Aizspriedumi par Īrijas latviešiem
Agate Vucina    02.09.2014

 

Par Īrijas latviešiem visbiežāk lasāmas negātīvas ziņas – par noziedzību, zemo izglītības līmeni, par sociālajiem pabalstiem, kuŗus tautieši labprāt saņem, darbu nemeklējot. Kāpēc radušies šie aizspriedumi un vai tie atbilst patiesībai, par to Latvijas Radio raidījumā „21. gadsimta latvietis” savu viedokli izteica kinorežisors Ivars Zviedrs un Īrijas Latviešu biedrības pārstāve Ingūna Grietiņa.

 

Daudzi, kas redzējuši teātŗa izrādi „Izraidītie”, atzīst, ka  bijis ļoti neērti, jo ļoti rupjā valodā stundām tiek risinātas skaudras problēmas, par kuŗām Latvijā dzīvojošie radi un draugi varbūt negribētu zināt, – patilte, ielasmeitas, daudz alkohola, šausmīgi daudz rupju vārdu – tā it kā ir lielas daļas Īrijas latviešu ikdiena.

 

I.Z.: Es gluži tā negribētu teikt. Tāpat kā Latvijā ir dažādi cilvēki, kas arī dzīvo patiltē un Baltezera lepnajās villās, tāpat ir arī Īrijā, tomēr ārzemēs skaudrums izpaužas spilgtāk – tev tur nav mājas. Latvijā jebkuŗš latvietis var aizbraukt pie radinieka, klasesbiedra, aiziet pie kaimiņa ciemos, bet tur tu tomēr esi svešumā, nervu gali ir vaļā, tu esi viens un vari nonākt patiltē.

 

Izrādē vienmēr viss ir sakāpināts. Pavisam cits ir dabiskā izlikšanās, kad latvietim atbrauc ciemos kāds viesis, kaut vai radinieks no Amerikas agrākos laikos, tad galdā vienmēr tiek likti nēģi, zuši un tādi gardumi, ko pats ikdienā nemaz neēd. Vai ir kas līdzīgs novērojams, kad  ciemos brauc pie radiem, draugiem no valstīm, uz kuŗām latvieši  devušies strādāt?

 

I.Z.: Man šķiet, ka tas ir vispār latviešiem raksturīgi. Latvieši nav tādi kā dienvidnieki, kas mēdz pačīkstēt un pažēloties, latvietis tomēr ir diezgan lepns. Man pašam dzimtā puse ir Rūjiena, un, kad Rūjienā ir kapusvētki, atbrauc visi rūjenieši no Rīgas un izrādās, kuŗam jaunāka automašīna utt. Tā izrādīšanās ir arī Latvijas ietvaros, bet Īrijā  - noteikti. Manā filmēšanas laikā bija tāds gadījums. Negribu saukt cilvēku vārdā. Tas bija augustā, kad Aglonā tika svinēta Svētās Jaunavas  Marijas Debesbraukšanas diena. Viņš bija atbraucis no Īrijas uz kādu  mēnesi, visiem uzsauca  šņabīti un daudz ko citu,  bet pēc tam brauc atpakaļ, mēģina saraut un atdot parādus.

 

I.G.: Turpinot Ivara iesākto, ka latvietis ir lepns savā būtībā, - mēs par Īrijas latviešiem esam dzirdējuši pavisam interesantu atsauksmi, ka Īrijas latvieši ir lepni, bet arī ļoti atklāti, un tāpēc nevarētu teikt, ka visi ir vienādi un visiem ir tendence izrādīties. Tāpat kā šeit,  arī Īrijas latviešu sabiedrība nav izņēmums, un ir gaišie – tumšie tēli.

 

Diemžēl ziņas, kas tiek atainotas Latvijas plašsaziņas līdzekļos no Īrijas, Anglijas, kur dzīvo latviešu viesstrādnieki, galvenokārt ir negātīvas.

 

I.Z. Spriežu  pēc pieredzes: cik esam sūtījuši labās ziņas par kultūru, izglītību un sabiedriskajām aktīvitātēm Īrijā, tās nemaz netiek atspoguļotas. Vai arī, ja tiek, tad ļoti, ļoti maz, savukārt sliktās ziņas tiek uzņemtas  saasināti. Tas ir tādēļ, lai parādītu, ka ārpus Latvijas nav nekāda laimes zeme.

 

I.Z.: Es sākšu ar savu daiļradi – man patīk novērojošais, dokumentālais kino. Pirms deviņiem gadiem es uzzināju statistiku, ka Ryanair lidbiļetes nopirkuši aptuveni 260 tūkstoši cilvēku. Man tas likās satriecoši, bija tāda sajūta, ka jāuztaisa filma. Tajā laikā jau bija mīti par aizbraukušajiem, bet es nezināju, ar ko sākt. Lidostā satiku bariņu sieviešu, un viena no tām bija no manas dzimtās puses Rūjienas. Es prasīju, uz kurieni viņa brauc, un viņa atbildēja, ka braucot lasīt gliemežus. Un tad es filmēju, nodoms gan nebija parādīt skaudrāko.

 

Mums ir aizdomas, ka lielākā daļa izceļotāju ir cilvēki, kas, zaudējuši vienkāršu darbu Latvijā, izmisumā ir gatavi uz vienkāršu darbu Īrijā.

 

I.G.: Mazliet oponēšu, jo nav tā, ka tikai tie, kas  zaudējuši darbu. Ir divi veidi: tie, kas nejūtas par savu darbu pienācīgi atalgoti Latvijā, un tie, kas zaudējuši darbu. Izpētīts tas nav, tāpēc arī nevaru runāt par to, nosaucot  procentus.

