26.07.2012
Izdzīvot Latvijā
Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) ziņām, jūnija beigās bezdarba līmenis Latvijā bijis 11,9 procenti no visiem darbaspējīgiem iedzīvotājiem.
Protams, reālajā dzīvē bezdarbnieku skaits ir daudz lielāks, jo tie, kas pabalstu nevar saņemt, tāpēc ka darba devējs par viņiem nav maksājis sociālo nodokli, bezdarbniekos bieži vien pat nereģistrējas. Tāpat bezdarbnieku rindās bieži nepierakstās tie, kas ik pa brīdim veic kādus gadījuma darbus, samaksu saņemot no rokas rokā, bez nodokļiem. Protams, publiskajā telpā visu laiku tiek runāts, ka nodokļus vajag maksāt, ka saņemt naudu tā dēvētajās aploksnēs ir noziegums pret sevi un pret valsti. Jāpiekrīt, ka tā tas tiešām ir, bet, pirmkārt, situācijā, kad naudas vairs nav, pat lai nopirktu maizi, cilvēki ir gatavi strādāt arī par aplokšņu naudu, un, otrkārt, ir tā dēvētie autoratlīdzības jeb honorāru līgumi, no kuŗiem sociālais nodoklis nav jāmaksā ( ienākumu nodoklis gan tiek maksāts). Šie līgumi tiek slēgti bieži, un darba ņēmēji šādai praksei piekrīt, lai varētu nopelnīt.
Taču, kad bezdarbs ir kļuvis par biedu, aizvien skaļākas kļūst balsis, ka darbaroku trūkst un ka drīz būsim spiesti tās ievest no ārzemēm. Ja ieskatās NVA mājaslapā, kur parādās darba devēju pieteiktās vakances, tad ir redzams, ka lielākoties tiek meklēti atslēdznieki, metinātāji, virpotāji, frēzētāji, celtņa operātori vai arī pārdevēji un dažādu, ar tirdzniecību saistītu profesiju pārstāvji. Visvairāk šo darbu darītājus meklē Rīgā, seko lielākas pilsētas un beigās pilsētiņas un pagasti. Lieki piebilst, ka lielāko daļu šo darbu sievietes neprot un laikam arī nespēj veikt. Turklāt visi šie fiziskie darbi vairāk piemēroti gados jaunākiem cilvēkiem, nevis tiem, kam jau ap piecdesmit. Par pārdevēju teorētiski gan var strādāt arī sešdesmit gados, bet maz ticams, ka darba devējs šāda vecuma pretendentu darbā pieņems, turklāt pārdevējiem nākas staipīt smagas preču kastes (kaut oficiāli sievietei nav jāceļ par 15 kilogramiem lielāki smagumi), jāstrādā ļoti gaŗas stundas un alga ir minimālā. Baisie stāsti par to, kā Latvijas lielveikalos sievietes cilā smagas kastes, nav tautas folklora, nesen kādai, sievietei mazliet pāri trīsdesmit pēc smagumu cilāšanas lielveikala gaļas nodaļā nācās veikt mugurkaula operāciju. Strādāt viņa nevarēs vismaz pusgadu, smagumus celt vairs nespēs nekad, bet lielveikalā viņai tika paziņots, ka pēc darba nespējas lapas pabeigšanas viņu atlaidīs un lai viņa necer pierādīt, ka traumu guvusi darbā, veikalā visi papīri ir kārtībā. Šis nav vienīgais man zināmais gadījums, kad lielveikals kļūst par cēloni sabojātai veselībai.
Te nu vietā ir atgādināt, ka Latvijā minimālā alga ir 200 latu mēnesī pirms nodokļu atvilkšanas, bet pēc tās pāri paliek 144 lati. Tā sauktais iztikas minimums, ar kuŗu patiesībā izdzīvot ir ļoti skarbi (domāju, ka tas nav iespējams, ja nav, piemēram, sava dārziņa ar augļiem, ogām un dārzeņiem) un kuŗa aprēķināšanas mechanisms jau sen būtu jāmaina, ir 177 lati mēnesī.
