"Dziesmu svētki nav par dziesmām..."
Irēna Bērziņa    24.07.2018

 

 

Šāda atziņa izskan sarunā ar virsdiriģentu Ivaru Cinkusu, kuŗu Dziesmu svētku nedēļā sastopu Mežaparkā mēģinājuma laikā. Mežaparkā jau virmo netveŗamā gaisotne, ko reizi piecos gados steidz izjust latvieši no visām pasaules malām, sēžot skatītāju rindās vai dziedot varenajā kopkorī. 

 

Kāds ir jūsu veiksmes stāsts līdz virsdiriģenta godam?

Man nav tāda karjēras veiksmes stāsta, jo būt tribīnē – tā nav karjēra, tā ir absolūta misija. Tas nav veiksmes stāsts, tas vienkārši tā notiek.

 

Kas jums kā virsdiriģentam ir tas svarīgākais vai ideālais techniskais izpildījums?  

Man technika nekad nav interesējusi, man svarīgākais ir redzēt cilvēkus laimīgus. Mani interesē dziedātāji - ar kādām sajūtām viņi atnāk, kad es viņus ieraugu. Un šodien atnākot, es redzu viņus laimīgus. Man kā virsdiriģentam tas ir ļoti svarīgi.

 

Kā tiek izraudzīti Dziesmu svētku virsdiriģenti?

Virsdiriģentu izraudzīšanās process ir ļoti intīms process tādā ziņā, ka nav jau nekādu likumu, kas nosaka, kādam jābūt virsdiriģentam. To nosaka ļoti daudzu lietu kopums un arī personības kvalitāšu kopums. Ir cilvēki, kuŗi spēj komūnicēt ar ļoti daudziem cilvēkiem, un ir cilvēki, kas ir izcilas personības, taču viņi nevar komūnicēt ar lielu cilvēku kopumu. Virsdiriģentam ir jāvar to darīt. Tā nu ir sanācis, ka man ir šīs iemaņas, kas mani nepadara ne labāku, ne sliktāku, tā tas vienkārši ir. 

 

Jūs esat virsdiriģents ar lielu pieredzi.

Virsdiriģenta tribīnē kāpju jau ceturtos Dziesmu svētkus. Mēs, virsdiriģenti, jau raugāmies uz jauno paaudzi, jo, protams, jānāk arī jaunajiem, un tādi mums ir.  Esmu pārliecitāts, nākamajos svētkos tribīnē būs jaunās paaudzes diriģenti, un par to jāpriecājas.

 

Banāls jautājums: kā jūtas diriģents tik varena koŗa priekšā?

Pasaulē tas ir fenomenāli, bet Latvijā esam pieraduši diriģēt vienu, divus tūkstošus lielu kori, techniski tas nav tik sarežģīti. Protams, te, Dziesmu svētkos, proporcijas ir citas; bet tas vēstījums, ko tu gribi cilvēkiem pateikt, tas ir tas svarīgākais. Un, ja tev nav tāda vēstījuma, tad nevajag koŗus diriģēt. Tāpēc ne katrs var tādu koŗu kopumu vadīt. Tā ir milzīga atbildības sajūta. Tev jābūt atbildīgam, ka tu šo cilvēku laiku neiznieko. Ne tikai neiznieko, bet gan bagātini.

 

Jūs minējāt, ka jāmeklē jaunie...

Mēs, diriģenti, sanākam kopā, un kopā par to domājam, tas nav viena cilvēka lēmums. Ja mēs visi kopā sajūtam, ka šis jaunais var kļūt par virsdiriģentu, tad mēs viņu arī aicinām. Tur nevar uzrakstīt normas. Es nevaru nedomāt par to, kā Dziesmu svētki attīstīsies un kas kāps tribīnē, un es negribētu pieļaut, ka latiņa un standarti būtu zemāki. Par šīm lietām es daudz domāju. Es gribu, lai tribīnē uzkāpj cilvēki, kuŗi vispirmām kārtām ir mīloši cilvēki, kuŗi spēj mīlēt dziedātājus, jo bez tā vispār neko nevar izdarīt. Protams, tiem jābūt augstākā līmeņa profesionāļiem, cilvēkiem, kas spēj sarunāties, cilvēki, kuŗiem ir ko teikt. 

 

Vai koŗu ir palicis mazāk, daudzi aizceļo no Latvijas?

