Atmiņas sargātāja
   31.07.2019

 

 

Kā sākāt projektu par 1941.gada 14. jūnija deportācijām?

 

Mani uzrunāja Amatas novada pašvaldības Melānijas Vanagas mūzejs, kas fiziski pastāv, bet juridiski nekad tā arī nav ticis nodibināts. Viņi vēlējās attīstīt savu mūzeju, un viņiem vajadzēja padomu. Aizbraucu uz mūzeju, redzēju situāciju un, protams, arī problēmas. Domājot par to, ko un kā es reāli varētu palīdzēt, sapratu, ka varētu izveidot kādu konkrētu projektu, jo mani neaicināja tur strādāt, mūzeju sakārtot un nodibināt, piesaistīt financējumu. Nevar taču attīstīt to, kas juridiski nemaz nav izveidots. Mūzejā bija tikai viena darbiniece, kuŗa bija arī mūzeja izveidotāja – vietējā skolotāja. Protams, varēju mūzejam sniegt konsultācijas, uzrakstīt attīstības stratēģiju, kā konsultante saņemt atalgojumu, lai pēc tam tā glīti tiktu ielikta skapī un, visticamāk, netiktu īstenota, jo nebūtu, kas to īsteno, un nekas nemainītos. Manuprāt, interesantāk un vērtīgāk bija kaut ko šim mūzejam radīt, kas tam ļautu kļūt pamanāmākam.

Tā radās virtuālā ekspozīcija?

 

Izdomāju, ka vēlos izveidot nevis izstādi fiziskā vidē, jo mūzeja telpas ir ļoti nelielas, bet tematisku virtuālu ekspozīciju, kādas Latvijā vēl nav bijis. Tā ir mājaslapa ekspozīcijas formātā un ar kultūrvēsturisku saturu, kur ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem saturs tiek padarīts interesants konkrētai mērķauditorijai. Par  mērķauditoriju izvēlējos Latvijas sākumskolu skolēnus, pusaudžus un jauniešus, bet ekspozīcijas tematiskais stāsts ir 1941. gada 14. jūnija deportācija, skatīta bērna acīm. Ekspozīcijas mugurkauls ir notikumu chronoloģija no 1939. gada vasaras līdz piecdesmito gadu vidum, kad izsūtītie bērni sāk atgriezties Latvijā jau kā pieauguši cilvēki un kļūst par oficiāliem padomju cilvēkiem, viņi saņem pases, viņiem noņem sodāmību. Ekspozīciju veido stāsti par pieciem bērniem, un viens no viņiem ir Melānijas Vanagas dēls Aldis Vanags – tā ir sasaiste ar Melānijas Vanagas mūzeju, jo tā ir virtuālā ekspozīcija ar nosaukumu “Esi pats!”. (Ekspozīcijas mājaslapa ir  www.esipats.lv).

Man tas bija profesionāls izaicinājums, jo par virtuālām ekspozīcijām biju dzirdējusi un šo to uzzinājusi, studējot mūzeju darbības pamatus, bet kā to izveidot, man nebija pieredzes, bet bija skaidrs, ka es to gribu un izdarīšu. Uzreiz arī sapratu, ka ar latviešu valodu vien nepietiks, vajadzēs arī krievu un trīs lielākās Eiropas Savienības valodas – angļu, franču un vācu. Ir Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu, bet cik daudz totalitārisma noziegumu kontekstā Eiropā un citur pasaulē zina par mums? Tāpēc ekspozīcijai bija jābūt virtuālai, jo tad tā ir pieejama visur un ātrāk pamanāma – vari sēdēt Kalifornijā vai otrpus Urāliem pie sava datora un to skatīties. Protams, jautājums ir, kā virtuālās informācijas pārbagātībā cilvēki vispār par šo vietni uzzina un to atrod, tomēr tas nav gluži neiespējami. Gods kam gods – Amatas novada pašvaldība par ekspozīcijas izveides darbu tiešām maksāja, un, kamēr ekspozīciju izveidoju, man tie bija nelieli, bet nozīmīgi ik mēneša ienākumi triju gadu gaŗumā. Darbu sāku 2012. gadā un ekspozīciju atklājām 2014. gada 14. jūnijā. Pēc tam vēl gadu tapa arī četru svešvalodu versijas.