Intereses pēc ielūkojos NVA mājaslapā, kādi ir darba piedāvājumi vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām, kuŗā kopš pagājušā gada dzīvoju arī es. Cēsīs tiek meklēts palīgstrādnieks, mežstrādnieks, cauruļvadu montētājs, būvdarbu vadītājs, tīrītājs, mazgāšanas un gludināšanas operātori, noliktavas strādnieks... Sarakstu nav vērts turpināt, bet jāpiebilst, ka arī tuvējos pagastos darba piedāvājumi ir līdzīgi un paredzētā alga sarakstā lielākoties pat nav minēta, acīmredzot tā ir minimālā. Tātad, no vienas puses, darba piedāvājumi ir, kaut arī ne katrs tos prot un spēj veikt un arī algas ir. No otras puses, fakts ir arī tas, ka daļa bezdarbnieku, kamēr vien saņem pabalstu, pat negrasās strādāt, jo vieni nemaz negrib rosīties, bet otri spriež - pēc ceļa izdevumu segšanas pāri paliek tik maza summa, ka pabalsts tomēr izdzīvošanu nodrošina labāk.
Šajā situācijā Labklājības ministrija nesen nāca klajā ar ideju par pārcelšanās jeb mobilitātes pabalstu. Tiem, kas savā dzīvesvietā reģionā, pilsētā - darbu nevar atrast, bet to ir atraduši citā Latvijas vietā, tiktu izmaksāts pārcelšanās pabalsts. Ierosinājums sacēla sašutuma un protesta vilni tātad valsts domā nevis par visu reģionu un novadu attīstību, bet par cilvēku koncentrēšanu dažās lielajās pilsētās. Latgale, kur bez darba ir gandrīz ceturtā daļa iedzīvotāju, paliks vēl tukšāka, laukos saimniekos vai nu ārzemnieki, kuŗiem jau tagad pieder liela daļa Latvijas zemes, vai arī tie būs pavisam tukši. Idejas aizstāvji savukārt skaidro, ka Latvijā ārpus pilsētām nav tik daudz iedzīvotāju, lai tur varētu attīstīt ražošanu, bet lauksaimniecība ar modernajām technoloģijām neprasa daudz lauku darbos strādājošo. Ja neveicināsim iekšējo migrāciju, ārējā migrācija palielināsies un cilvēki no valsts aizbrauks, skaidro idejas atbalstītāji.
Šķiet taisnība ir gan vieniem, gan otriem. Nesen Cēsu novada domes priekšsēdis Gints Šķenderis sarunā minēja dažus piemērus, kas liecina, ka darba vietu radīšana ārpus lielajām pilsētām ir sarežģīta un reizēm pat neiespējama Ir tāds teiciens, ka Cēsis ir pārāk tuvu Rīgai un Rīga ir pārāk tālu no Cēsīm. Protams, Cēsis ir tūrisma pilsēta, bet tas nenozīmē, ka te nebūtu vajadzīga ražošana vai, pretēji ražosim, bet tūrisms ir tāds sīkums. Par investīcijām tas nav vienkārši. Piemēram, atnāk investors un saka - viņš gribētu atvērt nelielu šūšanas ražotni, un viņam vajadzēs 65 šuvējas. Ar to saruna par investīcijām un šūšanas uzņēmuma atvēršanu beidzas, jo novadā nav tik daudz šuvēju. Un investors vēl piebilst tās jūsu šuvējas ir ļoti dārgas, vai viņas ir gudrākas par citām? Jelgavā gan viņas ir lētākas. Ko es varu teikt? Jelgava ir strādnieku pilsēta, tur acīmredzot var gan atrast gan vajadzīgo šuvēju skaitu, gan arī algu tāpēc var maksāt mazāku. Var jau runāt ar uzņēmējiem, bet, dabiski, viņi meklēs sev izdevīgākus apstākļus. Turklāt mums ir dabas parks, aizsargājamā teritorija, architektūras pieminekļi, bet 65 šuvēju nav. Ja runājam par investīcijām plašākā skatījumā, ne tikai par Cēsīm, tad investori gaida lielāku valsts stabilitāti un skaidrību nodokļu polītikā, tā tas ir visā Latvijā.