Bet viņi jau atgriežas. Dziesmu svētkos ir ļoti daudz ārvalstu latviešu koŗu. Cilvēki, kuŗi kādreiz dzīvoja un dziedāja Latvijā, pēdējos divdesmit gados izbraukuši, taču tagad viņi vienkārši dzīvo citur, bet uz Dziesmu svētkiem atbrauc un dzied. Koŗu skaits, gluži otrādi, ir pieaudzis. Koŗu skatēs žūrijā sēžot, es daudzus koŗus redzu pirmo reizi: jauni, talantīgi cilvēki pulcē ap sevi draugu kopu, veido kori. Ir ļoti daudz profesionālu jaunu cilvēku, tāpēc koŗu skaits nav mazinājies. Šajos Dziesmu svētkos ir reģistrēti 17 200 dziedātāju, kas ir absolūti lielākais skaits kopš 1990.gada Dziesmu svētkiem, kad pirmo reizi visi pasaules latvieši sabrauca kopā. Pieņemu, ka nākamajos svētkos nebūs mazāk, jo tie būs īpaši: apritēs 150 gadi kopš pirmajiem Dziesmu svētkiem. Pāri visam motivācija ir cilvēku dziedātprieks un mūzika, ko viņi mīl. 

 

Kuŗa ir jūsu dziesma, ne, ko diriģējat, bet sirdī?

Nevaru nosaukt vienu. Ir divas dziesmas, kuŗām, manuprāt, ir garantēta vieta repertuārā, un tā ir tautas lūgsna „Dievs, svētī Latviju” un Jāzepa Vītola „Gaismas pils”. Absolūti visas citas dziesmas vai nu tiek iekļautas, vai neiekļautas repertuārā, tas jau ir katras programmas sastādītāju mākslinieciskais redzējums. 

 

Es palieku daudz ciniskāks, salīdzinot ar to, kāds biju jaunībā, ļoti daudz kas nešķiet tik interesants kā senāk, bet, dziedot „Dievs, svētī Latviju”, es šogad Dziesmu svētku parkā raudāju. Skatījos uz dabu, uz cilvēkiem, un domāju, ka es savā jaunībā nevarēju pat iedomāties, ka es varētu dzīvot brīvā Latvijā. Tagad es esmu brīvā Latvijā savas valsts Simtgadē, esmu virsdiriģents. Tai brīdī patiešām gribas raudāt. 

 

Daži runā, ka jāmaina Latvijas himna, ka esošā sevi izsmēlusi.

Es esmu par to diskutējis, un es absolūti nepiekrītu tādam viedoklim, tie argumenti, kuŗi tiek minēti, neiztur nekādu kritiku. Šī dziesma jau netika radīta kā Latvijas valsts himna, tā iezagās cilvēku apziņā un cilvēku sirdīs, tikai tad šī dziesma tika padarīta par himnu. Tātad tai laikā daudzu apziņā tā rezonēja kā himna, un es tam absolūti piekrītu. Šī ir visaptveroša tautas lūgsna. Es nevaru iedomāties labākus vārdus par šiem. 

 

Jums ir cieša saistība ar Amerikas latviešiem, ar latviešiem visā pasaulē.

Jā, savulaik braucu studēt uz Ameriku, esmu apprecējis Amerikas latvieti. Toreiz biju pilnīgi pārliecināts, ka neiesaistīšos Amerikas latviešu darbībās, jo latviskā kultūra taču jau ir manās asinīs. Es nebraucu uz Ameriku, lai dabūtu latvietību, tāda bija mana sajūta toreiz. Aizbraucot uz Ameriku, protams, viss mainījās. Šī sabiedrība mani iesūca. Latviešu kultūras aktīvitātes mani iesūca līdz pēdējam, un es uz to raugos ļoti pozitīvi. Labi, ka tas tā bija, un ir forši, ja es varu palīdzēt cilvēkiem ar savu radošo pienesumu. Dzīvojot tur, es sāku izprast šo sabiedrību. Tā bija mana pirmā saskarsme ar ārpus Latvijas dzīvojošajiem latviešiem. Es sāku izprast viņu sajūtas, viņu domas, kādi viņi ir un kāpēc viņi ir tādi.

 

Tagad, trīsdesmit gadus vēlāk, kad esmu ļoti daudz strādājis ar dažādās valstīs mītošiem latviešiem visā pasaulē, mana pārliecība ir, ka mēs jau ne ar ko neatšķiŗamies. Mēs atšķiŗamies tieši tāpat, kā atšķiras rēzeknietis no liepājnieka, melburnietis no ņujorkieša. Cilvēki ir atšķirīgi, jo viņi ir auguši atsķirīgās kultūrvidēs. Tieši tāpat kā Latvijā cilvēks uzaug Rēzeknē vai Dagdā, vai Ventspilī, vai Liepājā, vai Skrundā. Mēs tikai tādējādi esam atšķirīgi. Tā mūsu atšķirība ir tas skaistums, un tā ir arī tā vienotība. Mūs vieno latviešu valoda, mūs vieno netikumi. Nenovīdība, greizsirdība, skaudība – tā ir gan Amerikā, Austrālijā, Latvijā, Anglijā. Mēs esam tik līdzīgi, tikai runājam ar dažādiem akcentiem. Patiesībā šie okupācijas gadi mūs nav padarījuši par atšķirīgiem cilvēkiem. Mēs esam vienādi.

