ALA - 70 gadus jauna
Kārlis Streips    19.10.2021

 

 

Gadskārtējais Amerikas Latviešu apvienības kongress šogad notiek manā dzimtajā Čikāgā, un, raugoties organizācijas mājaslapā, nemaz nerodas iespaids, ka tas notiks Covid-19 pandēmijas laikā.  Latvijā patlaban šāda apjoma pasākums telpās nebūtu iespējams, tāpēc jauki, ka Čikāga un Ilinoisa šajā ziņā nav tikpat sliktā situācijā.

 

Šis ir jubilejas gads Amerikas latviešu apvienībai.  ALA dibināta 1951. gada februārī Vašingtonā.  Iedvesma nāca no Latvijas Republikas sūtņa Amerikā Jūlija Feldmaņa.  Tajā brīdī baltiešu bēgļu imigrācija Amerikā vēl nebija beigusies, taču jau tobrīd sāka izplēnēt cerības, ka Rietumi kaut kā palīdzēs okupētajām Baltijas valstīm atgūt savu neatkarību.  Bija skaidrs, ka ir vajadzīga organizācija, kuŗa kļūs par sava veida tautiešu ganu un uzraudzītāju.  Pirmajā kongresā piedalījās 115 delegāti, viņi pieņēma statūtus, kuŗos solīts, ka ALA "veicinās latviešu nācijas centienus sakarā ar pašnoteikšanās tiesību atjaunošanu latviešu tautai."  Pirmais ALA priekšsēdētājs bija jurists Pēteris Lejiņš, kuŗš, tā uzzināju internetā šo tēmu pētot, 1933. gadā kļuva par Latvijas čempionu … daiļslidošanā!  Tas droši vien īpaši nepalīdzēja jurista karjeras veidošanā, bet tas tāds interesants fakts Lejiņa kunga biografijā.

 

Drīz vien kļuva skaidrs, ka ar pašnoteikšanās tiesību atjaunošanu tik ātri neveiksies.  ALA līdz ar to arī kļuva par organizāciju, kas aktīvi centās atbalstīt latvietības saglabāšanu svešumā.  Pirmajos gados organizācijas kartotēkā uzskaitīti apmēram 7000 individuāli biedri, kā arī aptuveni 200 organizācijas, kuŗām bija biedra statuss.  Jau no paša darbības sākuma ALA veicināja latviešu sestdienas un/vai svētdienas skolu izveidošanu.  Organizācija gatavoja mācību līdzekļus un rīkoja skolotāju kursus.  ALA piedāvāja stipendijas skolēniem, kuri apmeklēja vasaras vidusskolas Amerikā, vai arī Minsteres latviešu ģimnaziju, kas bija vienīgā pilna laika vidusskola ārpus okupētās Latvijas, kur mācības notika latviešu valodā.  Es pats esmu Krišjāņa Barona latviešu skolas Čikāgā, Gaŗezera Vasaras vidusskolas Mičiganā un MLĢ Vācijā “produkts”.

 

ALA arī atbalstīja attīstību sportā, kultūrā un citās dzīves jomās.  Pakāpeniski tā arī kļuva par aprūpes organizāciju gados vecākiem latviešiem trimdā.  Taču galvenais allaž bija jautājums par okupēto tēvzemi.  Protams, latvieši pēc Otrā pasaules kaŗa emigrēja ne tikai uz Ameriku vien.  Drīz bija skaidrs, ka plašākiem centieniem būs vajadzīga starptautiska organizācija, un 1955. gada oktobrī Londonā nodibināta Pasaules Brīvo latviešu apvienība.  To dibināja ALA, Latviešu apvienība Austrālijā un visai ekstravaganti nosauktais Latvijas atbrīvošanas komitejas Eiropas centrs (LAKEC).  Par pirmo valdes priekšsēdētāju kļuva jau minētais Pēteris Lejiņš.  Vēlāk organizācijai arī pievienojās Latviešu nacionālā apvienība Kanadā un Latviešu apvienība Brazīlijā.

 

Pāris mēnešus pēc ALA dibināšanas Ņujorkā nodibināta Komiteja Latvijas brīvībai (KLB) ar konkrēto mērķi sekmēt Latvijas atbrīvošanu.  KLB kopā ar līdzīgām igauņu un lietuviešu organizācijām izdeva apkārtrakstu The Baltic  Review.  1954. gada septembrī nodibināta Eiropas apspiesto nāciju asambleja ar mērķi atgādināt pasaulei par apspiestību PSRS okupētajās valstīs.  Tapa meklēti un atrasti kontakti Amerikas polītiskajās aprindās.  1956. gada valsts prezidenta vēlēšanās gan Republikāņu, gan arī Demokratu partijas kampaņas platformā bija saturs par baltiešu un citu apspiesto tautu atbrīvošanu.  1959. gadā ASV Kongress pieņēma Apspiesto tautu nedēļas likumu, nosakot, ka turpmāk katru gadu jūlija trešā nedēļa būs veltīta apspiesto tautu liktenim.  Likumu parakstīja ASV prezidents Dvaits Eizenhauers, un pirmā apspiesto tautu nedēļa bija jau 1960. gada jūlijā.