 

***

Elīna Kalniņa: “Mans lielais jautājums ir, kāpēc Latvijas pedagogi tik kūtri izmanto bez maksas pieejamo, manuprāt, ļoti vērtīgo ekspozīcijas saturu, kas palīdz runāt par ļoti sarežģītu Latvijas vēstures posmu, par to, kā izdzīvot ekstremālos apstākļos, ko nozīmē bērnam augt un dzīvot totālitārā valstī. Te taču ir lieliska iespēja sarunai klasē, jo ekspozīcija ir rīks, kas palīdz salīdzināt un runāt ar skolēniem arī par to, kā dzīvot demokratiskā valstī, ko tas nozīmē Latvijas sabiedrībai. Kultūras ministrijas Mūzeju nodaļa manis veidoto virtuālo ekspozīciju atzina par labās prakses piemēru mūzeju jomā.” 

***

 

 

Kāpēc tik svarīgi bija izveidot tieši virtuālo ekspozīciju?

Kad sāku darbu ar ekspozīciju, izlasīju ziņu, ka režisors Viesturs Kairišs sācis veidot filmu par Melāniju Vanagu. Atceros, ka sākumā filmas veidotāji vāca ziedojumus, un es tā simboliski noziedoju 10 latus ar domu, ka man patīk ideja, ka cilvēki ziedo pirmajai filmai par deportācijām. Manas ekspozīcijas beigās ir lasāms aicinājums izlasīt grāmatu, apmeklēt Melānijas Vanagas mūzeju un noskatīties šo filmu. Ekspozīcijā skartais okupācijas represiju stāsts ir ļoti svarīgs, un tas turpinās arī manā nākamajā projektā-ekspozīcijā Cēsīs. Abas ekspozīcijas – kā Melānijas Vanagas mūzeja “Esi pats!”, tā “Sirdsapziņas ugunskurs” – būvē tiltu starp paaudzēm, kas piedzīvoja okupācijas, un Latvijas jaunākajām paaudzēm, kas dzīvo šodienas Latvijā un veidos rītdienas Latviju. Tās sniedz iespēju mūsdienu cilvēkiem satikt cilvēkus, kuŗi izjutuši okupāciju uz savas ādas. Tikšanās dzīvē vēl jau ir iespējama, bet, visticamāk, tā notiek ļoti reti, jo šīs paaudzes tikpat kā nesarunājas, jautājums arī, vai vecie cilvēki stāstīs par pārdzīvoto, jo tas ir smagi, un vai jaunie spēs klausīties. Tā nav tikai Latvijas problēma, plaisa starp paaudzēm padziļinās. Tādēļ esmu centusies abās ekspozīcijās radīt iespēju apmeklētājiem identificēties ar bērnu, pusaudzi, jaunieti, kuŗš to piedzīvo, lai pastarpināti sniegtu iespēju ieklausīties vecākās paaudzes stāstos.

 