 

Un mūs vieno tautasdziesmas. 

 

Tas skaistums ir, ka tolaik cilvēki katrā lietā, ko viņi darīja, atrada dziesmu. Viņi vārīja putru un dziedāja. Cilvēki aizpildīja klusumu, dziedot par to, ko viņi dara. No tādas praktiskās darbības izkristalizējās absolūti unikāli teksti. Viena no manām mīļākajām tautasdziesmām ir „Gotiņ, mana raibaļiņa, ziedainām kājiņām.” Šī tautasdziesma tik daudz pasaka arī par latviešu estētisko pusi.

 

Jūs nodarbojaties arī ar tautas mūziku.

Jā, nupat koncertzālē Palladium mums bija tautas mūzikas koncerts. Mēs mēģinājām parādīt to, kāda ietekme ir tautas mūzikai uz jaunu cilvēku radošo domāšanu. Piemēram, kā tautas mūziku izprot jaunie Mūzikas akadēmijas Džeza nodaļas studenti. Kas viņiem ir tautasdziesma. Kas ir tautasdziesma etnomūzikoloģiju studējošajiem. Šī mijiedarbība starp laikmetiem un starp estētikām bija galvenais, ko gribējām šajā koncertā parādīt. Manuprāt, tas bija ļoti krāšņs un interesants koncerts: sākot no Amerikas blūza kroga estētikas, beidzot ar etnodžezu, līdz pat „tīrajam” Jānim Cimzem koŗa Anima izpildījumā. Tā visa ir tautas mūzika. Tautas mūzika ir process, tautas mūzika nav mūzejiska vērtība, tas ir kaut kas dzīvs. Katra cvilvēka apziņā tas mainās visdažādākajos veidos. 

 

Kādas ir jūsu vadītā vīru koŗa Gaudeamus interesantākās radošās ieceres Simtgadē?

11. novembrī kopā ar pūtēju orķestri Rīga mēs izpildīsim latviešu karavīru dziesmas, savukārt 18. novembrī Pēteŗbaznīcā izpildīsim Mārtiņa Brauna un Raiņa „Daugavu.” Tie mums ir aktuālie projekti. Līdz 2019.gadam turpināsim savu ciklu, ko esam aizsākuši – „Gaudeamus Latvijai un ...”, trīsdaļīgs dziesmu cikls: „Dievam” (latviešu komponistu garīgā mūzika), „Dailei” (latviešu mūzikālā mīlas lirika), un līdz 2019. gada rudenim esam iecerējuši atskaņot dziesmu cikla 3. daļu „Drosmei”. Tas būs veltījums latviešu kaŗavīru uzvarai pār Bermonta armiju, un mēs to izpildīsim kopā ar grupu Auļi. Programma būs veltīta kaŗavīriem, jo Latvijas Simtgade nedz sākas, nedz beidzas šogad, daudzi procesi turpinās arī nākamos gadus. 

 

Kāds ir jūsu vēlējums Latvijai Simtgadē?

Kļūt tīrai... Tīrība visās jomās ir ārkārtīgi svarīga, sākot no brīnišķīgi lielās talkas līdz tīrībai visos polītiskos līmeņos. Ja mēs varētu atrast to tīrību, tas būtu svarīgi mums visiem, jo mēs vēl nedzīvojam tīrā vidē, bet no otras puses - tīrā vidē nedzīvo neviena valsts. Vienkārši citās valstīs šis netīrības koeficents ir nospiedošāks. Piemēram, Dziesmu svētki vienmēr ir tāds latviskās identitātes attīrīšanās rituāls. Tu atnāc un saproti, ka mīli visus cilvēkus, mīli visu tautu, un tas ir svarīgi! Bet tad mēs atkal aizejam un sākam lēnām piesārņoties. Dziesmu svētki nav par dziesmām. Lai vai kādas diskusijas notiktu un lai kādas dziesmas dziedātu, jaunās vai vecās, tas viss ir otršķirīgi. Galvenais, ka cilvēki sanāk kopā un viņi jūtas kā īsteni latvieši un ka viņi caur šiem svētkiem ierauga mīlestību un latvietību.