 

Gints Apals, Latvijas jaunais vēstnieks Īrijā, stāsta, ka Īrijā dzīvojošie latvieši labi pārzinot Īrijas sociālo polītiku un to izmantojot:

 

„Valda maldīgs priekšstats, ka Īrija ir viena no lielākajām latviešu mītnes zemēm, bet tā nav. Caur Īriju kopumā ir izgājuši  70 - 80 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo. Pēc vēstniecības aplēsēm, pašlaik Īrijā atrodas aptuveni 25 tūkstoši. Cilvēki ekonomiskās krizes laikā no Īrijas  ir izbraukuši uz citām valstīm meklēt darbu ar labāku atlīdzību. Viena neliela daļa ir atbraukuši mājās uz Latviju. Nav jau arī nekāds  noslēpums, ka pēc ekonomiskās krizes droši vien ļoti liela daļa Īrijas latviešu dzīvo no sociālajiem vai bezdarbnieku pabalstiem, kas ir pietiekami lieli. Taču tas ir ilgtermiņa struktūrālais bezdarbs, kas rada ļoti negātīvas sociālās sekas. Cilvēki zaudē motīvāciju meklēt darbu, un ilgākā termiņā tas  ir ļoti negātīvi. Ja cilvēkiem no Īrijas vaicāsit, ko viņi tur dara, – reti kuŗš atzīs, ka dzīvo no pabalstiem, jo pabalstu Īrijā teorētiski var saņemt bezgalīgi. Ja cilvēks ir strādājis divus gadus, tad divus gadus var saņemt bezdarbnieka pabalstu un tālāk līdz pensijai - sociālo pabalstu, pēc tam sociālo pensiju. Tas mazina  iespēju, ka šie cilvēki pārcelsies uz Latviju, jo sociālo garantiju līmenis Īrijā ir salīdzināms ar šo garantiju līmeni Skandinavijas valstīs. Tomēr joprojām svarīgs jautājums paliek lokālā identitāte. Mēs skatāmies, kā cilvēki izvietojas uz dzīvi Īrijā, un redzam, ka, piemēram, cilvēki apmetas kompakti, atbalsta cits citu, saglabā kontaktus. Protams, tas kaitē, jo šiem cilvēkiem nav vajadzības stāties latviešu biedrībās, ne arī dibināt vietējās latviešu biedrības. Šis aspekts jāņem vērā, ja runa ir par saikni ar Latviju, par identitātes saglabāšanu, turpināšanu, par reemigrāciju. Ir liela psīcholoģiska plaisa starp emigrantiem un Latviju kā zemi vai Latviju kā valsti, vai Latvijas valdību. Šo cilvēku izjūtas ir  negātīvas, un to var redzēt, ieejot Īrijas latviešu portālā, tur  atradīsim tā devīzi „Pašiem sava republika”.”

 

I.G.: Sociālās garantijas – tā ir drošības izjūta, un jebkuŗam cilvēkam tas ir ļoti svarīgi. Nedomāju, ka tieši latvieši ir šo pabalstu izmantotāji, tā nav. Arī paši īri ļoti daudz izmanto šīs garantijas. Neaizmirstiet, ka sociālās garantijas ir arī bērnu pabalsti, pensijas, tāpat  atbalsts studentiem un citi.

 

Bet izlikšanās aspekts, kas arī Ivara Zviedra filmā bija redzams, kad pat kaimiņam nesaka, ka dzīvo no pabalstiem, un izliekas, ka iet uz darbu. Vai tā varētu būt taisnība par kādu daļu no Īrijas latviešiem?

 

I.G.: Jā, tādi gadījumi ir. Tas ir viens no slāņiem.

 

Saki, Ivar, - vai ir vajadzīgi cilvēki, kas pieraduši dzīvot no sociālajiem pabalstiem? Latvijā ir vajadzīgi tādi, kas dibina savus uzņēmumus, strādā.

 

I.Z.: Man šķiet,  ka vēstnieks ļoti labi raksturojis situāciju, bet es domāju, ka mums ir vajadzīgi atpakaļ visi cilvēki, ne tikai nākamie uzņēmēji. Ja  cilvēki šeit kaut vai saņems sociālo pabalstu, tad viņi te arī tērēs, un bilance līdzsvarojas. Ja jau Īrijā divi no četriem miljoniem jau kaut kādu pabalstu saņem, tad atlikušajiem ir pamatīgi jāstrādā, lai būtu ko dot.

 

I.G.: Ja paskatāmies no otras puses, Latvijā, piemēram, bērnu pabalstus maksā vienu reizi mēnesī, bet Īrijā tas notiek katru nedēļu. Protams, tiem, kas neplāno, ir vieglāk saņemto naudu katru nedēļu iztērēt sīkumos. Taču viņi no sociālajiem pabalstiem spēj atmaksāt dzīvokļa kreditu Latvijā.

 

Latvijā ekonomika tagad attīstās, kāda jēga ilgāk kavēties Īrijā, kur ekonomika stagnē?

 

I.G.: Reemigrācijas plāns ir nostrādājis tādā ziņā, ka salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ļoti daudz tiek domāts un runāts  par latviešiem pasaulē, un tas ir apsveicami. Ja skatāmies uz to, vai cilvēks atgriežas,  reemigrācijas plāna rosināts, tad viņam ļoti jāplāno sava nākotne, tur  svarīgs ir emocionālais motīvs. Otrs ir tas, ka vispirms tiek meklēts darbs, arī tas tiek plānots iepriekš, lai varētu pieņemt lēmumu atgriezties.