“Sirdsapziņas ugunskurā” ir citādāk, bet virtuālajā ekspozīcijā “Esi pats!”, kuŗu apmeklētājs skatās ar datora starpniecību, būdams viens pret vienu ar saturu, tikai aptuveni ekspozīcijas vidū var ieraudzīt, kā stāsta varonis izskatās mūsdienās, var paskatīties arī fragmentus no viņu intervijām. Virtuālajā vidē darbojas Melānijas Vanagas dēls Alnis un vēl četri bērni, kuŗi ir pieminēti autobiografiskajā grāmatā “Veļupes krastā”. Mūzeja vadītājas Ingrīdas Lāces nopelns ir tas, ka viņa šos cilvēkus bija uzmeklējusi, bija nofilmētas video intervijas, kuŗās viņi izstāsta savu stāstu. Viņa bija savākusi astoņpadsmit video intervijas, un līdzās Aļņa stāstam es izvēlējos ekspozīcijā izmantot vēl arī Ilgas, Intas, Andra un Ivara stāstus no intervijām. Kad ekspozīcija tapa, man bija iespēja ar viņiem vēl dzīvē satikties, aprunāties, viņi atļāva izmantot fotografijas. Mūzeja krājuma materiāli bija tas pamats, uz kuŗa ekspozīcija tika veidota. Ja šī materiāla nebūtu, es nevarētu izveidot ekspozīciju, liels darbs jau bija izdarīts, es tikai izdomāju veidu, kā savāktos materiālus interpretēt.

Tapa arī piedāvājums skolotājiem, kā stāstīt par okupācijas gadiem.

 

Sadarbībā ar četriem Latvijas skolotājiem izveidoju arī mūzeja pedagoģisko piedāvājumu virtuālajai ekspozīcijai, piecu mācību stundu plānus, kas bez maksas ir lejupielādējami un pieejami jebkuram skolotājam no 2014. gada. Lai sasniegtu auditoriju, sapratu, ka ceļš ir caur skolotājiem, tādēļ vērsos Valsts Izglītības satura centrā ar lūgumu rast iespēju to prezentēt skolotājiem, un man tā tika sniegta. Par ekspozīciju un to, kā to var izmantot dažādās, ne tikai vēstures stundās, esmu stāstījusi aptuveni astoņiem simtiem Latvijas skolotāju. Zinu, ka ekspozīcija tiek lietota, bet tas nenotiek tik daudz, kā cerēju. Mans lielais jautājums ir, kāpēc Latvijas pedagogi tik kūtri izmanto bez maksas pieejamo, manuprāt, ļoti vērtīgo ekspozīcijas saturu, kas palīdz runāt par ļoti sarežģītu Latvijas vēstures posmu, par to, kā izdzīvot ekstremālos apstākļos, ko nozīmē bērnam augt un dzīvot totālitārā valstī. Te taču ir lieliska iespēja sarunai klasē, jo ekspozīcija ir rīks, kas palīdz salīdzināt un runāt ar skolēniem arī par to, kā dzīvot demokratiskā valstī, ko tas nozīmē Latvijas sabiedrībai.

Kultūras ministrijas Mūzeju nodaļa manis veidoto virtuālo ekspozīciju atzina par labās prakses piemēru mūzeju jomā. Kad 2016. gadā rīkoja tālākizglītības kursus mūzeju darbiniekiem, mani uzaicināja vadīt semināru, un divas reizes piecarpus stundas stāstīju, kā izveidoju šo virtuālo ekspozīciju. Tādēļ nevaru teikt, ka mans veikums netika pamanīts Latvijā, par to dzirdēju labus vērtējumus. Tomēr nevienam mūzejam neradās interese par to, ko es vēl varētu veikt, par kādām temām varētu veidot ekspozīcijas. Skumji, ka Latvijas muzeju vide nav atvērta jaunām idejām un iespējām, ko piedāvā mūsu laiks, nav gatava sadarbībai ar jaunajiem jomas profesionāļiem. Mūsdienās neviena atmiņas institūcija nevar eksistēt, ja nestāv uz sadarbības takas. Nav iespējams kvalitātīvi komūnicēt kultūrvēsturisko mantojumu, ja nesadarbojies ar nevalstisko sektoru utt., ja neesi atvērts sadarbībai ārpusē ar visdažādākajām institūcijām un cilvēkiem.

Tomēr visaugstāko novērtējumu jūsu ekspozīcija saņēma no starptautiskā konkursa žūrijas Japānā.

