mūzikas ritmā rikšoja sāniski, liekot kājas krusteniski. Patiesi neparasts, vienreizējs piedzīvojums. Iespējams, šādus zirgus kādreiz pazina arī latvieši.

 

Svētki mainās līdzi laikam. Uzcelta jauna estrāde ar lielisku akustiku. Skan jauni skaņdarbi, koŗa priekšā stājas nākamā diriģentu paaudze. Svētku gājienā labi var saredzēt Latvijas demogrāfiskās izmaiņas. Dažus ciemus, kuŗos kādreiz dejoja un dziedāja skolēni un jaunieši, tagad pārstāv vidējās paaudzes deju kopas vai pat seniori. Toties pāsteidz kuplais dalībnieku, it īpaši jauniešu, skaits no Pierīgas novadiem- Ķekavas, Mārupes, Ādažiem, Ropažiem. Šie Dziesmu svētki ir notikums, kuŗa nozīmi mēs vēl neesam līdz galam apzinājušies, tam nepieciešams laiks. Viens gan jau ir skaidrs - ne modernās technoloģijas un noslēgšanās sociālajos tīklos, ne Covid-19 pandēmija, karantīnas un piespiedu izolācijas nav izdzēsušas cilvēku vēlmi būt kopā. Man personīgi ir sajūta, ka pēc šiem svētkiem mēs esam kļuvuši stiprāki. Emocionāli uzlādēti, savā ziņā garīgi attīrīti. “Noraudājusies un laimīga” - tā pēc koŗu koncerta “Tīrums” savā tviterī rakstīja kāda skatītāja.

 

Es atceros sarunu ar kādu paziņu, bijušo leģionāru, kuŗš pēc neatkarības atgūšanas bija pārcēlies uz Latviju no Rietumiem. Noskatījies 1993. gada Dziesmu svētku lielkoncertu, viņš man teica: “Cik esmu laimīgs, ka piedzīvoju šo brīdi! Es to gaidīju visu mūžu. Tagad varu mierīgi aiziet, jo redzu, ka ar Latviju viss ir kārtībā” Bet Jānis savā gaŗajā mūžā paspēja piedzīvot vēl divus Dziesmu svēkus! Amerikāņu rakstniekam Polam Boulzam (Paul Bowles, 1910- 1999) romānā “Sargājošās debesis” (“The Sheltering Sky”) ir patiesi satriecošas rindas, kas raksturo cilvēka mūža galīgumu: “Nāve vienmēr ir blakus. Bet tā vienkāršā patiesība, ka tu nezini, kad tieši viņa pienāks, it kā izplūdina, padara neskaidras mūsu dzīves beigas - jo tās paredzēšana būtu neizturama. Un, tā kā mēs precīzi nezinām savu stundu, mēs dzīvi sākam uztvert kā neizsmeļamu aku. Tomēr viss, kas ar mums notiek, notiek galīgu skaitu reižu. Cik reizes tu vēl atcerēsies kādu bērnības pēcpusdienu, kas tik dziļi iespiedusies tevī, ka bez tās nemaz nevari iedomāties savu dzīvi? Kādas četras, nu varbūt piecas reizes. Iespējams, pat mazāk. Cik reizes savā dzīvē tu vēl ieraudzīsi uzlēcam pilnu mēnesi? Varbūt divdesmit. Un tai pašā laikā mums šķiet, ka tas viss turpināsies mūžīgi.” 

 

Šajās dienās es pieķeru sevi pie domas- cik reizes es savā mūžā vēl redzēšu Dziesmu svētkus? Ja Dievs dos un nodzīvošu tikpat ilgi kā mani vecāki, tad kādas četras, varbūt piecas reizes. Tāpēc saku- uz redzēšanos 2028. gada Dziesmu svētkos! Bet pirms tam, 2025. gadā, notiks skolu jaunatnes Dziesmu svētki. Patiesībā ne mazāk krāšņi un skanīgi. Dzīvosim ar apziņu, ka ar Latviju viss ir un būs kārtībā!