“Vēsture ir nebeidzams stāsts”
Latvijas Nacionālās vēstures mūzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā, Dr. hist. Toms Ķikuts intervijā Ligitai Kovtunai.    16.11.2021

 

 

Šajā mūsu laikraksta numurā publicējam aicinājumu jauniešiem Latvijā un diasporā piedalīties eseju konkursā par Latvijas Valsts prezidentu (1927-1930) Gustavu Zemgalu un viņa laikabiedriem. Kāpēc tieši par viņu?

Pirmkārt ‒ mums, konkursa rīkotājiem, ir pārliecība, ka tieši caur vēsturisko personību biografijām, ko bieži vien zina tikai virspusēji, var vislabāk un vistiešāk ieinteresēt – īpaši jauniešus – par savas valsts vēsturi. Katrā ziņā vairāk nekā ar apgalvojumiem un frazēm, kas izlasāmas vēstures grāmatās. Ir taču interesanti uzzināt, kā cilvēks, kuŗš aizņemts savā tiešajā darbā, spēj būt sabiedriski aktīvs un ieinteresēts, aizraut citus, turklāt laikā, kad savas valsts vēl nav, domāt par tās nākotni, kultūru, cīnīties par to. Un galvenais – kā šāda cilvēka dzīves izpratne un vērtību sistēma, darbojoties šai ļoti spraigajā un sarežģītajā valsts tapšanas laikā, uzdrošinoties un nesavtīgi strādājot, var ietekmēt visas tautas pastāvēšanu savā nacionālajā valstī. Gustava Zemgala piemērs ir ļoti iedvesmojošs. Turklāt sakarā ar viņa 150. dzimšanas dienu šogad ir veiktas daudzas iestrādes – konference Rīgas pilī, ārtelpas stendu izstāde Esplanādē (kuŗa līdz 20. novembrim aizceļojusi uz Tukumu), raksti medijos utt. Eseju konkursa iecere radās kā dabisks turpinājums. To rosināja Zemgala ģimenes, īpaši viņa mazmazdēla Mārtiņa Andersona (ALAs jaunievēlētā priekšsēža. – L. K. ) iniciātīva. 

 

Vai un kā tas „iet rakstā” ar nākamajām Saeimas vēlēšanām, kad atkal būsim izvēles priekšā – kādus valstsvīrus sev gribam? 

Gustava Zemgala personība ļoti „piestāv” polītiskās dzīves raksturojumam. Piemēram, atšķirībā no Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes, kuŗš bija piesardzīgs attiecībā uz polītiskajām partijām un neiesaistījās to iekšējā dzīvē, Zemgals bija pat savas partijas – „Demokrātiskā centra” „lokomotīve”, kopā ar viņu bija Pēteris Juraševskis, Kārlis Skalbe, Berta Pīpiņa u. c. Ja ir šādi domubiedri, līdzgaitnieki un ideja, tad jāiet uz priekšu, „nekautrējoties” no polītiskās piederības kādai partijai. Un sava pozicija ir jāskaidro vēlētājiem, citkārt jāuzdod neērti jautājumi oponentiem utt. Īstenībā jau būt polītiķim nav nekas slikts – tas kalpo kopīgajam sabiedrības labumam. Jautājums ir vien par to, kādas ir tās kvalitātes, kas konkrētajam polītiķim piemīt.

 

Zemgals prata atrast atpakaļceļu polītikā arī pēc tam, kad bija beigusies viņa prezidentūra, ‒ kļuva par Saeimas deputātu, bija finanču ministrs. Acīmredzot tā viņš saprata savu misiju – savus polītiskos ideālus turpināt un iedzīvināt. Gustavs Zemgals šādā ziņā tiešām ir ļoti interesants piemērs Latvijas polītiskajā dzīvē. 

 

Vai Gustava Zemgala dzīve un darbība ir jūsu kā vēsturnieka pētniecības tema? 