 

Japānā kopš 1965. gada katru gadu tiek rīkots konkurss Japānas Apraides korporācijas Starptautiskajai izglītojošo mediju balvai “Japan Prize”. Konkursā ir arī katēgorija “Creative Frontier” jeb radošā robežšķirtne jaunajiem medijiem interneta vidē, kas ir kā izglītojošie projekti. Melānijas Vanagas mūzeja virtuālo ekspozīciju konkursam pieteicu 2016. gadā. Uz šo kategoriju bija 43 pieteikumi no visas pasaules. Finālā iekļuva seši – no Lielbritanijas, Kanadas, Amerikas, divi japāņu projekti un mana ekspozīcija no Latvijas. Bija iespēja aizbraukt uz Tokiju, prezentēt ekspozīciju starptautiskai žūrijai. Lai arī ekspozīcija neieguva balvu, tas bija liels sasniegums – ar šo mūsu stāstu nokļūt tik tālu. Man tas bija ļoti īpaši, tā bija mana balva. Lidoju pāri Sibirijai, kur bija nometināti deportētie latvieši, uz Uzlecošās Saules zemi, lai iepazīstinātu japāņus un konkursa sapulcināto starptautisko sabiedrību ar mūsu vēstures stāstu. Japāņus tas ļoti interesēja, viņi nāca klāt, viņiem patika, kā stāsts izveidots vizuāli, gribēja uzzināt vairāk, daudz runāja par to un izteica komplimentus.

Un tad nāca “Sirdsapziņas ugunskurs”?

 

Jā, ekspozīcijas “Esi pats!” dēļ kļuvu zināma represēto vidū Cēsīs, jo Amatas novads ir tepat līdzās, Melānijas Vanagas mūzeja organizētajiem pasākumiem Cēsu represētie ir galvenā mērķauditorija, un viņi tos apmeklē. Cēsu mūzejs bija atteicis represēto lūgumam paplašināt esošo pastāvīgo mūzeja ekspozīciju par Cēsu vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām – tajā par okupāciju laiku nekā nebija. Cēsu mūzeja ekspozīcijā ir stāsts par to, kā hernhūtiešu dziedāšanas tradicijas ietekmē latvieši sāk dziedāt koŗos un caur koŗa dziedāšanu stāsts nonāk līdz Latvijas neatkarības atgūšanas laikam, kad 90. gadu sākumā Cēsu pils parkā tika rīkoti Latvijas Nacionālās operas opermūzikas svētki. Cēsu mūzejā nav stāsta par abām okupācijām, par represijām, par deportācijām, par to, kā darbojās čeka un komunistiskā partija. Cēsu represēto biedrība bija lūgusi mūzejam plašāk pastāstīt Cēsu vēstures stāstu, pieskarties okupācijai. Atbilde no toreizējās mūzeja vadības bija, ka tas nav iespējams, jo trūkst resursu: trūkst darbinieku, kuŗi varētu šīs temas pētīt, naudas un vietas ekspozīcijas paplašinājumam. Pastāvīgā ekspozīcija palika tāda, kāda tā ir joprojām.

 

Represētie netika sadzirdēti, bet nelikās mierā, jau bija atraduši vietu ekspozīcijai un uzrunāja mani. Biju priecīga, ka man ir darbs. Jau diezgan sen represētajiem bija ideja izveidot piemiņas vietu tiem, kuŗi neatgriezās no Sibirijas, bija pieminekļa ideja, bija skice un pat nauda jau daļēji bija piesaistīta, bet kaut kā nesanāca. Tomēr 2015. gadā beidzot viņiem izdevās savākt ziedojumus un izveidot memoriālo piemiņas sienu, kuŗa tika atklāta tā paša gada 17. jūnijā Cēsīs, Pils ielas 12 pagalmā. Kad siena bija gatava, represētie meklēja, kur varētu izveidot ekspozīciju, viņi jau bija noskatījuši vietu turpat līdzās esošajā kādreizējā īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, kuŗu pēckaŗa gados izveidoja čekisti un miliči. 

