Viena no apspriestākajām tēmām šovasar Latvijā – Spānijas kailgliemeži. Par tiem runā draugu un paziņu lokā, pie viesību gal­diem, apspriežas sociālajos tīklos. Mediju virsraksti vēstī: “Spānijas kailgliemeži pārņem dārzus!”, “Kailgliemeži turpina uzvaras gājienu”, “Kā uzvarēt kailgliemežus?”, “Pilnībā izskaust Spānijas kailgliemezi vairs nav iespējams” utt. Spānijas kailgliemezis (angliski- spanish slug) ir no 8 līdz pat 14 centimetrus garš radījums netīri brūnganā vai pelēkzaļā krāsā. Pirmo reizi tas Latvijā novērots 2009. gadā. Visticamāk, gliemezis pie mums atceļoja kopā ar augu stādiem no Nīderlandes vai Vācijas. Šie gliemeži ir nepatīkami pēc izskata un nodara milzīgu kaitējumu dārziem. Dienā tie parasti uzturas ēnainās slēptuvēs, bet vakarā un naktī dodas baroties. Tiek notiesāts viss – dārzeņi, zemenes, puķes, pat citas gliemežu sugas. Šī gada vēsā un lietainā vasara īpaši veicinājusi kailgliemeža izplatību. Eksperti uzskata – pilnībā  izskaust šo invazīvo sugu vairs nav iespējams, taču cīņa ir jāturpina. Darbā tiek laisti visi iespējamie līdzekļi – nolasīšana ar rokām, indes, īpašas gliemežu lamatas. Pat Indijas skrējējpīles, kurām šie gliemeži ļoti garšo. Kā gliemežu ienaidnieki tiek minēti arī eži, krupji un čūskas, taču šos radījumus cilvēks vēl nav pieradinājis. Interesanti, ka paši gliemeži ir ļoti kāri uz alu, tāpēc šis alkoholiskais dzēriens kalpo kā lielisks pievilinātājs.

Bet Spānijas kailgliemeži nav vienīgie invazīvie dzīvnieki, kas pēdējos gados ienāk Latvijā. Šopa­vasar Latgalē meža videokamerā uzņemtajos attēlos novērots jenots (angliski- raccoon). Tā kā jenoti jau labu laiku saimnieko Lietuvas un Baltkrievijas mežos, to parādīšanās Latvijā bija tikai laika jautājums. Dzīvnieks pieder jenotu dzimtai. Nesaprotamu iemeslu dēļ 1930. gados tas tika ievests Vācijā un Krievijā. Pašlaik jenots lieliski iedzīvojies Centrāleiropā, īpaši Vācijā. Savukārt Baltkrievijā jenots nekad nav ievests speciāli, šeit tas visdrīzāk izbēdzis no privātiem zoodārziem. Vai vēl sliktāk – izlikts no mājām un pamests savvaļā. Cilvēki saskatās video par jocīgo dzīvnieku, kurš mazgā pārtiku, taisa visādus jokus, un domā – man arī tāds derētu! Un tikai vēlāk viesmīlīgie saimnieki saprot, ka ielūguši mājā nešpetnu dēmonu, kurš prot rāpties, atver durvis un skapjus, demolē, iznīcina, savanda utt. Vārdu sakot – pārvērš māju par īstu elli. Patiesībā ar vārdu “jenots” latviešu valodā ir lielas neskaidrības un pārpratumi. Dzīvnieks, ko mēs Latvijā sarunu valodā parasti saucam par jenotu, patiesībā ir jenotsuns (angliski - common raccoon dog). Kā jau liecina pats nosaukums, dzīvnieks pieder suņu dzimtai. Pagājušā gadsimta vidū jenotsuns kā vērtīgs (to laiku uzskatā) kažokzvērs tika ievests Latvijā no Sibīrijas. 1948. gadā Latvijas mežos tika palaisti 33 jenotsuņi. Jaunajos apstākļos tie ātri iedzīvojās, nodarot milzīgu postu dabai. Jenotsuņi ir visēdāji, tie aktīvi posta pīļu, irbju, rubeņu un medņu lig­zdas, apēd olas un mazuļus. Šodien ieraudzīt mežā medni vai rubeni ir liela veiksme. No Latvijas teritorijas jenotsuņi izplatījās Igaunijā un Lietuvā, tālāk nokļuva Vācijā, Francijā, Rumānijā, pat Itālijā un Šveicē. Šobrīd jenotsuns Latvijā ir nelimitēts medījamais dzīvnieks. Tas nozīmē, ka medīt drīkst neie­robežotu dzīvnieku skaitu. Vidēji gadā Latvijā patlaban nomedī 6000 līdz 8000 jenotsuņu. Tikai jenotu kažoki un cepures gan vairs nav cieņā. Jo krievu virsnieku sievas, kas parasti mīlēja nēsāt šos kažokus, ir aizbraukušas no Latvijas vai aizgājušas viņā saulē. Turklāt pēdējo gadu siltās un mitrās ziemas nav piemērotas bieziem kažokiem. Uzskatāms piemērs, kā klimata pārmaiņas iespaido modi.