Nē! Tā kā esmu „mūzeja vēsturnieks”, nevaru atļauties nodoties kādas vienas temas pētniecībai ‒ tas vairāk izdodas pētniekiem akadēmiskajās institūcijās. Mūzejā jāstrādā pie dažādām aktuālām temām. Zemgals bijis viena no mūsu šābrīža „aktuālitātēm”. Vienlaikus esmu nodarbināts arī citas tematikas darbos. Bet – savulaik, strādājot pie vēsturisko eseju krājuma „Latvijas valsts dibinātāji”, radās iecere personību pētījumus padziļināt. Mēs, trīs vēsturnieki – Tālis Pumpuriņš  no Cēsu Vēstures un mākslas mūzeja, es un Imants Cīrulis no Latvijas Nacionālā vēstures mūzeja uzrakstījām 39 esejas, tostarp – par Gustavu Zemgalu, un par viņu tika savākts ļoti plašs un interesants materiāls. Tad jubilejas gadā talkā nāca Mārtiņš Andersons ar savām iniciātīvām un praktisko pienesumu. 

 

Esmu novērojusi, ka Latvijā ir kupls pulks jaunu cilvēku – vēsturnieku kā akadēmiskā, tā mūzeju vidē. Vai tā tāda tendence? Un kas rosina, pievelk? Jauniešiem, ko aicinām piedalīties konkursā, būtu interesanti to zināt. 

Jūsu novērojumi gan īsti neatbilst patiesībai – atrast labu, piemērotu vēsturnieku ļoti daudzveidīgajam mūzeja darbam nebūt nav viegli. Darbs ir gan interesants, bet ļoti sarežģīts – bez paša zināšanām vēl arī jāspēj vēstures stāstu izstāstīt mūzeja apmeklētājiem, tātad jābūt stāstnieka dotībām un nepietiek tikai ar interesi  par pagātni. Sarežģīts arods, bet nenoliedzami – interesants, aizraujošs. Sevišķi mūzejā jābūt īpašam skatījumam uz pasauli – kopsakarībās, kas caur pagātnes notikumu nozīmību ļauj izprast un ieraudzīt arī tagadnes norises. 

 

Un tomēr – ir jaunie ļaudis, kas, piemēram, Ložmetējkalnā izspēlē cīņu ainas...

Tas priecē, ka vēstures draugu loks ir plašs. Profesionālajā vidē ar visiem tās nosacījumiem un dažādajiem uzdevumiem neiet tik viegli. 

 

Kur Nacionālais vēstures mūzejs šobrīd ir izvietots? Rīgas pils spārnā joprojām notiek rekonstrukcijas darbi.

Daļa mūzejnieku šābrīža apstākļos strādā attālināti, bet, teiksim, restaurātori jau nevar strādāt „no mājām”... Noteikti jāizceļ pozitīvais fakts , ka mūsu krātuve un darba telpas atrodas Rīgā, Pulka ielā, Pārdaugavā, unikālā, ērtā ēkā, kas celta tieši mūzeju krājumu vajadzībām. Līdz šim – kopš 150 gadiem, kad Nacionālais vēstures mūzejs tapa Rīgas Latviešu biedrības telpās, mitinājāmies dažādos namos, lielākoties nepiemērotās telpās.    

 

Joprojām ekspozīcija atrodas t. s. „Saktas” mājā, Brīvības ielā 32, kur tā arī atradīsies līdz Rīgas pils rekonstrukcijai, kā plānots – 2024.–2025. gadam. Tiesa gan daļējai rekonstrukcijai, jo pilnīgai pārbūvei pagaidām nepietiek līdzekļu. Tikai vēlāk pilī ceram izvietot visaptverošu ekspozīciju, sākot ar Latvijas pirmajiem iedzīvotājiem līdz mūsdienām. 

 

Ir vēl divas nodaļas – Tautas frontes mūzejs Vecpilsētas ielā, tieši par Trešās atmodas vēsturi, un „Dauderi” Sarkandaugavā, bijušajā Kārļa Ulmaņa rezidencē. Šeit ekspozīciju izveidoja 1980. gadu beigās, Atmodas pirmsākumos, pateicoties Vācijas tautieša Gaida Graudiņa dāvinājumam. Tur tieši šobrīd ekspozīciju atjauninām, tostarp ar Graudiņa kunga atbalstu. 

 

Ir svarīgi, lai ekspozīcijas un citas mūzeja darba formas būtu piesaistošas. Vēsture ir vēstījums, stāsts, kas jāstāsta, un tam svarīgs ir ne tikai saturs, bet arī forma.

 

Kā kļuvāt par vēsturnieku?