Vaicāts, vai Cēsu novada skaistā, zaļā vide interesē investorus, lai tur veidotu rehabilitācijas centru, Šķenders pastāstīja: Ir vide, ir pārtikas produkcija, piemēram, medus, citi sīkumiņi, kas labi noder mūsu novada cilvēkiem. Ir daudz kas tāds, ko jau esam sakārtojuši un ko joprojām sakārtojam, ir radīti labvēlīgi apstākļi dzīvei, bet atdeve jau nebūs uzreiz, nekur tā nenotiek. Turklāt es jau teicu un sacīšu vēlreiz, ka pašvaldība visu nevar. Ja runā par rehabilitācijas centru vienā no Latvijas skaistākajām un zaļākajām vietām, tad man ir jautājums - kas būs tie cilvēki, kuŗi šajā centrā uzturēsies un maksās par rehabilitāciju?
Latvijā ar pašreizējo iedzīvotāju skaitu un zemo maksātspēju tāds centrs nevar nopietni darboties. Lai rehabilitācijas centrā būtu vērts investēt un tas varētu darboties, gadā vajadzīgi aptuveni 30 tūkstoši pacientu. Ārvalstu uzņēmēji mums saka: sakārtojiet vīzu režīmu, mēs tūlīt ieguldīsim savas investīcijas un nodrošināsim jums gadā trīsdesmit tūkstoš pacientu bez problēmām! Būs jums pacienti, un labi būs visiem gan mums, gan pacientiem, gan Cēsu novadam, kur paliks pacientu nauda, gan valstij, kas saņems nodokļus. Vai tas ir pašvaldības jautājums!? Diemžēl mēs gribot vai negribot atduŗamies pie lielas un tukšas runāšanas valsts līmenī par to, ka kaut kas kaut kad būs. Kaut kas jau uz priekšu kustas, bet tas notiek pārāk lēni, mēs zaudējam laiku.
Jāpaskaidro, ka ar ārzemju investoriem, kas varētu nodrošināt ne tikai finansējumu rehabilitācijas centra izveidošanai, bet arī vajadzīgo pacientu skaitu, lai centrs varētu darboties, pašvaldības vadītājs domāja investīcijas un pacientus no Krievijas. Protams, daļai mūsu valsts iedzīvotāju noteikti būtu iebildumi pret to, ka Latvijā ienāk gan Krievijas investīciju nauda, gan pacienti no Krievijas, kaut arī pacientu uzturēšanās laiks Latvijā būtu stingri ierobežots.
Labklājības ministrija tikmēr ir nākusi klajā ar skaidrojumu, ka iecerētais pārcelšanās pabalsts nenozīmē tikai pabalstu aizbraukšanai no savas dzīvesvietas uz citu Latvijas reģionu. Tas būšot arī pabalsts ceļa izdevumiem, ja cilvēkam katru dienu nāksies braukt lielāku ceļa gabalu uz darbu un atpakaļ vai arī pabalsts naktsmītnes īrēšanai, ja darba nedēļas laikā nāktos dzīvot vietā, kuŗā ir darbs.
Katrā ziņā skaidra ir jautājuma būtībā - kā mēs visi kopā varam izdzīvot, saglabājot Latviju un tās cilvēkus. Acīmredzot no kaut kā būs jāatsakās, lai sevi saglabātu.
Sallija Benfelde
FOTO: baltic-ireland.ie
Atpakaļ
.jpg)
