Ar baltu gaismu un priecīgu sirdi
Gundega Saulīte    20.08.2019

 

 

Lai apjaustu aprakstāmā notikuma ārkārtējo nozīmi, sākšu ar jautājumu: Vai jūs zināt daudz latviešu skatuves mākslinieku, kas sveiki, veseli un garā mundri svinējuši savu simt gadu jubileju? – Patiesībā tāds ir bijis tikai Ēvalds Valters, kuŗu plašas tautas masas sumināja simtgadē pirms gadsimta ceturkšņa. Aizvadītā nedēļā simt gadu robežai pāri pārkāpa aktrise Elvīra Baldiņa.

      

Vidzemes meitene, kas pēc Cesvaines vidusskolas ar nodomu kļūt par aktrisi devās iekaŗot Rīgu; mācījusies Aktieŗu arodbiedrības teātŗa studijā, skatuves gaitas sākusi kaŗa laikā Latvju drāmas ansamblī, bet no 1945. gada līdz pat slēgšanai 1992. gadā – Jaunatnes teātŗa aktrise. Cienīta, mīlēta, apjūsmota par spēju skatītāju sirdīs vairot gaišumu, labsirdību, krietnumu un cēlumu. Elvīra Baldiņa gaŗajos darba gados spēlējusi daudz – tās bijušas gan gaišu, sirdsskaidru meiteņu lomas, gan puiku raksturi, tāpat vēlāk mātes un vecmāmiņas. Un, kā jau Jaunatnes teātrī pienākas, – vesela plejāde pasaku varoņu. Bet ne jau lomu daudzums vai nospēlēto izrāžu skaits vien aktrises mūžu vērš skaistu un neatkārtojamu. Viņas latviskā stāja, personības ētiskais kodols un apskaužamās fiziskās un garīgās enerģijas rezerves ļāvušas dzīvot pilnvērtīgi un skaisti. 

      

Lielo jubileju gaidot, Latvijas plašsaziņas līdzekļi plaši atainoja simtgadnieces mūžu. Elvīra Baldiņa intervijās sajūsmināja lasītājus un arī radioklausītājus ar domas asumu un izteiksmes precīzitāti. Vēl joprojām ik sadzīvē vai ļaužu saskarē sastaptu situāciju viņa spēj raksturot ar kādu tautas dainu. Tās viņas “cietajā diskā”, t.i., prātā uzkrātas tūkstošiem. Kas var tās saskaitīt! Nekad nepaliks četrrindi nenorunājusi. 

 

Elvīra Baldiņa cieņu un mīlestību iemantojusi, arī būdama mūžībā aizgājušo cilvēku, labi pazīstamu, taču nereti arī pilnīgi svešu, pavadītāja pēdējā gaitā. Pie aizgājēja šķirsta viņa vienmēr ir teikusi tikai dainas, tautasdziesmu vārdiem izstāstot tieši konkrētā cilvēka dzīves gaitu un rakstura būtību. Aktrise pati uzskata, ka smagajā atvadu brīdī tautadziesmas dod mierinājumu. Kas gan saskaitīs tos, kam šāda veida harmonisku izlīdzinājumu iegūt       palīdzējusi Elvīras Baldiņas dzidrā, skanīgā  latviešu valoda un viņas pašas ik reizi no jauna “sacerētā” tautasdziesmu kompozicija!

      

Dzimšanas diena bija 11. augusts, bet 13. datumā, kad svinama Elvīras vārda diena, Rīgas Latviešu biedrības namā notika jubilāres godināšana. Kollēgu, draugu, radinieku un dažādu sabiedrības pārstāvju pulkā tika aizvadītas vairākas stundas, kuŗās sirsnība sita augstu vilni, mijoties ar smieklu šaltīm, kas pavadīja jubilāres visnotaļ asprātīgos komentārus. Starp citu, jau pašā svinību sākumā viņa piebilda, ka vecāki meitai savulaik devuši trīs vārdus – Hortenzija, Maiga un Elvīra, par Elvīru sākusi saukties tikai pēc ierašanās Rīgā.

      

Svinību vadība bija uzticēta aktierim Gundaram Āboliņam. Ar dēla rūpību un savu neatkārojamo asprātību viņš gādāja par jubilāri, kas mūža lielāko daļu bijusi Gundara vecāku Veras Singajevskas un Tālivalža Āboliņa skatuves partnere. Pirmais pienākums bija nolasīt Valsts prezidenta sūtīto apsveikumu. To Elvīra Baldiņa novērtēja visai atzinīgi, nosakot, ka īpaši patikušas nobeiguma rindas, kas precīzi raksturojušas viņas būtību. 

 

Teātŗa darbinieku savienības priekšsēde Daiga Gaismiņa simtgadnieces pleciem uzklāja baltu villaini, cildinot Baldiņas balto latviskumu un gara gaišumu.  Ar tautasdziesmām jubilāri sveicināja Zane Jančevska un Mārcis Manjakovs. Latviešu biedrības priekšsēdis Guntis Gailītis, cildinot Baldiņas mūža skaistumu, dāvināja krāsainu J. Rozentāla freskas fragmenta kopiju; savukārt seno dienu draudzenes Dailas Pūces dēls aktieris Kaspars Pūce cēla priekšā no Latvijas Valsts archīva iegūtu dārgumu – kinofilmu „Tavas rokas”, kuŗā uz ekrāna Elvīru Baldiņu skatījām pavisam jaunu. Vācu okupācijas laikā uzņemtā kinofilma ilgus gadus tika glabāta „aizliegto filmu plauktā”. Nu klātesošiem bija dota  iespēja šajā ekrāna darbā priecāties ne tikai par gaviļnieces dzidro spēli, bet sastapties arī ar citiem latviešu teātŗa (un kino) leģendāriem māksliniekiem, kā, piemēram, ar Irmu Graudiņu, Žani Katlapu, Artūru Dimiteru.

 

 

 

Kā bišu saime māti savu kollēgu aplenca kādreizējie Jaunatnes teātŗa aktieŗi. Viņu rēgulārajos saietos Elvīra Baldiņa arvien ir klāt. Teātŗa vairs nav, bet ansambļa gars un kopības sajūta viņos visos dzīvo.

      

Kas vairs saskaitīs, cik reižu dziedājām „Daudz baltu dieniņu”? Bet turpmākās dienas gaitās devāmies, līdzi nesot Elvīras Baldiņas viedo vēlējumu: „Es jums visiem novēlu dzīvot gaŗu mūžu! Ticiet man – tas ir tik interesanti!”