Kādu vairāk interesē, kas noticis pirms tevis, citu – mazāk. Mani jau kopš bērnības interesēja. Lasīju padomju laika vēstures grāmatas un brīnījos par tiem dīvainajiem formulējumiem un valodu, vārdiem, ko šodien vairs nelietojam, kā, piemēram, „buržuāziska valsts”... Būdams uzcītīgs cilvēks, pēc Limbažu 3. vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē un to pabeidzu.

 

Mani aizrāva ekspedīcijas, archīvu braucieni. Par disertācijas temu izraudzījos – „Latviešu zemnieku kolonijas Krievijas impērijas Eiropas daļā”, tas ir, emigrāciju 19. gs. otrajā pusē. Mani interesēja motīvācija, kāpēc latvieši – un arī igauņi – dodas tieši turp, ja, teiksim, kaimiņi lietuvieši, poļi un ebrēji devās uz Ameriku. Mana versija – tas bija mūsējo ideāls, kas saistās ar piederību zemniekiem, vēlēšanos būt saimniekam. Atšķirībā, piemēram, no lietuvieša – sīkzemnieka, kas tomēr bija „plikāks un nabagāks”, latviešu zemniekam bija acu priekšā priekšzīmīgu saimnieku tēls. Un vēl lietuviešiem arī poļi un ebreji „rādīja priekšzīmi” – doties pāri okeanam. Latviešu un igauņu „ideāls” bija prasmīga zemes apsaimniekošana – noskatīta kā muižā, tā pie turīgiem saimniekiem, kuri, labi un čakli strādājot, bija tapuši turīgi un cienīti.

 

Vai, braucot turp ekspedīcijās, nācies sastapt to laiku latviešu atvases? 

Maz, maz... Kādā no ekspedīcijām Baškīrijā, Krievijas Federācijā, piedzīvoju to skaudro brīdi, kad apzinies, ka  tiešām satiec pēdējo ciema iedzīvotāju, kas runā latviešu valodā. Tādā brīdī skaidri saproti, ka vēsture rit uz priekšu un, ka šai vietā, kur ap 1882. gadu nekā nebija, līdz ienāca latvieši, tagad dzīvo baškīri un krievi. 

 

Ārzemju latviešu un viņu organizāciju darbības prioritātēs ir archīvu mājupceļš uz Latviju. Kā strādājat šai jomā? 

Nesen mūsu krājumos nonāca Amerikas Priedaines, Ņūdžersijā, etnografiskā kollekcija. Piebildīšu, ka Nacionālajā vēstures mūzejā glabājas apjomīgākā šāda etnogrāfisko materiālu kollekcija, vākta jau no 19. gs. beigām. 

 

Mēs savulaik rakstījām par Viļa Gulbja apbalvojumu kollekciju, kas, pateicoties Amerikas latviešu jaunākās paaudzes pārstāvja – advokāta Matīsa Kukaiņa profesionālajai rīcībai, arī nonāca jūsu mūzejā.

Tās ir ļoti vērtīgas liecības, kas tiek kārtotas atjaunotajai ekspozīcijai minētajā Brīvības bulvārī 32. Vilis Gulbis bija viens no Latvijas valsts dibinātājiem, kas redzams arī vēsturiskajā 18. novembra foto. Vērtīgas lietiskās un dokumentālās liecības mums solījusies gādāt arī Gustava Zemgala ģimene, par ko pateicība Mārtiņam Andersonam.

 

Piebildīšu, ka arī šodienas liecības ir ļoti svarīgas. Kas tikai nenonāk muzejā, lai taptu saglabāts rītdienai – tostarp kovida maskas un vakcīnu pudelītes, tiklab kā plakāti, afišas, sarīkojumu programmas un foto. Citkārt mazs vēstījums uz papīra lapiņas vēsturniekam ir vērtīgāks par kārtējo atsūtīto ordeni vai gredzenu. Tāpēc aicinu – lūdzu, sūtiet, bet arī uzticieties vēsturnieku vērtējumam par mūzejam piedāvāto (citādi mūsu plaukti ielūzīs!). Bet galvenais – neizmest un piedāvāt.

 

Sazinieties ar mums:

Latvijas Nacionālais vēstures mūzejs

Pulka iela 8, Rīga, LV-1007

muzejs@lnvm.lv

www.lnvm.lv