Valdis Grēviņš (1895–1968) ir spilgta personība latviešu litera­tūrā, bijis izcils dzejnieks, teātriem dramatizējis daudzus romānus, ar pseidonīmu Dr.Orientācijs rakstījis humoristiskus un satīriskus feļetonus par sabiedriski politiskām aktualitātēm un konkrētām personām, sarakstījis vairākas lugas, daudz tulkojis. Būdams pārliecināts sociāldemokrāts, cietis no auto­ritārām varām.

Valda Grēviņa abi dēli Valts un Māris arī bija cieši saistīti ar literatūru un teātri. Viņu vairs nav mūsu vidū, bet dzimta ir  sakuplojusi jo ražena. Un tieši Valda Grēviņa mazbērni, mazmazbērni un citi radinieki vēlējās godam, sirsnīgi, bet bez pompoza spožuma nosvinēt sava izcilā radinieka 130 gadu jubileju. Šai idejai atdevīgi un atbildīgi pieslēdzās arī dzejnieka dzimtās puses Tērvetes apkaimes ļaudis un institūcijas.

Nav jābrīnās, ka iniciatīvu svētku organizēšanā un vadīšanā  uzņēmās jubilāra mazmeita Marta Dziļuma, kura ir ļoti nopietni strādājusi ar Valda Grēviņa tekstiem, gatavojot visu viņa dzejoļu apkopojumu, un uzrakstījusi tam lielisku analītisku ievadu.  Pirms ķerties pie reportāžas par jubilejas norisi citēšu tikai vie­nu teikumu no plašā teksta: “Valda Grēviņa radošajam rokrakstam raksturīgās pazīmes – spēja smalki izstrādātā ārēji lakoniskā formā ietvert dziļi emocionālu saturu, distancētais skatījums uz pasauli un tās pretstatiem, dziļās sāpes un rezignētība, alkas piepildīt sapni un pilnīgi skaidra apzināšanās, ka šāds piepildījums nav iespējams, visur klātesošā eksistences smeldze un māka pašā gaišākajā noskaņā ietvert traģiskas nolemtības niansi – ierindo autoru starp latviešu lite­ratūras labākajiem dzejniekiem.”

Pēc daudzām vēsām un drēgnām dienām 26.septembris atnāca saulains un silts, īsti piemērots iecerētajai jubilejas svinēšanai dzej­nieka dzimtajā pusē. Ceļojums sākas pusdienas laikā pie Latvijas Zinātņu akadēmijas, kad prāvais pulks Grēviņu dzimtas pārstāvju un dzejnieka talanta cienītāju, kā arī īpašie viesi –  dzejnieki Ērika Bērziņa un Eduards Aivars kāpjam pasūtītajā autobusā, lai dotos Tērvetes virzienā. Pa ceļam vēl piestājam Olainē, lai savā pulkā uzņemtu fotogrāfu Jāni Deinatu, kurš iemūžinās visu pasākuma norisi. Pagaidām nezinām, kas varētu slēpties viņa atnestajā lielizmēra bagāžā, bet tas atklāsies jau visai drīz, kad ieradīsimies pirmajā apstāšanās vietā. Tas notiek pie skaisās Gulbju ūdenskrātuves. Kāpjam ārā no autobusa un dodamies slūžu virzienā, uz vietu, no kuras pa gabalu var redzēt Valda Grēviņa dzimtās mājas Mazbaņus. Vietā pirms slūžām notiek šodie­nas pirmie dzejas lasījumi. Te tad arī pirmo reizi ieraugām dižo konstrukciju ar karogu, uz kura – Valda Grēviņa portrets. Gan dzejnieki, kuriem nu pievienojies Jānis Rokpelnis un Daina Sirmā, gan vietējā amatierteātra dažādu paaudžu aktieri pārmaiņus lasa pašu izvēlētus Valda Grēviņa dze­joļus. Tas ir neparasti interesanti, jo tieši šī izvēle daudz pasaka arī par pašiem lasītājiem un dzejas daudzveidību.  Tālāk ar autobusu dodamies uz Tērvetes sanatoriju, kur notiek lasījumu otrā sesija. Bez spožās dzejas te mūs visus priecē arī apbrīnojami pievilcīgā daba,  un  gaiss ir tik svaigs, ka gribētos to paņemt līdzi uz pilsētu. Tālāk pastaigas ceļš ved Valda Grēviņa takas virzienā, un lieki piebilst, ka visur līdzi mums ceļo instalācija ar īpašo jubilejas karogu.

Arī šajā vietā atkal skan brīnišķīgā dzeja. Bet visa  jubilejas hepeninga noslēgumā mūs gaida pārsteigu­miem bagāts vakars Tērvetes kultūras namā.  Skaisti noformētajā zālē vispirms skan Tērvetei veltītā dziesma vie­tējā kora grupas izpildījumā. Starp citu, šī dziesma ir arī oficiāli apstip­rinātās Tērvetes himnas pamatā. Turpinājumā – dažas uzrunas un priekšnesumi, bet tad atkal skan dzeja. Šoreiz drosmi saņēmuši arī vairāki Grēviņu dzimtas pārstāvji, bet daži no klātesošajiem dzejniekiem nolasa arī pa kādam savam dzejolim. Neizpaliek arī bagātīgs jubilejas mielasts ar neiztrūkstošo kliņģeri. Un kad liekas, ka svētku programma pilnībā izsmelta, nāk patiešām negaidīts pārsteigums – kora un solistu azartiskā priekšnesumā izskan rokgrupas “Līvi” superhīts  “Dzelzsgriezējs” ar Valda Grēviņa vārdiem.

Vēl tikai pateicības – īpaši šim notikumam izgatavoti blociņi ama­tierteātra aktieriem un režisorei Dzintrai Zamaišai, koristiem, dzejniekiem, tiem, kas radīja šo saturīgo un sirsnīgo notikumu. Jāatzīst, ka tas nevarētu notikt bez “Zemgales vēsturiskās zemes kultūras un VKKF programmas” atbalsta.Paldies!