 

Fonā baltiešu centieniem Amerikā bija fakts, ka ASV jau pašā okupācijas sākumā paziņoja, ka tā to neatzīst.  1957. gadā darbinieki no ASV vēstniecības Maskavā viesojās Mārupes kolchozā Latvijā.  ALA iesniedza protestu un saņēma apliecinājumu, ka Amerika savu nostāju nebija mainījusi.  1965. gadā sakarā ar okupācijas 25. gadskārtu ASV ārlietu ministrs Dīns Rasks pirmoreiz oficiāli pieņēma baltiešu delegāciju.  Amerika nudien neatzīšanas polītiku saglabāja līdz pat okupācijas beigām.

 

Latvijas neatkarības atjaunošana pirmoreiz Amerikas latviešu apvienībai lika mainīt savus statūtus, lai nomainītu vārdus "pašnoteikšanas tiesību atjaunošana" uz "pašnoteikšanās tiesību nostiprināšana."  Atmodas laikā sākās pirmā, ļoti uzmanīgā saskarsmes ceļu meklēšana starp trimdu un okupēto Latviju.  1989. gada aprīlī bija konference Kanadā, kuŗā piedalījās delegācija no Latvijas un delegācija no Rietumiem.  Neilgi pēc tam Abrenē, Francijā, cilvēki no abām pusēm tikās, lai pārrunātu izglītības jautājumus un it īpaši kontaktus starp attiecīgajām organizācijām Rietumos un Latvijā.

 

Manas “attiecības” ar Amerikas latviešu apvienību sākās 1990. gada rudenī.  Gadu biju nodzīvojis Latvijā, kur ALA man maksāja stipendiju par informācijas gatavošanu par notikumiem okupētajā valstī.  1990. gada pavasarī saņēmu ziņu, ka Merilendas universitāte mani uzņēmusi maģistratūras programmā.  Bija doma kļūt par žurnālistikas profesoru, bet pusslodzes darbs man bija ALA.  1991. gada janvārī, kad sākās barikāžu laiks Latvijā, pusslodzes darbs kļuva par pilnas slodzes darbu.  Barikāžu laikā mēs ALA birojā Vašingtonā rīkojām diennakts dežūras.  Galvenā mūsu komunikāciju technoloģija bija mūsdienās par archaisku uzskatītais telekss.  Mums arī bija "savējās" operatores ASV telekompānijā, kuŗas sarunu ar Latviju varēja izkārtot pāris minūtēs, nevis daudzās stundās.  Tādas pašas "savējās" arī bija Latvijas Tautas frontei Latvijā.  1991. gada septembrī atgriezos Latvijā ar uzdevumu sameklēt telpas Pasaules Brīvo latviešu apvienības birojam Rīgā.  Galu galā sanāca, ka es Latvijā paliku uz dzīvi.

 

Domājot par Amerikas latviešu apvienību tās 70. jubilejā, jādomā par divām konkrētām personām.  Pirmkārt, par Anitu Tēraudu, ilggadīgo ALA ģenerālsekretāri, arī laikā, kad es tur strādāju.  Maza, sirma kundzīte, bezgala sirsnīga, bet arī stingra un prasīga.  Anita aizgāja Mūžībā nesen - 15. septembrī, tajā pašā dienā, kad kādreizējais ALA un PBLA valdes priekšsēdētājs Jānis Kukainis.  Otrkārt, jādomā par Ojāru Kalniņu, kurš laikā, kad es strādāju ALAs birojā vadīja ārlietu kontaktus.  Šogad 15. oktobrī biju šokēts, uzzinot, ka viņš aizgājis Mūžībā.  Iepriekšējā dienā Ojārs bija piedalījies Saeimas sēdē.  Pāris dienas pirms tam portālā Facebook viņš bija ierakstījis, kļuvis par vadītāju Latvijas delegācijas NATO parlamentārajā asamblejā. Viņš man bija labs un sirsnīgs draugs, un bezgala žēl, ka Ojāra vairs nav.

 

Amerikas latviešu apvienības un citu trimdas organizāciju loma pēdējo 30 gadu laikā kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas ir pamatīgi mainījusies.  Taču joprojām latviešu skaits Amerikā ir ievērojams.  Pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas likās, ka letiņi masveidā brauks mājās.  Nesanāca.  Bet ALA joprojām ir Amerikas latviešu kopienas gans un uzraugs.  Savos 70 gados joprojām būtiska organizācija.