 

Tiku laipni uzaicināta šo vietu apskatīt. Bija jāpalīdz izveidot ekspozīcijas saturu, un man vaicāja, vai es būtu ar mieru nākt palīgā. Piekritu. No 2015. gada novembra sākās mūsu sadarbība. Kultūras ministrija izsludināja Simtgades projektu konkursu, represētie saprata, ka ekspozīcijas izveide varētu būt viņu iniciatīva, viņu dāvana Latvijai valsts Simtgadē. Kopā visu arī darījām. Darīju savu profesionālo darbu un palīdzēju piesaistīt finances. 2018. gada 23. augustā, Ribentropa-Molotova pakta parakstīšanas un Baltijas ceļa jubilejas dienā, ekspozīciju svinīgi atklājām, pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas dziedot himnu kādreizējā milicijas pagalmā.

Šogad ekspozīcija saņēma Latvijas Dizaina balvu?

 

Jā, šogad Latvijas Nacionālā Dizaina balvas konkursā mēs ieguvām trešo vietu. Ekspozīcijas mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo, kuŗi par savu ekspozīcijas dizaina redzējumu saņēma šo balvu, izveidoja tīru un askētisku ekspozīcijas telpas vidi. Mūsu sadarbība bija ļoti veiksmīga, un priecājos, ka varēju uzaicināt jaunās, trīsdesmitgadnieku paaudzes māksliniekus, kuŗiem ar okupāciju laiku nav tiešas konfrontācijas, kuŗi var būt gana brīvi savā skatījumā. Manuprāt, dizains palīdz saturam, jo ikvienā ekspozīcijā saturs ir pats svarīgākais, nedrīkst pārkāpt trauslo robežu starp vidi un saturu. Ekspozīcijas daļa ir līdz mūsdienām saglabātā čekas un milicijas īslaicīgā aizturēšanas izolatora vide – sešas apcietināto kameras. Katrā kamerā ir viens pretošanās stāsts, kuŗš ir klausāms cilvēka balsī. Un ir telpa ar okupāciju vēstures notikumu chronoloģiju – okupāciju vēstures faktu apkopojumu, kas ievietots atvilktnītēs vairākās valodās un ir sadalīts pa laika posmiem. Kopā ar Cēsu Jaunās pamatskolas vēstures skolotāju Ivo Rodi esam izveidojuši arī nodarbību skolēniem, lai viņi nevis atnāktu, paskatītos un aizietu, bet lai līdzdarbotos, domātu, diskutētu par pretošanās jēgu un atbildētu, vai vajadzēja pretoties un vai viņi to darītu, ja valstij pienāktu skarbs laiks.

Ekspozīcija tika izveidota un darbojas ar projektu un ziedojumu ceļā gūtu financējumu, tā tapa ar valsts un vairāku novadu pašvaldību, arī Cēsu novada pašvaldības un ziedotāju, sponsoru atbalstu. Cik ilgi tā būs skatāma?

Šobrīd financējums, kas nodrošina ekspozīcijas pieejamību apmeklētājiem un tās turpmāko dzīvi, ir garantēts līdz 2019. gada 31. decembrim. Protams, ka Cēsu novada pašvaldība savu atbalstu neliegs arī turpmāk, taču ar to diemžēl nepietiks, tādēļ ekspozīcijas pastāvēšanai un attīstībai katrs cents ir ļoti svarīgs, un mēs priecāsimies par katru ziedojumu.

 

Ja vēlaties atbalstīt “Sirdsapziņas ugunskura” ekspozīciju, ziedojiet Ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” atbalsta fondam, kas reģistrēts Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā ar numuru 50008281501, darbojas Pils ielā 12, Cēsīs. Ziedojumu konts SEB bankā Latvijā: LV39UNLA0055000907996.