Lai arī pēdējā vasara Latvijā bija samērā vēsa, tomēr kopumā klimats Eiropā paliek siltāks. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc pie mums uz pastāvīgu dzīvi ir apmeties vēl viens neparasts ciemiņš – zeltainais šakālis, ienācējs no Dienvideiropas. Īpaši bieži to var novērot Kurzemē un Zemgalē. Visdrīzāk dzīvnieks ienācis no Lietuvas, kur izveidojusies stabila šakāļu populācija. Ies gadi, un šie dzīvnieki Latvijā būs tikpat pierasti kā lapsas, vilki un jenotsuņi. Mēs bieži aizmirstam, ka šodien tik pierastie staltbrieži Latvijā patiesībā ir ienācēji. Pirmos briežu aplokus jeb “iršu dārzus” pie mums ierīkoja vācu muižnieki jau 16. gadsimtā, pārsvarā Kurzemē un Zemgalē. Tikai 19. gadsimta beigās savvaļā izkļuva vairāki brieži, kuri veiksmīgi sāka vairoties. Beigu bilance ir šāda – uz šo brīdi Latvijā dzīvo ap 60 000 staltbriežu. Un tas neskaitot audzētavas un briežu dārzus! Pagājušajā medību sezonā Latvijā tika nomedīti 29 000 staltbriežu, ap 90% no pieļaujamā nomedīšanas apjoma. Brieža un aļņa gaļas konservi Latvijas veikalu plauktos šodien ir ikdienišķs produkts. Cena – ap 3,5 eiro par 250 gramu smagu kārbu. Pie mūsu ziemeļu kaimiņiem igauņiem var iegādāties vēl eksotiskāku produktu – lāča gaļas konservus. Latvijā šo dzīvnieku medības pagaidām gan vēl nav atļautas.

Ciemiņi, kuri Latviju apciemo vasarās, noteikti būs ievērojuši neparastu, savā ziņā elegantu augu, kura majestātiskais ziedu čemurs labi iederētos vāzē. Tas ir Sosnovska latvānis, kam patiesībā labāk neskarties klāt. Cilvēkam tas ir pat ļoti bīstams, jo latvāņu sula rada smagus apdegumus un sāpīgas, grūti dzīstošas brūces. Sosnov­ska latvānis kā vērtīgs lopbarības augs tika ievests Latvijā pagājušā gadsimta vidū no Kaukāza reģiona. Pamazām tas sāka ieviesties savvaļā un nu jau labu laiku izgājis no cilvēka kontroles. Kārtējais pierādījums tam, cik bīstamas vietējai dabai var izrādīties neapdomīgi ieviestas citzemju sugas. Tikmēr pēdējos gados Latviju sāk pārņemt vēl viens invazīvs augs – Kanādas zeltgalvīte jeb Kanādas zeltslotiņa (angliski – Canada goldenrod). Kanādas zeltslotiņa atgādina krāšņu apstādījumu augu un šādiem mērķiem tā dažviet arī tiek izmantota. Tomēr šobrīd tā jau sāk pārņemt dabīgās pļavas, pilnībā izspiežot vietējos augus. Ne viss ir zelts, kas spīd!